Mārtiņi Latvijā
Mārtiņdiena
Teksts saīsināts un ņemts no E.Melngaiļa Tautas Mākslas Centra 1989. gada bezmaksas izdevuma „Gadskārtu ieražas”. Teksta autore T.Lange.
Mārtiņi latviešu gadskārtu ieražās ir svētki, kas iezīmē rudens beigas ziemas sākumu.
To nosaukuma - Mārtiņi vai Martiņdiehna - skaidrojums balstās uz vairākiem pieņēmumiem.
Pēc senas tradīcijas, kuros aizsākums meklējams 601. gadā pāvesta Gregora I rīkojumā katoļi centās pagānu svētkus apvienot ar kristīgo svinamām dienām, senos mītiskos personāžus nomainot ar katoļu svētajiem.
Taču, kā uzskata folkloras zinātniece R.Drīzule: "Kristiānisma ietekme ieražās vērojama tikai pašos virsējos uzslāņojumos. Ierašas savā kodolā palika tādas pašas kā bijušas, bet paši svētie no leģendāriem ticības mocekļiem tautas iztēlē pārvērtās par līksmiem un darbīgiem folkloras personāžiem (piemēram, Jāni, Pēteri, Miķeli u.c.) zemniekiem raksturīgā izskatā.
Katrā ziņā dainās apdziedātam Mārtiņam ar franču askētu (dzīvojis ap 375.g.) ir visai maz kopīga, drīzāk, kā savulaik uzskatījis E. Brastiņš: "tas vairāk rada romiešu kareiviskajam auglības dievam Marsam".
Savu Mārtiņa vārda un satura skaidrojumu devuši latvju senatnes pētnieki Marģeris un Māra Grīni, saistot to Martandas (Mārtanda) tēlu indiešu mitoloģijā.
. "Martanda ir Saules dievība, un viņa izcelsme, pārveidošanās un vārda maiņa sakrīt galvenos vilcienos ar Mārtiņa raksturu dilstošās Saules zīmē.
Sanskrita vārda "mārtanda" un citas atvasinātās forma nozīme sauli, saules dieva tēlu, putnu pie debesīm.
Mēs šodien līdzīgi visam Eiropas tautām Mārtiņus atzīmējam 10. novembrī, bet Marģeris un Māra Grīni Mārtiņus ievieto 5. novembrī, t.i., tiešii vidū starp rudens un ziemas saulgriežiem. Šādam novietojumam ir savs pamats, ja laika skaitīšanā lieto seno latviešu kalendāru, ko restaurējis A.Brastiņš un ar nelieliem precizējumiem tagad popularizē Marģeris un Māra Grīni.
….
Viens gan mūsu gadskārtu svētku izpratnē ir nepārprotami skaidrs - gadskārtu svinamās dienas vienmēr ir bijušas ciešā sakarā ar zemkopja darba secību.
Ja ap Jēkaba dienu (25.jūlijā) latvju zemkopji uzsāka rudzu pļauju, līdz ar to atzīmēdami Rudenājus, tad Miķeļdienā (29.septembrī) visiem tīrumiem un dārziem vajadzēja būt nokoptiem, un Miķeļdienu nereti apvienoja ar Apjumībām, savukārt līdz Mārtiņiem bija jāpabeidz kulšana un reizē ar tiem nosvinēja arī Apkūlības.
Osvalda Līdeks savā apcerējumā "Latviešu svētki" min, ka "līdz Mārtiņiem jāapar zeme, jo pēc Mārtiņdienas zeme dodas it kā atpūtā. Ja pēc Mārtiņdienas zemi arot vēl traucē, tad nākamā gadā nav gaidāma nekāda raža.
Ar Mārtiņdienu izbeidzas arī pieguļas laiks, tāpat arī lopus vairs nelaiž ganos. Ja to dara vēl pēc Mārtiņiem, tad zirgus un govis plēš vilki, kam šai laikā atļauts darīt ko grib, jo Juris, kas pavasari vilkiem uzliek iemauktus, Mārtiņdienā tos atkal noņem.
