Intervija ar R. Pussaru

2020.11.11

 
Intervija ar Romanu Pussaru 02 2011
Intervijas garums 3:12:56, transkripcija 17 lpp.
O. Pastāsti par savu bērnību..
Es savā senču dzimtenē, dzimtā vietā dzimu 15 km, apmēram, no Saldus, Rūtu mājās. Dzimu Rūtupes krastos, Rūtu mājas. Mani vecāki un vecvecāki piederēja pie Rūtu cilts. Bija kādreiz tāda Baltu cilts, kas kādreiz dzīvoja daudz tālāk uz Austrumiem, līdz Melnai jūrai Krimas pusē. Vēlāk pārcēlās Melnās jūras dienvidu pusē. Kur bija Pampāļu ciems un Pampāļu novads un tā tālāk. Vēlāk mēs zinām tā bija Kurzemē. Un arī no turienes, kad viņiem uzbāžas Ķjurki, izkāva gandrīz visu cilti. Tad atliekas nāca caur Bulgāriju, Rumāniju, caur Lietuvu un vēlāk atrada savu jauno dzimteni, savu jauno dzīves vietu tur upes krastā. Tā bija ļoti skaista, ļoti līkumainiem, lieliskiem koku puduriem, lieliskām birzīm, mežiem un tā tālāk. Un tur iekārtoja savus tīrumus savus laukus. Un uzcēla savas mājas. Saproties, tās bija Rūtu mājas Rūtu upes malā, kurai ir vēl otrs nosaukums uz kartes Krimilde - Krimas straume. Kad cits pārceļas uz citu vietu viņi ņem līdz tās atmiņas arī topogrāfiskās. Tādus pašus kalnus atrod, tādas pašas upes, tādas pašas lejas, tādus pašus mežus un nokrusta līdzīgos vārdos. Tātad es esmu dzimis Rītupes krastos. Mājās, kurās ir pierādīts mani senči saimniekojuši no 14. gs un varbūt man ir visilgāk tādejādi radu raksti saglabājušies. Jo ziniet, mana vecmamma, kas mani saņēma Rūtu pirtī, es esmu dzimis pirtī, lauku apstākļos, bet viņa bija lauku burve.. lauku zintniece, vai ārste kā to sauc.. viņa lasījusi savas zālītes, attiecīgā gada laikā, vai nu mēness laikā, vai pusdienas laikā, vai kā to viņas likumi prasīja. Un tad viņa bija neaizvietojama bērnu saņēmēja. Es viņai biju 1001 bērns. Tātad visu laiku bez kaut kādām kļūdām, milzīgā areālā, viņu veda ar zirgu uz visām malām, viņa pildīja savu misiju, savā ziņā, jo arī tanī laikā  jāsaka bija visādas slimības, sērgas un viss, bet gad nāca viņas rokās, tad viņa ļoti daudz izglāba. Gan ar laistīšanu, masāžu, gan ar zālītēm, gan ar tvaicēšanu, gan labiem vārdiem utt., tie viņas paņēmieni bija komplektā, kas ietvēra visādus elementus. Un jāsaka, ka Lavīze Pussare tādā ziņā, bija viena no izslavētākām bērnu saņēmējām, vai vecmātēm, kā teica, visā tanī novadā. Viņa bija mana vecāmāte no tēva puses un arī vectēvs no tēva puses bija ļoti slavens, jo mūsu cits bija visi dumpinieki  - ļoti asi noskaņoti pret visu laiku kungiem. Tā tas bija cauri, jāsaka, līdz šai dienai.  Un tomēr, es tev pateikšu, nebija tas velti. Jā, šī ļaužu ārste bija ļoti lēnīga rakstura, ļoti labsirdīga rakstura. Viņa nekad negribēja redzēt vilcienu, negribēja pilsētā jaukties. Viņai bija meži, lauki, pļavas, tas bija viņas dzīves areāls, no kura viņa negribēja šķirties un viņa bija tāda, kas iepriekš jau pateica: nu es esmu nodzīvojusi garu mūžu un man jāiet uz citu pasauli. Nu tā kā šodien būtu pirmdiena, viņa teica – es piektdien aiziešu no jums... tad un tad, pat stundu pateica. Un tad apģērbās savā goda tērpā un pateica līdz 12 jūs mani pieminiet un daudziniet, un tā tālāk, un pēc tam taisiet savu ballīti. Te jāsaka, ka pirms tam jau bija apbērēšana, pēc visām bēru paražām. Jo tad bija tās dejas visas un es pat redzēja vēl savā pagānu novadā, kā tas notiek, kā notiek senās bēres ar visiem veltījumiem, soļu izmīšanu un tā tālāk. Tad bija kara laiks, tos agrākos es neatminos..., jo tad mēs pārcēlāmies uz Liepāju. Diezgan maz es Rūtēs biju, jo mēs pārcēlāmies uz Liepāju.
Es pārcēlos uz laukiem, tas bija kara laikā, tas ir vācu laikā. Jo vācu laikā mūsu ģimenei neļāva dzīvot Rīgā, jo mans tēvs pie Ulmaņa bija ..kopdarbības (?)  daļas vadītājs, kas bija slēgta ministrija, jo tā rūpējās, lai ārzemju monopols neienāktu mūsu rūpniecībā, mūsu saimniecībā, mūsu saimnieciskajā apritē, lai mēs paši varētu noturēties. Un tāpēc mēs paši cēlām tās fabrikas vagona, vef un pārējos un attīstījām paši savu rūpniecību. Sekmīgi attīstījām, iepirkām ārzemēs industriālas tehnoloģijas un viss gāja. Mums bija savs auto, savi fotoaparāti, savi vagoni, viss, viss bija savs.
Mēs dzīvojām visi kopā, kad gaidīja pieaugumu ģimenē, tad jau visi bija kopā. Mēs no dzimtas perēkļa šķīrāmies, jo mans tēvs jau bija, tāpat kā mans tēva brālis, bija aizgājis piektā gada cīnītājos. Man tēvs piektā gadā gāja kopā ar Jāni Asari mītiņos runāja, gan Grīziņkalnā gan visur kur. Viņš man stāstīja, ka toreiz nebija jau nekādu mikrofonu, runāja ar parasto balsi. Bija tāds klusums, ka starp ovācijām varēja dzirdēt kā adata nokrīt. Tāda uzmanība bija. Bija špiki bez gala un tie taisīja visādas provokācijas, visādus troksnīšus, bet tas neko nelīdzēja - tos apklusināja momentā. Tā kā arī.. mans tēva brālis Fricis, tāpat, kā tēvs bijis grāmatnieks. Un viņš kopā ar Jansonu Braunu aizbēga uz ārzemēm, uz Ameriku. Amerikā nodibināja, piedošanu, atvainošanu, sociālistu partiju. Tādi laiki bija. Latvijā daudzi sekoja sociālistiem, jo citas izejas nebija. Bija jānogāž šitā glupā cara vara un baronu vara. Bet pat Ulmanis sēdēja cietumā pēc piektā gada, viņš bija no Zemnieku savienības. Tēvs, kad atgriezās 20 gadā atpakaļ, un tad jau sākās brīvās cīņas. Tad tēvs vēl iesaistījās brīves cīņas pēdējā stadijā, iesaistījās cīņās. Par to dabūja valdības apbalvojumu. Tad bija tāda lieta beigās, kad Ulmanis teica.. Es to tev stāstu, lai tu redzētu, cik sarežģīts laiks ir bijis mūsu vecākiem. 