Līdz Mārtiņdienai nokauj arī nodomātos lopus un kopā ar Apkūlībām dzer arī "cūku bēres".
Dainas pieminētais Miesmetis pēc B.Brastiņa domām ir saistāms ar visu grūti izmitināmo lopu apkaušanu, zie¬mai iesākoties (senatne ziemas barības sagatavošana lopiem bija ierobežotāka nekā tagad).
Viņš arī dod Miesmeša vārda skaidrojumu: "Miesmetis sastāv no diviem vārdiem 1) miest, mēgt, migt un 2) mets, meti. Pēdējā saturs mums jau pazīstams ka griešanās vieta, ceļa jūtis, gads, robeža, beigas. Pirmais turpretim nozī¬me cirst, kaut, nobeigt".
Par to, ka vēl nesenā pagātnē, t.i., īsi pirms II pasaules kara, gadskārtu svināmajām dienām ir bijusi nozīme zemkopja darbu secīgajā sakārtošanā ir iegūtas spilgtas liecības arī mūsdienās.
Tā, piemēram, teicēja Elizabete Cimmermane (dz. 1886.g. Bērzaunē, pier. M.Poiša) stāstu: "Uz Mārtiņiem, tas bija tā nolikta, visiem rudens darbiem biju jābūt nobeigtiem. Nekūla vis līdz februārim ka kolhoza sākas gados. Graudiem bija jābūt apcirkņos, kāpostiem - kubula. Nu ja, tad arī Mārtiņus svētīju".
Kas attiecas uz sieviešu mājas darbiem, tad arī tiem sava stingra kārtība un secība.
Teicēja Emma Dadzīte (dz. 1904.g. Aduliena, pier. M.Poiša); „Tā jau teica, līdz Mārtiņiem jābūt sešiem pāriem cimdu, zeķēm, un līdz Ziemasvētkiem - sešām dzijām. Sešas dzijas bija piesprēstas. Viena dzija skaitījās no četrām spolēm. Sešu tādu vajadzēja. Jā, Ziemassvētki to prasa, bet Mārtiņš atkal - cimdus un zeķes."
Raženais it rudens darbu cēliens noslēdzās ar Mārtiņ¬dienas svinībām, kas sākās iepriekšējā dienā ar dainās minēto Mārtiņvakaru. Svinību mielastu galds, kā jau rudenī, bija bagāts, dainās minēti plāceņi, medus, alus, dažādi gaļas ēdieni un, protams, Mārtiņu gailis.
Dzied', manu gailīti,
pēdējo reizīti:
Šovakar Mārtiņam
Liks tuvi katlā.
(Jaunpiebalga)
Ieražās daudzinātā Mārtiņu zoss tautas dziesmās pieminēta maz, tā pie mums ieceļojusi no muižu virtuvēm, jo zoss ir ģermāņu tautu Mārtiņdienas ēdiens.
Latvieši Mārtiņa mielastam kāvuši gaili un vistu kā ziedojumu Mārtiņam – zirgu gādniekam (gaiļa asinis notecinātas zirgu stallī uz auzām).
Mārtiņos gaili kāvu
Sarkanām kajiņām,
Lai guntiņas nevajaga,
Kumeliņus barojot.
(Spāre)
Mārtiņos vai nedaudz pirms tiem sākās tradicionālie tautas masku gājieni, kas pie mums norisinās tikai ziemas periodā. Savu kulmināciju tie sasniedz Ziemassvētkos un turpinās līdz pat Meteņiem.
Ir novadi, kur tieši Mārtiņos šie gājieni izvērtās vislīksmākie.
"Priecīgi svētki bija Mārtiņi, Tika vairāk iets un lēkts kā Ziemassvētkos. Vei, Ziemassvētku vakarā jau uz baznīcu bija jābrauc. Bļaustīties vis nevarēja. Tad tikai trešajos svētkos, tad sākām iet čigānos."
(teicēja Martu Brege, dz. 1902.g. Sarkaņos, pier. M.Poiša).
Acīm redzot, tas, ka Latgale, izņemot Vidzemes piero¬bežu, nepazīst Mārtiņus, izskaidrojams ar katoļu baznīcan ietekmi. Mārtiņos masku gājienu dalībniekus sauca par mārtiņbērniem, bet visas izdarības un to sena, agrārajā maģijā sakņotā jēga tika pausta tajās pašas budēļu, ķekatu vai tā saucamo čigānu dziesmās, dejas, rotaļās, līdzīgi ka tas norisinājās Ziemassvētkos vai Meteņos.
"Mēs, tie Mārtiņbērni, gājām no mājas uz māju. Vairākās mājās mūs uzņēma kā ciemiņus. Savas dziesmas bija, padziedāja. Izgājās tās rotaļas. Mometām ij maskas, un mūs sēdināja pie galda. Nu - kas bija uz galda: plāceņi, skābi kāposti, gaļa, kāds gailis bija kauts. Savi teicieni bija un novēlējumi saimniekiem, tiem mājiniekiem."
(Teic. Marta Breģe, dz. 1902.g. Sarkaņos, pier. H. Poiša),
"Pie tādiem veciem jau arī negājām. Gājām, kur ir jauni, kur labi cilvēki, kur var iedziedāties un ielēkāties. Iztrakojāmies vienā māja, tad gājām uz citu. Ir mājinieki taisījās līdzi. Vai! Smieklu bez gala. Atgādāju - vienās mājā mūsu lācim bļodiņu uz grīdas nolika, lai tad ēd. Tas ēdiens jau tā tika taisīts, ka var uzņemt, kad nāks tie martiņbērni. Speķrauši bija piecepti. Gaļa piešmorēta. Tā gaiļa jau mēs nedabūjām, jo kur pavēlāki ienācām. Bet gaili kāva. Kā tad! Vēl tiku dzirdējusi, ka to gaili zirgu stallī kāvuši, tā kā zirgiem lai nāk par labu. Bet tā jau - jaunos gailēnus uz Mārtiņiem apkāva".
(Teic. Elizabete Cimmermane, dz. 1836.g. Bērzaunē, pier. H.Poiša).
….
Ilgstoši dabas novērojumi ir pamatāMārtiņdienu „laika zīmēm”
Ja Mārtiņos zosis iet pa ledu, tad Ziemussvētkos viņas peldēs pa ūdeni. (Snēpele)
Ja Mārtiņos pa dubļiem, tad lieldienas pa ledu. (Aloja) Ja Mārtiņos sniegs uz jumtiem, būs gara ziema. (Rembate)
Ja Mārtiņos sarma kokos, tad būs daudz dārza augļu. (Tukums);
Ja Mārtiņdiena miglaina, ziemu būs silta. (Smiltene) Ja ap Mārtiņiem kokos vēl daudz zaļu lapu, tad Vasarsvētkos kokiem būs maz lapu. (Lielupe, Palsmane)
Cik ilgi vēl pēc Mārtiņiem kokiem vēl turas lapas, tik ilgi pēc Jurģiem vel nebūs zāles. (Drusti)
Ja mēs kaut vai daļēji spētu likt lietā tautas bagātās tradīcijas, tad arī šodien būtu vietā teicējas Emmas Dadzītes vārdi:
„Visi svētki tika kārtīgi nosvinēti un visa bija gana”.
Vēlos piebilst, ka to, kas ko pārņēma vēl būtu jāpapēta, bet pirmajā tuvinājumā, šķiet, ka baznīca piesavinājuises ne tikai pagānu svināmās dienas, bet arī to nosaukumus.