Ir tāds zinātnieks Siļickis, piemēram, es varu parādīt grāmatu, kurā ir speciāls apraksts par šo Rūtu cilti. Tā ir skaidra baltu cilts, nevis slāviska vai ķjurku, bet ... 5 tagad. ... bērnībā man bij ārkārtīgi spilgts sapnis. Es atceros, ka es piecēlos un visiem stāstīju, ko biju redzējis un neviens nesaprata no kurienes es tādu lietu ķēru. Jo tur bija tāds varens templis, tādas kolonnas, tādi laukumi, tur tīģerus un lauvas vadīja tādām ķēdēm.  Ārkārtīgi krāsains bija šis sapnis.  No kā tas izraisījās, grūti pateikt. Tur Rūtu mājās saimnieks bija Pussars. Bet kur ir pārējie Pussari? Meklējām. Pampāļos, piemēram, ir Pussari un Pussaru kungi. Viens un tas pats uzvārds. Pampāļu pagastā, tu zini , kur ir Pampāļi?.. tur bija trīs mājas visā pagastā. Tikai trīs pakalnos un visas bija Pussaru mājas. Gandrīz viena cilts to apdzīvoja un , saprotiet, bija tā, ka atnāca ulmaņu laiki, modernie laiki, lika tās mājas pārkrustīt, jo tad pēc likuma nevar būt ar vienādu nosaukumu divas mājas. Palika tās Pussaru mājas, kas bija pie Upuru ezera. Tas bija liels ezers, kā milzīga acs, tur bija arī akmeņi...  tagad tur viss ir sapostīts ar meliorāciju un tur bija viens no Pussariem. Ja kapos paskatāmies, tur bija viens piemineklis vēl... puse no apbedītajiem ir Pussaru kungi. Un pārējie ir otrajā puse. Tajā pusē, kur bija Pussaru kungi, tur nejaucās, tā bija tāda plaša cilts. Tā tas turējās līdz beigām. Starp citu, jocīgā kārtā, tos... kādreiz pampāliešus zoboja, bija gan karikatūras, gan visādi uzvedumi un tā tālāk. Pampāļu sabiedrība bija ļoti vienprātīga savos lēmumos – ko nolēma tā tas palikās. Tad kur ir vēl Pussari? - Ezerē, Zvārdē, Kursīšos, Saldū un Lutriņos.
O. Kā skaidrojams vārds Pussars?
Pussara vārda jēga... no sākuma bija..., man uzbruka daudzi valodnieki, pat studiju laikā... un vēlāk, kad man ir divi “s” vidū. Kāpēc tie divi “s” – tāds uzvārds visu laiku ir rakstīts un ir mīkla, kāpēc tas ir tā rakstīts. Izrādās, ko nozīmē Pussars? ...  Pēc veciem rakstiem, kas atrodami bibliotēkā, kur man bibliotēkas vadītāja pienesa visus šos materiālus, kad es tur karšu nodaļā strādāju. Mani interesēja Etrusku saites ar Baltiem. Un kā ir izaudzis šis Indoeiropiešu kultūras atzars un kā mēs tikām pie Jāņiem un citiem svētkiem un, jāsaka, ka saknes mums ir Etrusku augsnē. Tā ir cita saruna... , bet es pateikšu... “pussars” nozīmē seru kult. Labību kult, to, kas uz ārdiem bija izkaltēts, Pussers ir pusgraudnieks. Tas, kas ir pusi no labības dabūjis. Tā kā mēs bijā tādas divas dvīņu mājas, Rūtu mājas, tad iespējams radās tas Pussars. Tas ir viens nosaukums. Es nerunāšu ar citiem nosaukumiem, kas saistās ar austrumu kultūru un... tas man liekās, nav pamatots. Toties, ko nozīmē Lutriņi? No loteringas ir nācis (mācītājs Kangars ir pētījis) kungs. Mēs izpētījām un beigās secinājām, tur nav ne smakas no loteringas. Otrs bija “lutreņ”, ka katoļi ir visapkārt, ka tie ir luterticīgie. Lai gan tur bija tā, ka baznīcu nevarēja uzcelt. Visas baznīcas puva kopā. Neviens negāja uz to baznīcu, lai gan no katras mājas vajadzēja sūtīt vismaz vienu. Nekas neiznāca. Baznīcai bija nāvīgi švaka popularitāte. Bija revīzijas un tad tā nelaime, ka Lutriņi, Bāne, Šķēne un Jaunlutriņi, vēl visas vecās tradīcijas līdz otram pasaules karam vēl saglabājušās bija brīnumainā kārtā. Tādas, kas citur iznīkušas. Es savām acīm redzēju un varbūt tādēļ tā biogrāfija tāda arī sanāk. Bet saproties, tur vēl bija tā, kā “lut” no zīmē māls, bet “rīņi” – apvidus. Tātad mālains apvidus. Ja tu manā dzimtenē laikā neapar zemi, neapstrādā zemi, ja uznāk ... tad paliksi badā. Bet baigi auglīga zeme. Tāds māls, ka tik turies. Mana māja, kur bija vairāk par 120 ha (purvietu – man jau viss sajūkas), bet tā bija lielsaimniecība. Tagad jau ir izputējusi un caur. Krievu laikā speciāli spridzināja, jo izskatījās pēc franču muižas un tā tālāk, viss bija savām rokām celts. Jo mans tēva tēvs bija aizstāvējis pie barona Bēra vienu zemnieci. Viņš dabūja septiņdesmit kokus pie baznīcas soda staba un tad aizveda mājās, un nav brīnums, ka abi divi dēli kļuva par revolūcijas taisītājiem. Un saproties, mans tēvs no Latvijas paglābās - uz Krieviju aizbēga pie Kaspijas jūras. Uz ingušiem, uz čečeniem . Bērnībā man stāstīja par ingušiem un čečeniem, kas tie par vīriem, kam gods un slava – vīru tikums. Un tad bija tā, ka viņš atgriezās tikai 20 gadā un otrs brālis atkal atgriezās atkal no Amerikas. Viņi bija kopā ar Jansonu Braunu. Redz kur labi, ka novēlo cilvēks viņš nokavēja to kuģi. Kuģis nogrima ar visu Jansonu Braunu. Viņš nenāca uz nākošā kuģa līcī iekšā, bet brauca uz Pēterburgu tieši. Un tur viņu Ļeņins saņēma atplestām rokām, un tur kaut kādu zelta zobenu dāvināja, jo Amerikā nodibinājis sociālistu partiju. Un viņš bija vēsturē ļoti gudrs un grāmatniecībā vispār, un arī literatūrā, un pēkšņi viņš pazuda tāpat, kā viens te zviedrs, te pazuda boļševiku laikā, kas no Zviedrijas pārcēlās, tur vēlāk bija visādas versija un tā tālāk, un viņš pazuda. Viņš arī momentā pēc visām tām publikācijām, pēc visām tām godināšanām dabūja cietumu. Un 8 gadus nosēdēja. Un pēc tiem 8 gadiem, viņu, par brīnumu, tomēr palaida. Un pasaule nekā nezināja. Un tad viņu Sarkanā profesūrā ielika vēstures katedrā par priekšnieku. Viņš mainījis bija vārdu no Pussara uz Andersonu. Citādi jau nevarēja, jo tie taustekļi tur sekoja, (vēl dzīvā) cara ohranka tos visus medīja rokā. Un tad sanāca Pussars Andersons – ar diviem vārdiem. Un tad viņš 37 gadā... viņam tika atņemts dēls un, protams, visa ģimene aizgāja bojā un tad dēls, kā viņi darīja, tika izaudzināts kaut kādā patversmē, kaut kādā audzināšanas iestādē. Dēls pēc tam, atmodas laikā rakstīja daudzās avīzēs mums pa labu un tā tālāk. Latvijai pa labu, bet faktiski viņš bija pilnīgi pārkrievojies. Un es ar viņu satikos, viņš ir bijis pie manis. Man ir viņa bildes un tā tālāk. Es no viņa dabūju arī tā Andersona bildes arī.  Man viss tas arhīvs ir, vēstules ir, bet saproties, ar viņu pašu man nav ko runāt. Kaut gan viņš ir ļoti sabiedrisks, viņš zin itāļu valodu. Man tēvs zināja 12 valodas. Es nevaru līdzināties. Tajā laikā cilvēki bija daudz izglītotāki nekā mēs.  Šī Rūtu Lavīze bija slavena audēja viņa tādus audumus auda, šatieru audumus, šatieru deķus un tt. Tās krāsu pārejas bija tādas, ka es vēl glabāju ilgus gadus. Man tā dzīve arī ievirzījās tā, mani arī apzaga un man tie deķi pazuda. Es tos glabāju kā pierādījumu. Liela dziedātāja. Viņa arī daiņu krājumiem dāvājusi savas dziesmas. Lašupē bija lielais krājējs Lašupes skolotājs un tur ir daudzas tautasdziesmas pierakstītas. Tautas tradīciju zinātājas, es atceros, ka veļu dienās viņš vadīja un tā tālāk, viņa ... es kā zēns maz ko atceros. Es atceros vēl friču laikā, sākumā, bija tā saucamā bluķu velšana, vilkšana, kā tagad saka. Tas nebija tāds bluķītis, kā tagad to velk, tas bija ērkšķains celms nomizots, kuram, kā saules stari bija uz visām pusēm šīs saknes un tā tālāk. Un tas ķērās visās sniega čupās, visos grāvjos un upju attekās... mēs jau vilkām viņu kādās sešās mājās, kamēr tikām līdz tām gala mājām, kur mūs gaidīja un tur bija sakrauts sārts no maizes krāsns pagalēm, ovālā veidā, kurš tad bija sauss, tad to bluķi, kas bija izdzīvojies pa visām upju attekām, ierāva iekšā. Un tad, kad apkārt to lielo sārtu aizdedza, viņš tur sadega beigu beigās. Saules simbols, vai tur bērzu simbols, vai... muļķības - aizgāja ar to lielo zinātāju folkloristu Muktupāvelu. Tēvu tēvs Pēteris un dumpīgie Pussari, .. vēl viens no brāļiem Juris, to aizsūtīja uz katorgu. Jo viņš viens pats bija atbruņojis veselu vadu stražņikus, jāsaka zaldātus. Jo tie bija Saldū otrā stāvā, nu kāda pašvaldība toreiz bija, vadības ēkā, savas plintes saslējuši un ēda savus kāpostus. Un Juris bija ienācis ar divām pistolītēm un teicis: “tūlīt leciet pa logu ārā, ja gribat izglābties, tur ir mežs. Ja jūs te paliksiet, manējie tūlīt ienāks un jūs visus nolikvidēs!” Šie atstāj kāpostus un lec ārā. Cits tur pārlauzis kāju, bet ārā visi bijuši un tiešām aizskrējuši uz to mežu. Viņš sakrāvis visas plintes vezumā un aizbraucis un savējiem aizvedis. Man tie dokumenti par prāvu ir saglabājušies un tos es varu arī parādīt, jā ... dūšai jābūt, mēs jau visi esam lieli dumpinieki bijuši no sugas. Tagad par tēvu...  Latvijas laikā viņš galvenokārt palika saimnieciskais darbinieks. Viņa specialitāte bija lopkopība , lauksaimniecība, graudkopība, agronomija un viņš vēlāk pie Ulmaņa strādāja par kopdarbības daļas vadītāju. Galvenais ko viņš uzskatīja, ka mums mazai tautai, galvenais ir kooperācija – kopā strādāšana, kopā darbošanās, kopēji resursi, viss kopējs. Tas pats sakrita ar Ulmani un tāpēc Ulmanis paaicināja vēlāk... kaut viņš atrunājās, ka gājis 5 gadā kopā ar kreisajiem utt. , tad Ulmanis teicis, es arī sēdēju Pleskavas cietumā un tā mēs visu darījām ko sirdsapziņa prasīja, bet tagad strādāsim plecu pie pleca kopā, un viņš aizgāja pie Kārļa. Un jāsaka, ka gods godam ar visu atbildības sajūtu strādāja un ļoti daudz padarīja. Viņš daudzus apvienoja. Manam tēvam bija tāda īpašība, ka viņš ar ļaudīm mācēja labi saprasties, laikam bija labs psihologs. Arī labs runātājs un ja kaut kur bija kaut kādas nepatikšanas Daugavpilī vai Saldū vai Talsos, vai kaut kur citur. Ko darīs? Kārlis saka: jābrauc Pussaram un lai viņš izlīdzinā un viņš bija tā, ka viņš gandrīz katrā gadījumā atgriezās kā uzvarētājs, izlīdzinātājs.  Kas visus saveda kopā vienā idejā, vienā darbā un tā tālāk.
O. Krievu ienākšanu Latvijā, bieži tulko ar Ulmaņa neuzņēmību. Kā tu to redzi?
Pilnīgas muļķības. Mans tēvs bija pie viņa vienā no pēdējām vizītēm, audiencēm. Tad bija tāds stāsts, ko es dabūju dzirdēt tikai pēc tam, kad tēvs atnāca mājās no Sibīrijas. Viņš sēdēja iekš gestāpo un kad ienāca atkal krievi tad, savukārt, aizveda uz Sibīriju. Es par to visu izstāstīšu. Bet bija tā, ka... bija tāda epizode, kad Ulmanis bija pilnīgi.. viņš bija dūšīgs vīrs, bez tādām liekām emocijām ... viņš emocionāls bija gan... viņš bija galīgi satriekts ... pie galda gandrīz vai raudājis... viņš teica, ka nupat pie manis bija gaisa spēku atašejs, krievu..  un tad bija izrunāts tautā par ziedojuma vākšanu bruņojumam. Pēdējais, krievi  iekšā jau bija. Tad tas atašejs bija aizgājis... Jūs gribat vēl apbruņot tautu, gribat pretoties?! Ko jūs gribat aizstāvēt? – latviešu tautu? Kad mēs uz Rīgu nometīsim tik tonnas un Liepāju tik tonnas, uz Talsiem tik tonnas, uz Bausku tik tonnas utt. Mūsu aviācija ir gatava. Vai tad jūs savu tautu gribat nokaut? Ulmanis ar lielu atbildības sajūtu, jau zināja cik mežonīgi ir boļševiki un ka viss var notikties un labāk bija, kā saka .., tad bija kaut kāda cerība.. , jo tad vairs nebija neviena cerība - mūs izsūtītu tāpat kā čečenus, vēl trakāk – izkautu visus. Mūs jau piektajā gadā gribēja izkaut. Man ir Janava (?) grāmata pat piekto gadu. Ja viņš nebūtu saborējis soda ekspedīcijas vadītājam tos zobus un tīšām borējis četras dienas ilgāk kā vajadzīgs, un visu laiku borējis arī ausīs, ka pie visa vainīgi vācu baroni un tā tālāk, un tā tālāk,  un mēs jau caram uzticīgi un tt. Pilnīgi otrādi, ko mans tēvs vēlāk tajā gestapo stāstīja. Un tad mēs varbūt būtu jau toreiz izkauti. Mūs aizstāvēja tikai viens igauņu ģenerālis, starp citu, tas bija arī pārkrievots, jāsaka cara kalpībā, bet viņš tomēr juta to solidaritāti un tomēr bija aizstāvējis. Daudz kas gadās no tādiem gadījumiem. Ulmanis neko vairāk nevarēja izdarīt, jo mēs arī ieročus nevarējām dabūt: mūs nodeva zviedri, mūs nodeva vācieši. Mums visapkārt nodevēji bija. Angļi arī nekādi nepalīdzēja. Ko tad mēs varējām izdarīt Baltijas tautas. Tas bija jau nolemts Molotova- Ribentropa paktā un viss.