O.R.
Teksts saīsināts un ņemts no E.Melngaiļa Tautas Mākslas Centra 1989. gada bezmaksas izdevuma „Gadskārtu ieražas”. Teksta autore T.Lange.
Mārtiņi latviešu gadskārtu ieražās ir svētki, kas iezīmē rudens beigas ziemas sākumu.
To nosaukuma - Mārtiņi vai Martiņdiehna - skaidrojums balstās uz vairākiem pieņēmumiem.
Pēc senas tradīcijas, kuros aizsākums meklējams 601. gadā pāvesta Gregora I rīkojumā katoļi centās pagānu svētkus apvienot ar kristīgo svinamām dienām, senos mītiskos personāžus nomainot ar katoļu svētajiem.
Taču, kā uzskata folkloras zinātniece R.Drīzule: "Kristiānisma ietekme ieražās vērojama tikai pašos virsējos uzslāņojumos. Ierašas savā kodolā palika tādas pašas kā bijušas, bet paši svētie no leģendāriem ticības mocekļiem tautas iztēlē pārvērtās par līksmiem un darbīgiem folkloras personāžiem (piemēram, Jāni, Pēteri, Miķeli u.c.) zemniekiem raksturīgā izskatā.
Katrā ziņā dainās apdziedātam Mārtiņam ar franču askētu (dzīvojis ap 375.g.) ir visai maz kopīga, drīzāk, kā savulaik uzskatījis E. Brastiņš: "tas vairāk rada romiešu kareiviskajam auglības dievam Marsam".
Savu Mārtiņa vārda un satura skaidrojumu devuši latvju senatnes pētnieki Marģeris un Māra Grīni, saistot to Martandas (Mārtanda) tēlu indiešu mitoloģijā.
. "Martanda ir Saules dievība, un viņa izcelsme, pārveidošanās un vārda maiņa sakrīt galvenos vilcienos ar Mārtiņa raksturu dilstošās Saules zīmē.
Sanskrita vārda "mārtanda" un citas atvasinātās forma nozīme sauli, saules dieva tēlu, putnu pie debesīm.
Mēs šodien līdzīgi visam Eiropas tautām Mārtiņus atzīmējam 10. novembrī, bet Marģeris un Māra Grīni Mārtiņus ievieto 5. novembrī, t.i., tiešii vidū starp rudens un ziemas saulgriežiem. Šādam novietojumam ir savs pamats, ja laika skaitīšanā lieto seno latviešu kalendāru, ko restaurējis A.Brastiņš un ar nelieliem precizējumiem tagad popularizē Marģeris un Māra Grīni.
….
Viens gan mūsu gadskārtu svētku izpratnē ir nepārprotami skaidrs - gadskārtu svinamās dienas vienmēr ir bijušas ciešā sakarā ar zemkopja darba secību.
Ja ap Jēkaba dienu (25.jūlijā) latvju zemkopji uzsāka rudzu pļauju, līdz ar to atzīmēdami Rudenājus, tad Miķeļdienā (29.septembrī) visiem tīrumiem un dārziem vajadzēja būt nokoptiem, un Miķeļdienu nereti apvienoja ar Apjumībām, savukārt līdz Mārtiņiem bija jāpabeidz kulšana un reizē ar tiem nosvinēja arī Apkūlības.
Osvalda Līdeks savā apcerējumā "Latviešu svētki" min, ka "līdz Mārtiņiem jāapar zeme, jo pēc Mārtiņdienas zeme dodas it kā atpūtā. Ja pēc Mārtiņdienas zemi arot vēl traucē, tad nākamā gadā nav gaidāma nekāda raža.
Ar Mārtiņdienu izbeidzas arī pieguļas laiks, tāpat arī lopus vairs nelaiž ganos. Ja to dara vēl pēc Mārtiņiem, tad zirgus un govis plēš vilki, kam šai laikā atļauts darīt ko grib, jo Juris, kas pavasari vilkiem uzliek iemauktus, Mārtiņdienā tos atkal noņem.