Manam tēvam, galvenokārt, bija uzdevums virzīt saimnieciskās lietas un apvienot kopīgam darbam, kopīgam pasākumam un atvairīt tos ārzemju monopolistus, kas te lavijās iekšā. Piemēram, Shells ar savu degvielu. Ulmanis esot tā kā mazs puika dejojis, kas tēvs panācis, kad Shells novāca savas izkārtnes  un reklāmas, un pazuda, jo te vairs nebija ko darīt, nevarēja spekulēt vairāk. Un arī bankās pamazām pārgāja viss uz mūsu kapitālu un mēs pat varējām lielu daļu savas iekrātās naudiņas noglabāt Anglijā. Tā bija, bet galvenā, kas tēvam bija galvenā interese - valodas, grāmatas, un galvenais viņš pētīja vēsturi. Vēsture bija viņa aizrautība, tāpat, kā viņa brālim, kurš tur Krievijā aizgāja bojā, tāpēc .. Liepājā.. tu teici.. Liepājā mani kristīja Annas baznīcā pie mācītāja Sandera. Sanders bija slavens vārds. Mans krustēvs bija Kukulis. Lielākais ceļu un tiltu arhitekts. Viņš gada laikā aizbrauca uz Ameriku, es nesarakstījos, es izturēju  un ne ar vienu emigrantu nesarakstījos. Tad, kad mani čeka 6 reizes paņēma pie krāga, tad mums bija vienīgais šifrs: Romānam nav labi ar plaušām. Tas nozīmēja, ka mani ir riktīgi pievākuši un tad jāuztaisa kaut kāds tracis tanī pusē. Mums bija tāda noruna, tāds kods... es pats aizgāju savām kājām. Tēvs nebija nekāds kristietis, kas gāja baznīcā, bet tā kā tagad tādi laiki, nevar zināt, lai man nebūtu kaut kādi sarežģījumi, lai es dzīvē pats izvēlētos vēlāk, viņš saka:  Tu savu dabūji un vēlāk varēsi pats izvēlēties ... kā senajos laikos – nomazgāsi savu kristietību..., ja nevajadzēs, bet, ja vajadzēs, būs citi uzskati, tad tev vismaz formāli būs luterāņu kristības. Mani kristīja nelielā cermonijā, mācītāja istabā. Nāk tagad mācītājs Sanders ar lielo kristambļodu. Es ieķēros tās bļodas malā un pateicu: “ūdeni tu uz galvas man neliesi!” To atcerējās... tāds Liepājnieks bijis.. Bija tā, kad es tikko biju piedzimis, tad Lavīze, vecmamma mani pacēla ... es pusdeviņos piedzimu, 12. jūlijā. Vēl Saule ir virs horizonta ... tad viņa mani pacēla pret vakara sauli ... tur bija ļoti daudz koku, birzītes ... katra paaudze bija atstājusi ozolus vai liepas... viņa teica: “tu būsi ļaužu apskatītā (?)”. Un tūlīt nomazgāja ūdenskritumā, jo tur bija dolomīta ūdenskritums. Var iedomātie, cik dulli, tagad var iedomāties, ka bērns būs beigts... pēc tam tikko piedzimis.  Un tāpat jau vasarās mazgāja...  un viņa pacēla pret debesīm un teica: tu būsi ļaužu mācītājs... ko tas nozīmēja, ļaužu mācītājs, ļaužu skolotājs... Māte atceras. Māte bija vēl uz lauka, jo tur ātri to labību novāc.  Un teikts, lai meita pēc pusstundas iet uz pirti,... kas es aiziešu jau sakurt. .. sāksies drīz vien, nekavējies un nāc.. jo līdz pēdējam strādāja uz laukiem. Tādas bija sievietes, nu jā..  Atmiņas no Liepājas, kad Cukurs izlidoja ar savu lidmašīnu zem kara ostas tilta. Vēl atceros, ka lieli puikas mūs svētīja .. maziem bija jāiet uz mola galu. Puikas rāpās pāri lielajiem kantainiem akmeņiem un bija slapji līdz pēdējam... biksītes slapjas no bailēm, jo pūtiens bija diezgan liels un risks bija diezgan liels. Tā kā es varētu teikt, es tiku stingri audzināts.  Vispār tiku audzināts diezgan brīvi, jo manam tēvam bija indeve ātri radīt patstāvīgu domāšanu, patstāvīgu rīcību. Pēc iespējas ātri, jo man bija tā... tematiskas pastaigas, tāpat kā Merķelim.  Daniels Merķelis ar savu dēlu Piebalgā vienmēr gāja tādās pastaigas un tās bija par dabu, cilvēkiem, cilvēku attiecībām.. par dzimuma attiecībā... par visu to stāstīja, bērniem saprotamā valodā, bet tas bija ļoti nozīmīgi...  es atceros, ka tēvs šajos stāstos, ļoti daudz stāstīja par dabu, vēlāk man bija tāds Miķelis Pussars, onkulis mans, kurš bija no tās pašas Pussaru sugas, viņš bija tēvam brālēns. Viņš bija dzimis Gugānu  (?) mājās. Tur pat kur Rozentāls Jānis. Mums bija kopējas mājas ar Rozentāliem, mēs esam laikam arī radi, kaut  kādā veidā. Viņš bija tāds, viņš bija kaislīgs mednieks un kaislīgs dabas zinātājs. Un viņš mani vadīja, cēla augšā kādos vienos... divos un tad mēs gājām pa mežiem un laukiem, un tad viņš mani iepazīstināja ne vien ar manu dzimto Rūtu apkārtni sīki, bet veda uz purviem, uz mežiem un iepazīstināja ar dzīvnieku pasauli. Tā man bija svēta lieta un mēs tikai no rīta atgriezāmies. Un es biju pilns ar tiem dāsniem piedzīvojumiem, pieredzējumiem un tā tālāk. Un tā dabas pasauli redzēju, kā tās dzērves dejo un  kā tas viss notiek, kā tie āpši alās lien, un kā lapsas dzīvo utt. , tā kā tematiskās pastaigas un gaitas kopā ar manu onkuli Miķeli... viņš, piemēram, bija tāds jokudaris..., viņš bija laucinieks, bet viņam bija tāds skapis, kurā bija grāmatas. Viņam bija tādi reti izdevumi vēsturē, ka es vēl šodien brīnos, kur viens tāds lauku zemnieks varēja tādas pasūtīt un lasīt. Tās varēja tikai pasūtīt, saproties... caur Saldu, tomēr atsūtīja uz Saldu un tad no Saldus viņš dabūja uz laiku mājām ..., tad ar to es vēl atceros: vienmēr ar māti, .. ar tēvu vienmēr  aizmiegot, man nevajadzēja nekad kādu auklētāju vai midzinātāju. Vienīgi es lūdzu, lai ieslēdz radio, jo tad jau bija radio, lai skan mūzika. Tad es klausījos mūziku un ne velte es studēju arī mūziku nodarbojos ar mūziku, spēlēju vijoli universitātes aulā solo koncertus un dziedāju utt. Tas viss bija, kamēr pazaudēju balsi... bija atkal tādi momenti.. par patstāvību, tāda bija audzināšana. Pērienu  es dabūju gan diezgan, es nevaru noliegt. Piemēram, vienreiz bija tā, kad tēvs un māte bija aizgājuši uz darbu es paliku viens pats mājās un es gribēju kaut ko, kārojās kaut ko garšīgu, kaut ko tādu .. mamma ķīseli vārīja un es redzēju, ka pieliekamā uz tā augstākā plaukta ņem un kādu pudeli un lēja klāt tam ķīselim. Ķīselis palika ļoti garšīgs. Bet izrādās tas bija vīns. Tas pēc agrākas receptes vajadzēja drusciņ klāt – tas jau nekaitēja. Faktiski, es salicis beņķīšus uz beņķīša – trīs beņķīšus un uzžonglējos augšā  un pagaršojis, labi garšoja un beigās atnāk mamma, es esmu izrāpies no sava dārziņa un bērniņš tik laipns, mammīte mīļā un tā tālāk, galīgi follā. Tad mamma bija nobijusies, izsaukusi ārstu un tad ... viss jau beidzās labi, bet kādreiz jau bija traki. Es izrāpies no tā dārziņa un ņēmis, bija tāds koka pulkstenis koka ietvarā, un es izrāvis visu to mehānismu ārā un izārdījis galīgi to pulksteni Zēnam jau gribās redzēt, kā tas tur iet apkārt, skaita stundas. Tēvs pārnāk, redz pulkstenis izjaukts utt. Tēvs siksnu ārā, bet tad apstājies un teicis, ja pulksteni saliksi un tas ies, tad pērienu atlaidīšu. Nu ko es, man vienīgais uzdevums nākošā diena, lai pulkstens iet.  Es saproties saliku to pulksteni un viņš gāja.  Viņš vienā stundā veselu dienu nogāja...  bet tēvs teica, pareizi ir, jo es jau teicu tikai, lai pulkstens iet. Tēva man paklopēja pa plecu un atlaida to sodu.  