Līdz Mārtiņdienai nokauj arī nodomātos lopus un kopā ar Apkūlībām dzer arī "cūku bēres".
Dainas pieminētais Miesmetis pēc B.Brastiņa domām ir saistāms ar visu grūti izmitināmo lopu apkaušanu, zie¬mai iesākoties (senatne ziemas barības sagatavošana lopiem bija ierobežotāka nekā tagad).
Viņš arī dod Miesmeša vārda skaidrojumu: "Miesmetis sastāv no diviem vārdiem 1) miest, mēgt, migt un 2) mets, meti. Pēdējā saturs mums jau pazīstams ka griešanās vieta, ceļa jūtis, gads, robeža, beigas. Pirmais turpretim nozī¬me cirst, kaut, nobeigt".
Par to, ka vēl nesenā pagātnē, t.i., īsi pirms II pasaules kara, gadskārtu svināmajām dienām ir bijusi nozīme zemkopja darbu secīgajā sakārtošanā ir iegūtas spilgtas liecības arī mūsdienās.
Tā, piemēram, teicēja Elizabete Cimmermane (dz. 1886.g. Bērzaunē, pier. M.Poiša) stāstu: "Uz Mārtiņiem, tas bija tā nolikta, visiem rudens darbiem biju jābūt nobeigtiem. Nekūla vis līdz februārim ka kolhoza sākas gados. Graudiem bija jābūt apcirkņos, kāpostiem - kubula. Nu ja, tad arī Mārtiņus svētīju".
Kas attiecas uz sieviešu mājas darbiem, tad arī tiem sava stingra kārtība un secība.
Teicēja Emma Dadzīte (dz. 1904.g. Aduliena, pier. M.Poiša); „Tā jau teica, līdz Mārtiņiem jābūt sešiem pāriem cimdu, zeķēm, un līdz Ziemasvētkiem - sešām dzijām. Sešas dzijas bija piesprēstas. Viena dzija skaitījās no četrām spolēm. Sešu tādu vajadzēja. Jā, Ziemassvētki to prasa, bet Mārtiņš atkal - cimdus un zeķes."
Raženais it rudens darbu cēliens noslēdzās ar Mārtiņ¬dienas svinībām, kas sākās iepriekšējā dienā ar dainās minēto Mārtiņvakaru. Svinību mielastu galds, kā jau rudenī, bija bagāts, dainās minēti plāceņi, medus, alus, dažādi gaļas ēdieni un, protams, Mārtiņu gailis.
Dzied', manu gailīti,
pēdējo reizīti:
Šovakar Mārtiņam
Liks tuvi katlā.
(Jaunpiebalga)
Ieražās daudzinātā Mārtiņu zoss tautas dziesmās pieminēta maz, tā pie mums ieceļojusi no muižu virtuvēm, jo zoss ir ģermāņu tautu Mārtiņdienas ēdiens.
Latvieši Mārtiņa mielastam kāvuši gaili un vistu kā ziedojumu Mārtiņam – zirgu gādniekam (gaiļa asinis notecinātas zirgu stallī uz auzām).
Mārtiņos gaili kāvu
Sarkanām kajiņām,
Lai guntiņas nevajaga,
Kumeliņus barojot.
(Spāre)
Mārtiņos vai nedaudz pirms tiem sākās tradicionālie tautas masku gājieni, kas pie mums norisinās tikai ziemas periodā. Savu kulmināciju tie sasniedz Ziemassvētkos un turpinās līdz pat Meteņiem.
Ir novadi, kur tieši Mārtiņos šie gājieni izvērtās vislīksmākie.