Kad mēs bijām laukos, tēvs man darināja stopu un vispār mācīja kokdarbos. Ne tikai izziņas, dabas stāstus un pa cilvēkiem utt. Tēvs gribēja pieradināt praktiskam darbam arī. Un tad bija tā ka viņs uztaisīja tādus stopus, mēs abi uztaisījām, es gāju ar tiem stopiem lapsas medīt, jo mums bija diezgan daudz lapsas. Turpat mežs bija un tad es klejoju pa tiem mežiem, bezgala romantiski tas viss bija un es esmu diezgan daudz lapsas nošāvis. Tas mans grēks, jo koda tās zosis nost..  un nebija nekādas jēgas un kaut kas bija jādara..  un es atceros, ka arī vanagus, tie nebija ērgļi, bet tomēr vanagi. Apkrāsoju akmeņus un tad tie no augšas uzdrāzās uz tiem akmeņiem – domāja, ka tās vistas, nevarēja izšķirt. Tad bērnībā, man visi krusttēvi bija vispirms strēlnieki no pirmā pasaules kara un pēc tam Latvijas atbrīvošanas armijā, nacionālajā armijā un saproti no tām strēlnieka gaitām, man tie bezgala stāstīja savus piedzīvojumus. Tas jau bija viens fons, kas man lika uz vīrieti paskatīties citādām acīm un saprast, ka bez mierīgā aršanas darba, kalšanas darba var būt arī tēvzemes aizstāvēšana, ļoti nozīmīgi bija tie stāstījumi, jo tur viss tas bija varoņa eposs un latvieša pārliecība un faktiski viens no tiem bija Eduards Stāžs. Pirmais no riteņbraucējiem vēstnešiem. Viņš jau no 16 gadiem aizgāja strēlniekos. No sākuma viņu nepieņēma, bet viņš sekmīgi bija izpildījis visus tos pienākumus un vai tur kaut kādas fikcijas bija vai, bet viņam ļāva turpināt... tanī laikā tādā, jau bērnībā, pusaudžu laikā man bija tādas mīļas grāmatas “Zaļā paradīze”. Bija tāds “Draugu” izdevums par dabu, dzīvniekiem, dabas attīstību utt. Tā bija viena no mīļākām grāmatām. Otra bija Fenona  “Telemaka” (?) piedzīvojumi. Tā bija ļoti nozīmīga grāmata, jo Telemaks bija Odiseja dēls. Cik tur bija...,  bet Fenons bija nāvīgi labi uzrakstījis to... grāmatu. Tad es jau skatījos tos pilskalnus un dzimtā pusē visas tās gravas un akmeņus caur šīs grāmatas tēliem.. visa tā romantika tika saistīta ar antīko pasauli. Vēlāk es sameklēju ļoti ātri Odiseju, Iliādu.. visas antīkās grāmatas man patikās. Faktiski es vispirms gāju caur seno Grieķiju, caur turienes senatni uz latviešu senatni. Faktiski tā latviešu senatne tur pat acu priekšā bija. Bet tas zemteksts, kas bija latviešu senatne, tas man atvērās caur sengrieķu, itāļu vēsturi arī, caur Romas vēsturi. Tāda kombinācija. Es aizgāju pie svešiem un tad nācu atpakaļ un sapratu savējos. Faktiski, tas diezgan loģiski iznāk. 6 gadu vecumā man visiem saviem biedriem bija jādāvina savas rotaļlietas. Jo tēvs teica, ka izaudzis, tu jau saproti, ko tu dari, tev ir jāuzņemas, kādi pienākumi, tev es iedošu darbiņu, kas tev ir paveicams. Drīz tu iesi skolā un tev tagad jāatvadās no saviem kaķīšiem, zaķīšiem, savām rotaļlietām, rotaļlietu laiks ir caur.. sāksies skolas laiks. Un tā es izdāļāju visas tās rotaļlietas ar, ne teiksim cermoniju, bet paliku bez rotaļām un sevī jau skaitījos jau kā liels cilvēks. Es nemācījos lasīt no ābeces vai no kaut kādas grāmatas. Mēs gājām pa Rīgas ielām. Man viss interesēja, kas tās par fabrikām un es salasīju visus tos burtus kopā un beigu beigās es krāpos, es to ābeci zināju no galvas, bet pa burtiem nelasīju, bet tad es tā iemācījos no tām ielas pastaigām lasīt. Un tā tagad... viss nozīmīgākais bija, ka es agri sāku pazīt cilvēkus... pie tēva bija vienmēr bija sapulces. Caurām naktīm kādreiz. Un man tomēr, man tēvs kādreiz ļāva, tur pat satinies segā, sēdēju kaktā un novēroju visu. Toreiz nerunāja par ārzemju tūrisma braucieniem, nerunāja, piedošanu, par bābām, nerunāja par mašīnām, nerunāja par kaut kādiem praktiskiem sīkumiem tādiem, bet runāja par lietu. No sākuma katram bija savs viedoklis, nav tā, ka Ulmaņa laikā bija kaut kādas pavēles un cauri. Viss tika apspriests. Sanāca kopā lietpratēji  ap galdu, ap šito pašu galdu (mēs pie tā sēdējām un runājām), viņš tikai bija garāks. Kādreiz bija baigi skaļas diskusijas, katrs mēģināja kaut ko pa savam pierādīt un, es jau nesapratu pēc būtības visu, bet es redzēju to jēgu, jo pēc tam, tad kad visi bija pamazām nonākuši pie viena lēmuma, tad visi steidzās pie darba un mēs darīsim tā un tā. Kad runā par Ulmani, ka viņš ir bijis tāds diktators, tās ir muļķības. Bieži bija tā, ka Ulmanis bija pateicis darīsim tā un tagad (bija kameras un kameru ļaudis, nebija neviens bez izglītības, lauksaimniecības ministrs, bet viņš zināja visu no galvas, bet svarīgi bija tas - nebija no svara, bet praktiskās zināšanas, kurpnieks kameras vadītājs, kas dabūja grantpree, kas zināja ... viss izbeidzās, ka visi pie lietas, darām un cauri, - nebija vairs nekādas čīkstēšanas, nekādas tādas zem galda rūkšanas un nekādas intrigas. Tas ir galvenais, ko tēvs rosināja - atklātību, bija jārunā atklāti un pēc būtības. Kāds ir tavs viedoklis pēc sirdsapziņas un tad es atceros, Ulmanis bija pateicis tā un tā rīkoties, visi kaut kā bija nepamierināti, varbūt vajadzētu tomēr tā.. un citādi utt. Jā, 5 no rīta Ulmaņa zvans, dariet tā un tā, kā jūs esat nolēmuši, tā būs pareizi. Es visu nakti domāju, es arī nonācu pie tās pašas atziņas. Es pārsteidzīgi jums savu lēmumu izteicu. - Tas ir vareni, ja šitā var atkāpties no savām kļūdām.