"Priecīgi svētki bija Mārtiņi, Tika vairāk iets un lēkts kā Ziemassvētkos. Vei, Ziemassvētku vakarā jau uz baznīcu bija jābrauc. Bļaustīties vis nevarēja. Tad tikai trešajos svētkos, tad sākām iet čigānos."
(teicēja Martu Brege, dz. 1902.g. Sarkaņos, pier. M.Poiša).
Acīm redzot, tas, ka Latgale, izņemot Vidzemes piero¬bežu, nepazīst Mārtiņus, izskaidrojams ar katoļu baznīcan ietekmi. Mārtiņos masku gājienu dalībniekus sauca par mārtiņbērniem, bet visas izdarības un to sena, agrārajā maģijā sakņotā jēga tika pausta tajās pašas budēļu, ķekatu vai tā saucamo čigānu dziesmās, dejas, rotaļās, līdzīgi ka tas norisinājās Ziemassvētkos vai Meteņos.
"Mēs, tie Mārtiņbērni, gājām no mājas uz māju. Vairākās mājās mūs uzņēma kā ciemiņus. Savas dziesmas bija, padziedāja. Izgājās tās rotaļas. Mometām ij maskas, un mūs sēdināja pie galda. Nu - kas bija uz galda: plāceņi, skābi kāposti, gaļa, kāds gailis bija kauts. Savi teicieni bija un novēlējumi saimniekiem, tiem mājiniekiem."
(Teic. Marta Breģe, dz. 1902.g. Sarkaņos, pier. H. Poiša),
"Pie tādiem veciem jau arī negājām. Gājām, kur ir jauni, kur labi cilvēki, kur var iedziedāties un ielēkāties. Iztrakojāmies vienā māja, tad gājām uz citu. Ir mājinieki taisījās līdzi. Vai! Smieklu bez gala. Atgādāju - vienās mājā mūsu lācim bļodiņu uz grīdas nolika, lai tad ēd. Tas ēdiens jau tā tika taisīts, ka var uzņemt, kad nāks tie martiņbērni. Speķrauši bija piecepti. Gaļa piešmorēta. Tā gaiļa jau mēs nedabūjām, jo kur pavēlāki ienācām. Bet gaili kāva. Kā tad! Vēl tiku dzirdējusi, ka to gaili zirgu stallī kāvuši, tā kā zirgiem lai nāk par labu. Bet tā jau - jaunos gailēnus uz Mārtiņiem apkāva".
(Teic. Elizabete Cimmermane, dz. 1836.g. Bērzaunē, pier. H.Poiša).
….
Ilgstoši dabas novērojumi ir pamatāMārtiņdienu „laika zīmēm”
Ja Mārtiņos zosis iet pa ledu, tad Ziemussvētkos viņas peldēs pa ūdeni. (Snēpele)
Ja Mārtiņos pa dubļiem, tad lieldienas pa ledu. (Aloja) Ja Mārtiņos sniegs uz jumtiem, būs gara ziema. (Rembate)
Ja Mārtiņos sarma kokos, tad būs daudz dārza augļu. (Tukums);
Ja Mārtiņdiena miglaina, ziemu būs silta. (Smiltene) Ja ap Mārtiņiem kokos vēl daudz zaļu lapu, tad Vasarsvētkos kokiem būs maz lapu. (Lielupe, Palsmane)
Cik ilgi vēl pēc Mārtiņiem kokiem vēl turas lapas, tik ilgi pēc Jurģiem vel nebūs zāles. (Drusti)
Ja mēs kaut vai daļēji spētu likt lietā tautas bagātās tradīcijas, tad arī šodien būtu vietā teicējas Emmas Dadzītes vārdi:
„Visi svētki tika kārtīgi nosvinēti un visa bija gana”.
Vēlos piebilst, ka to, kas ko pārņēma vēl būtu jāpapēta, bet pirmajā tuvinājumā, šķiet, ka baznīca piesavinājuises ne tikai pagānu svināmās dienas, bet arī to nosaukumus.
O.R.