Es biju klāt Brīvības pieminekļa atklāšanā. To es vēl atceros. Tātad 36 gadā. Man bija 4,5 gadi rudens pusē bija. Es vēl tagad atceros to skatu. Es biju aizklīdis no vecākiem projām, mani tēvs bija paņēmis līdz. Un, saproties, iznāca tā, ka es biju aizrāvies ar to karogu rindu. Ja mēs no priekšas skatāmies, tad visa labā puse bija biedrību karogu rinda. Un uzspīdēja saule kā brīnums! Bija apmācies, bet tanī brīdī, - tas bija kaut kas neaizmirstams, tik krāsaini bija tie karogi un es kaut kā aizvirzījos, kaut kā aizspruku, tad man viens karavīrs atveda atpakaļ un tādā veidā es tiku atkal uz ceļa, bet tas iespaids man vēl palicies. Un tad es vienu reizei tikai dzīvē, kā bērns sastapis Ulmani. Man tēvs strādāja Remes bulvārī, tagad Raiņa bulvārī, ielas stūrī, kur ir lauksaimniecības ministrija kādreizējā. Kur tagad prokuratūra un vis tur tas .. bija iekšlietu ministrija, tur bija arī gestapo kādreiz, redz kā tas viss mainās. Un saproties, tur tēvs strādāja otrā stāvā, tur bija tāds... logs, tur bija viņa kabinets un visa tā nodaļa utt. Un es tad pavisam mazs puika, kad tēvam beidzās darbs, kaut gan mēs dzīvojām diezgan tālu, tas bija Matīsa un Brīvības ielas stūrī, tajā bloku mājā un es tomēr gāju kādreiz sagaidīt tēvu, tāds mazs ķiņķēziņš. Tā kā ļoti patstāvīgs un saproties, es tagad jau skatos uz tēva logu, vai neparādīsies, nepamās un es redzu no ārlietu ministrijas, turpat ārlietu ministrija, no ārlietu ministrijas nāk pats Kārlis tādā puskažociņā un žoķenē un tāds vamzīgs, viens pats nāk un vairāk neviena nebija, iela bija diezgan tukša un, faktiski, nāsa tuvāk un vēl šodien atceros, ka viņš jau pa gabalu bāza tās rokas un meklēja kaut ko kabatās. Es protams toreiz nezināju nekā no viņa, zināju tikai to, ka tas ir Ulmaņa paps, un, saproties, viņš meklēja konfektes. Tagad uzreiz pienāk un apsveicinās un paliķē, un izvelk, un dod man tās konfektes, beigās. Bet es viņam pateicu, ka es no svešiem onkuļiem konfektes neņemu. Šis tā kā apvainojās. Un nav brīnums, ka tāds zeņķis Ulmanim var pateikt: es no svešie, onkuļiem konfektes neņemu. Vārds “svešie”. Vajadzēja jau pazīt, ka jau bērnam, ka tas ir Ulmanis. Tur es arī kļūdījos, bet viņš neapvainojās un beigās pateica: tu esi brašs zēns un varens zēns, un ļoti labi - tā turies un papliķēja man pa plecu un iebāza man tās konfektes kabatā. Un tā es sagaidīju savu tēvu un tā tālāk.. . Tēvs mani šad tad paņēma līdzi, tam bija liela nozīme, sabiedrībā, pūlī, lai vēlāk neapjūk dzīves gaitās. Piemēram, Kronvalda jubileja bija un, faktiski, tajā Kronvalda jubilejā uzstājās Eduards Virza. Es jau nezināju kā tas notiek, jo viņš ienāca zālē. Laba grāmata, bet visas nav vienādā līmenī. Madonas rajonā Krūmiņtēvs bitenieks. Es pie viņa biju, kad viņš bija nosūdzēts un čeka bija pie viņa bijusi un konfiscēja visu bibliotēku. Sakrāva vienkārši smagajā mašīnā un aizveda. Tad vienīgā grāmata, kas bija izkritusi uz grīdas palikusi, tā bija šī. Protams, cits, ūlmaņlaika izdevums. Visaizliegtākā  grāmata paliek. Uznāk šis vīriņš, viņš hopadā, hopadā auļo, es tēvam blakus sēdēdams, viņš likās ļoti smieklīgs, arī man bērnam tā likās. Viņš paceļas runātāju tribīnē un izaug tāds, kā liels varens. Viņa pirmie vārdi ir tādi pērkonīgi un tā kā visu to zāli pāršalca tā, kā tirpuļi pār muguru pāriet. Un izrādās, ka viņš tur ir nolicis kaut kādu kastīti un uzkāpis. Bet tā runa bija varena. Es nekā nepaturēju atmiņā, bija .., bet iespaidi bija vareni. Tagad es gribēju pateikt par tiem liktenīgiem notikumiem. Tādu man ir bijis daudz. Bet no bērnības es, piemēram, atceros, piemēram, tādus. Bija tāda iekārta, no bluķa plēsa skaidas jumtiem – gāja zirgs apkārt ap tādu asi un plēsa tādas skaidas un vajadzēja arī jaunus bluķus, no kā plēst – lai nebūtu pa tukšo. Citi plēsās lēnāk citi ātrāk, citiem pārslīdēja pa virsu. Tur atsvaru arī vajadzēja un tā tālāk, un tagad viens puisis dzen tos bluķus tajā klemmēs. Bērnam ir spēļlietas tie kluči, kas palika pāri, tur visu ko var iztaisīt un es arī tur pat ņemos. Un es skatos, tuvumā izkrīt viens piemērots klucītis. Bet te tāds neievērojams, pat drusciņ ietrunējis, beigās es pievēršos tam. Un es aizeju tur pie tā un tajā pat brīdī pie tā pirmā aiziet spožs cirvis ar asmeni nošņākdams, tad būtu galviņa pušu. Ne no kā, kāpēc man vajadzēja tam citam klucītim pievērsties? Kuram sākumā es nemaz nebiju pievērsies. Es vēl šodien to atceros – liels pārdzīvojums bija. Tā kā liktens ir. Vēl viens. Pavasarī uz aizsalušām pļavām mēs uztaisījām grīzekli – ragavas galā tādai dīselei. Nāvīgs ātrums tika sasniegts, kad viņu grieza pie turētavas, ...vienmēr lieto tās ragavas, tie striķi tur sasalst, bet izžūst slapji sausi un tā tālāk. Un iznāk nelaime, es biju uz ragavām tieši tad, kad pārtrūka tās saites. Tās ragavas zibens ātrumā aiziet un kur viņas dodas? – uz v.. upi, jo straume jau vaļā, pie krācēm jau vaļā. Saproties, ja tu tikti ledus ūdenī iekšā, - beigas. Bet tieši tur, kur ledus gandrīz beidzās, ragavas iestrēgst, apgāžas un es palieku dzīvs. Tic vai netici. Pie kam viena lieta. Es vienmēr gāju zirgus ganīt pieguļā, man tas nāvīgi patika, zirgi. Vairākas mājas mēs kopā, tos ganījām. Nav vērts tos ganus tur nezcik utt. Kooperācija vajadzīga vienmēr. Un saproties, mans uzdevums to vakaru, visu to baru vest mājās. Vakarā es atceros tas bija, tas nebija no rīta. Un faktiski vesels bars to zirgu. Sāka auļot un es visforšākā ērzeļa mugurā. Tagad turos. Laižam tā, ka pakavi vien šķīst, pāri grāvjiem.. pa taisnāko ceļu mājās. Kur nu var, tur var, bet pat mans varenais ērzelis paklupa. Un līdz ar to nosvieda mani nost. Viņš gan bija lielisks zirgs, bet tā gadījās. Un tagad viss tas zirgu bars man pārlaidās pāri. Man temperatūra nāk augšā no zemapziņas, es kādreiz to redzu! Tad es to redzēju tā, es ar seju uz augšu gulēju un es redzu visus tos pakavus, aiziet man viens pāri, otrs pāri, trešais pāri, viss tas bars nu cik zirgu, nu tuvu pie divdesmit. Saproties, kad divdesmit zirgi pārauļo pāri caur diezgan šauru vietu, tur ir ko turēt. Iedomājies, neviena skrambiņa, neviena! Kas tas bija vai liktenīga vai zirga uzmanība, kaut kas... jā un faktiski, es tev stāstīju, kad es Rīgā ienācu pa “Sprunguļu” ceļu, tad bija tā, ka es gāju caur Tukuma rajonu ar līkumu apkārt un es pat nomaldījos, un tad no tīreļu purva puses, no Jelgavas puses es ienācu Rīgā. Un saproties, es tagad eju pa to Sprunguļu ceļu, tur ir bijuši visādi piedzīvojumi  pa ceļam utt., uzreiz rīta pusē nāk, es agri sāku iet, un, galvenais, biju diezgan švaki apģērbies, bija baigi auksts, tas bija agrs pavasaris un, saproties, nāk pa to sprunguļu ceļu auto, es dzirdu.  Es skaidri izšķiru pa lielu gabalu, tur ložmetējs uz deķa un, faktiski, tie bija krievi. Es tagad redzu tur ir tāds krūmelis un es varētu daudz maz aizslēpties aiz tiem zariem. Ātri, nav ko domāt, es pieķeros pie tiem zariem un svempjos iekšā tajā purvā. Tikko es iesvempjos, tie tūlīt arī aizbrauc garām ar viesiem krieviem un ļožmetējiem..., bet, saproties, es vairs netieku ārā. Es gribu tiem zariem pieķerties, tie ir tik mīksti, kad liecās ūdenī. Un es netieku... kājas iekšā un baigais augstums arī ..., faktiski, bija tā, ka es varēju tur arī palikt. Tad bija tā, ka jālūdz mīļais Dieviņš, lai kaut kā dod aukstasenību, vispirms. Mūžā bijis vairākas reizes tā. Es slīku Baltezerā. Izrādās tur bija norauts uzraksts, ka tur bīstami, ka tur nedrīkst peldēt, tad tur vilka iekšā ūdenī , kaut kāds ūdens stabs, kaut kāds avots vai atvars. Man krastā brūte skatās - es, kas saka, jau aizeju par burbuli, tad es septiņas reizes laidos lejā un tad es jutu, ka trāpījos tādā zonā, kur man nes jau. Un bija vēl tāds joks Ormaņa kalnā. Mēs bijā kolhozā aizsūtīti Ormaņa kalnā tur tas lielais skatu tornis. Un tur mēs uzkāpām kolhoza laikā galā – apskatīsim Saukas skaisto ezeru. Tagad tur ir postaža, džungļi. Tur bija skaista skola, kultūras nams un viss pārējais. Saproties, tagad mēs uzkāpjam ...,  sacēlās baigais vējš, izrādās bija norauts uzraksts, ka tornis ir avārija stadijā. Mēs nokāpām pa vienu ceturto daļu, viss sagāzās, kāpnes visas sagāzās utt. No tā purva kaut kā es izvilkos. Bezcerīgi cīnījos, bet laukā biju, neviens jau nebija, kas palīdz.
Vēl var runāt par to, par ko es bērnībā gribēju kļūt. Tur bija visādi, tur bija kuģu kapteinis, es tur bērnībā pie tāda kapteiņa Busuļa arī (?) viesojos, protams, lidotājs, protams, viss kas. Vienreiz mani paņēma līdzi viens lidotājs planierī. Iedomājies, iesēdināja tādu mazu puiku tā planiera spicē. Toreiz jau planieris nebija tāda, kā liela lidmašīna, kur ir ērti. Toreiz bija tikai tā lielā sliede apakšā un tērauda stieples, kad tika gaisā, diezgan dīvaina sajūta. Visi tie sapņi bija lieki, jo, lai gan es biju ļoti labs matemātiķis, fiziķis, es biju ļoti labs zīmētājs, no vecākiem to es mantojis biju, bet beigās visi mani pasniedzēji bija baigi sarūgtināti, kad visas matemātikas es pasūtīju uz podu un beigās paliku sabiedrisks darbinieks un viss. Un es gan gribēju iestāties konservatorijā, es gan noliku eksāmenus, diezgan labi noliku un tad bija jābrauc uz kinorežisoru institūtu, mūs piecus uzņēma, bet man, pēc mana raksturojuma, raksturojums bija labs, bet tur bija rakstīts nepakļaujas iekšējās kārtības noteikumiem un bija vēl viens teikums, un tad  viens tāds aktieris, kas vienmēr sarauca pieri, brēca, viņš bija izvēlējies v .. sapni un priekš kam mums vajag... un man nemaksāja stipendiju pusgadu vismaz. Man māte bija slima un man vajadzēja stipendiju..., es paņēmu visus tos papīrus un nosviedu tam ķērcējam priekšā un tā tas viss beidzās..., tad sākās okupācijas sākums..., krievu karavīri ienāca Rīgā un, tad es redzēju latviešu karavīrus. Krievi gāja citam pakaļā kāpa un kāda tā gaita bija, pretstatā latviešu solim. Protams, kad ienāca vācieši, dažs labs to gribēja svinēt.  Bet tā bija liela maldīšanās. Pateica.. gan nekāda atbrīvošana  un tādi bija daudz mājienu. Mēs gan baznīcā nodziedājām 5 reizes Dievs svētī  Latviju. Un sākumā likās, ka tie friči nemaz arī nav tik peļami, man pirmā satikšanās bija tāda, ka man tēvs nosūtīja mani no bloku mājas, kur pretī bija grāmatu pārdošana un kiosks bija. Friči bija nolēmuši, ka nacionālistiem nav ko darīt Rīgā, lai viņi brauc uz saviem laukiem  un tad man bija tā, ka mans tēvs aizsūtīja pēc avīzes. Viņš teica: vienalga kuru avīzi, bet paņem to biezāko, jo mums vajag ietīt to un to. Es tagad aizeju, tur pat lejā mazs puika un es saku.. nemaz nezināju, ka aiz manis stāv vien vācu ģenerālis.. ar visiem vapasiem sarkanajiem un .. man lūdzu dodiet to douches raits. Es nezināju to vācu valodu ne vella un es lasu tā kā ir rakstīts. Es uzreiz saņemu baigo sitienu pa muguru un šis kaut ko vau, vau, vau .. un tā man bija pirmā satikšanās ar vācu virsnieku. Galvenais, tā arī bija liktenīga.. - es neko ļaunu nedomāju, kad es cūkāju to Vācijas vārdu, lielvācijas vārdu utt. Un tad bija gaitas Kurzemē, Lutriņu skolā, direktors bija ... , tad bija tēva arests, es par to visu izrunājos.. un es tomēr pateikšu, ka no tā laika es visvairāk sāku cienīt latviešu karavīra tēlu. Jo var runāt visādi par leģionāriem, bet cik es viņus redzēju.. ainas leģionāriem pirms kaujas .. pie Remtes tajā šķūnī... pie Saldus, kur mēs bijām.. un tad četros jau bija jāiet uz pozīcijām, nu es pateikšu: tik apgarotas sejas, svētas sejas, tik jaukas dziesmas un tik jaukas sarunas, es nekad neēsmu dzirdējis, kā toreiz pirms kaujas. Es no ... pārgāju uz leģionu, diezgan sarežģīts tas stāsts... pēdējais biedrs Ozoliņš, nupat nomira un tagad ir tas laiks, kad varam palikt tikai tādi biedēkļi. Faktiski, īstie leģionāri jau zem zemes ir. Bet es nevaru atcerēties tīrākas dvēseles un svētāku dzimtenes izjūtu, kāda bija viņiem. Un pēc tam, tas bija drausmīgs iespaids, kad es redzēju pēc divām dienām pie Remtes pils, kur bija lazerete, es redzēju, izrautas acis, izrautu žokļi un sakropļoti, asiņaini augumi. Un tad es redzēju arī to, ko nozīmē karš. Un tā tas ir un tad otrā kārtā mani apbēra arī tanī .. tas bija drausmīgs piedzīvojums, kad mūs apbēra bunkurā... - visus sašķaidīja “staļina govis”.. un, vārdu sakot, ja nebūtu bijis, biedriskuma, nebūtu bijis apziņas, nebūtu līdz pēdējam arī upurējušies arī citi, es būtu palicis zem zemes. Bet ko tas nozīmē būt zem zemes.  “Staļina ērģeles”.., - kad tās lika vaļa, tad tur bija plika vieta. Tagad vēl viens, kas man prātā, kā latvji būvēja pozīcijas. Pat pirmā pasaules karā un otrā pasaules karā – tā kā mājokļus uz palikšanu. Gaumīgi, precīzi – katrs miets bija savā vietā. Bija uzrakstiņi, bija dekori, viss bija tā kā vajag.. es pateikšu, ka latvietis jūtās pat tādā ellē, tomēr kā jau dzimtenē. Un tagad 9. maija rīts. Es atkal biju atpakaļ savā dzimtajā mājā un tēvs bija laikam paņemts. Krievu ienākšana. Tas jau nekas, ka mani pusaudža zēnu turpat no noliktavām, alkoholu tur izvēla laukā un mucas cauršāva un apakšā gulēja un ham, ham, ham ... strūkla tecēja iekšā, drausmīgs skats.. vislabāk Birkmanis ir rakstījis savās grāmatās. Viņam vajadzēja Baltijas prēmiju, vispār.. bet, kas to dos... pat Ziedonis, visi citi noēda to prēmiju.. kā krievu ienākšanas bija..., visi krieva gūstekņi, kuriem mēs pat palīdzējām savā veidā, cilvēki vien ir .. un tie krievu bēgļi ar kas bija.. visi tie ļoti cienīja manu ģimeni .. - mēs nesām kannās kumelīšu tēju un citas dziednieciskās un viena daļa izvilka, citādi viņi mira diezgan daudz. Un tagad tu saproties, viņi nostājušies tie gūstekņi, kas bija krituši gūstā pie vāciešiem. Tie nostājusies improvizētā ierindā, lai sagaidītu operatīvās komandas, kas ar mašīnām brauca iekšā. Tagad tie izkāpj no savām mašīnām, un tad es neēsmu redzējis zvēriskāku piekaušanu, kā tanī laikā, ar automātu laidnēm, karabīnu laidnēm – visus tā piekāva, viena gaļas masa bija. Saproties, es jau bija sadraudzējies ar daudziem tiem jefiņiem, jo man galu gala vienalga vācietis vai krievs.. .  Tas bija drausmīgi skatīties. Tad viņu sameta mašīnā un aizbrauca un tā netika vairs redzami viņi.
Mums atkal saņēma tēvu un pagasta namā viņus visus paturēja. Tēvs jau nebija kā politiķis. Viņš nekad nebija tāds, viņš ir saimniecisks darbinieks. Bet buržujs paliek buržujs, viņus no pagastmājas aizveda uz Kuldīgu, no Kuldīgas uz Liepājas “zilo brīnumu”, tad māte viņam sekoja, domāja, ka varēs reizē braukt, bet tu zini kā, nelaida nevienas ģimenes kopā utt. Un tad mēs ar māti aizmukām un tad tēvu aizveda vienu. Pašā sākumā bija tā, ka Rūtīs bija vienas vecas dzirnavas – Rūtu dzirnavas un tās bija viņpus vecajam ceļam.   Šimpus vecajam ceļam bija lielais akmens. Vai tas bija kulta akmens, es nezinu, bet tas bija milzīgs akmens. Un es noslēpos aiz tā akmens. Man bija krievu automāts, četras granātas, es atceros, un bija vēl divas liekas rezerves aptveres – es biju nobruņojies, kā nākas.  Vairāk jau nevar zēns panest. Es gaidīju, kad brauks no pagasta mājas, es nodošu kārtu, kur vajag un viņi tūlīt ielaidīsies mežā. Saproties, loģika bija, bet izrādās čekisti bija gudrāki par puiku. Jau agri no rīta, tas bija puspiecos, es redzu, viņus veda drēģu ratos, kur parasti veda sienu, tos apcietinātos vidū, viens otrs šekumā. Vienam tās kājas sapītas laikam  un arī tu nevari piecelties, un paši sēž pa malām ar saviem automātiem. Ja tu šausi, pirmām kārtām, tie nevarēs pakustēt, kas ir vidū, otrkārt, tu vari arī savējiem trāpīt – redz, cik gudri bija visu izkārtojuši! Un es zinu ko tas nozīmē, ka tu esi bezspēcīgs. Tu gribi kaut ko izdarīt, bet tu nevari. Pie labākās gribas nevari.  Tas arī bija tāds bērnības vai jaunības pārbaudījums – man bija tikai kādi 13, 14 gadi – man vairāk nebija. Bet faktiski es būtu savu nodarījis. Bet tomēr ... šāda bezpalīdzības sajūta ir bijusi vairākas reizes mūžā, diemžēl. Viss jau tas tā bija, bet visapkārt bija krievu bruņmašīnas. Bija krievu čekisti, tur varēja pagriezties tā un tā. Bet redzi, es dažreiz tā domāju, ka liktenis pareizi darīja – ko tas būtu līdzējis, viņi būtu iemukuši mežā. Nu labi un pēc tam būtu .. veselu divīziju nosūtītu utt., un viņus tvarstītu.., nāktu ziema utt. Mēs jau zinām ar ko tas beidzās... partizānu kustībai tagad tā milzīgā grāmata iznākusi ... saproties, mans tēva brālēns, viens no Ezeres, viņš bija kora vadonis un teātra priekšnieks, vienkārši gāja sabiedrībā. Bet redz lieta bija tāda, kad vajadzēja kaut kādu atbalstu arī un Ulmaņa laikā un visi, protams, sastājās aizsargos. Ezerē arī, tiklīdz ienāca boļševiki, viņu paņēma ciet kā galveno aizsarga priekšnieku un ielika cietumā. Viņš ar visiem saviem biedriem izlauzās no cietuma un aizbēga mežā un mežā viņiem, protams, uzsūtīja lielisku pārspēku, vai kāds nodevējs bija, vai kā viņu apsēja aiz ķēdēm un vilka pa ceļu aiz mašīnas un pusdzīvu, nogrieza ko nevajag, ko vajag  un kā jau viņi darīja – viņi izmocīja līdz pēdējam. Mans kaimiņš Smilga, no laukiem, tas gan līdz 56. gadam nodzīvoja pa mežu. Viņš visu to laiku izturēja. Viņš bija pagasta vecākais un pateikšu, ka man pat tēvs dabūja, ka nebija laikā uzvilcis nacionālo karogu. Un saproties, vācu laikos, nedrīkstēja vilkt nacionālo karogu, bet Smilga tad teica, lai tie friči dara ko grib, mēs uzvilksim, mēs svinēsim. .. tādi bija lauku vīri.. tēva bibliotēka bija visās grāvmalās, jo es pats redzēju, kā krievi plēsa tās grāmatas un iznīcināja. Priekš mahorkas pīpēšanas to plāno papīru bija izplēsuši.. visi tie dārgie sējumi, visi tie retie sējumi, viss aizgāja pa grāvmalām sapuva lietū, slapjuma un mitrumā utt. Vēl bija tāda lieta, ka bija iebraukusi operatīvā komanda, viena bija, kad meklēja, paši miliči, paši sarkanie bija savā starpā sastrīdējušies... Un tagad soda ekspedīcija, meklē to vainīgo rokā un it kā tur pat kaimiņos bija tādas Upīšu mājas .. no tām mājām.. tur bija tādi jaunzemnieki, un iedrāžas nepareizās mājās un uz mani skatās, es tāds paaudzies, biju diezgan braši noaudzis .. tas ir. Tas ir.. ņemsim to nošaut. Un man vēl bija muguras kabatas, biksēs šaujamais..., saproties, es nevaru no tā atbrīvoties ... jo momentā tie iebrauca un es nepaspēju atkratīties.. , un šie, kamēr to galīgo lēmumu pieņemšanas, mani izgrūda no tās istabas, Rūtu dzīvojamās mājas, gala istabā, lai es nedzirdu, ko viņi tur, un, faktiski, bija pieņemts lēmums, ka jāšauj nost. Es pa to laiku mēģināju, vai nav logs vaļā, logu varēja atvērt  bez piepūles, bez čīkstēšanas, bez kā.. un es pa to logu izskrēju ārā un caur dārzu, pāri pa sētu uz upes ieleju projām un aizmuku tādā veidā. Viņi uz tā rēķina bija aizbraukuši uz tām īstajām Upīša mājām un nošāvuši to veco tēvu – viņš upuris bija un pietika, un soda ekspedīcija bija beigusies, bet viņa varēja beigties pa visam savādāk, es vēl atceros, ka viņiem uzkrita, ka mūsu mājās bija tie tautiskie krēsli, viņi teica: vācu kaskas tur augšā... tā vītne tā izskatījās sirds veida, tā kā visu nosaka liktenis... un..
Bērnības ainu nevar tā nodalīt...- man agri beidzās tā bērnība.. , bet vēl kas tagad turpinās no tās bērnības.. - vai tu neatzīsti, ka mums no tiem sešiem  gadiem paņemam līdzi visu mūžu...  tas ir nāvīgi nozīmīgi – tur ir ... viss tas latentais, kas tev ir iekšā..., visas tās enerģijas, visi tie spriedumi ... gēnos arī ir daudz kas noslēpts. Mēs ģenētiski mantojam, mēs mantojam no audzināšanas, no tiem pamatiem, .. un mēs faktiski arī no vides mantojam, jo tad viss tas saskaroties ar vidi, kaut kāda reakcija notiek, tā visu laiku pastāv. Bet sākums bija, kad ieliek tos pamata ķieģeļus un tie paliek..., vai tos ieliek, vai Dieva doti, vai dabas doti, kā lai ..
Man dievturībā interesēja, ne tikai Dieviņš, Laima, Dēklā, utt.,  bet interesēja dzīvā dzīve... kā veidojās personība, kā veidojās... cilvēks ar savām zināšanām...,  tur es arī meklēju, kā izveidojās tā lielā personība..., es rakstīju par Raini, Brigaderi, par pa visiem šiem vīriem, ko es meklēju...- kā izveidojās šīs lielās personības, kā viņas spēj dot..., kā rodas dzīvais avots..., kas verdoši izstaro uz visām pusēm šo verdošo enerģiju,  to vajadzīgo..
Man bija pētījumi, kā izauga Krišjāns Barons, kā izauga Pumpurs, kā izauga .. godīgākais biogrāfs Alfrēds Goba. Es faktiski esmu Gobas skolnieks, Goba man bija labs draugs, tā kā .. Latvija nākotnes partija... 2000 gadā pret mani bija atentāts... tie kas palika... paaudžu savstarpēja sarīdīšana – tas ir nācijas sadalīšanās, saskaldīšana...