Māras diena

2013.03.05

 
Māra Afganistānā

Ne reti dzirdam vai lasām, ka Māra latviešu pasaules uztveres ainā ienākusi no kristīgās baznīcas, kā Jēzus mātes Marijas tēls. Pat daži folkloras pētnieki ir pārliecināti, ka Māra un Laima ir viena un tā pati būtne, jo redz, ir rodamas tautas dziesmas ar vienādiem tekstiem, bet vienos minēta Laima, bet citos - Māra. Es nevēlos nevienu pārliecināt par to, ka Māra ir dieve pati par sevi ar tai īpatnējām funkcijām, kuras nav sajaucamas ar Laimas darāmo, bet rosināt vēlreiz apsvērt visus par un pret. Piedāvāju nelielu fragmentu no pētījumu par Māru Afganistānā (prezentējas vīrieša veidolā).
Piedāvātais materiāls pirmo reizi nopublicēts Mekšu Pētera izdotajā Dievturu Vēstnesī  Nr.4 1990. gadā.

Tur, kur saplūst Afganistānas, Indijas un Pakistānas robežas, dienvidos no Pamira kalniem atrodas Hindukuša (tulkojumu - "Hindu nāve") kalnu grēda. Te augstu kalnos, Indas un Pjarandžas upju pieteku ielejās, dzīvo vairākas tautiņas, kuras, savas nošķirtības dēļ, saglabājušas senu kultūru un tradīcijas. Tikai trīs, četrus mēnešus gadā, pa grūti izejamam takām, pārvārot 5000m augstas pārejas, iespējams nokļūt šo tautiņu apdzīvotajā ielejās. Šajā, relatīvi nelielajā kalnu novadā atrodami tūksto-šiem klintīs iekaltu zīmējumu un simtiem uzrakstu vienā no sanskrita paveidiem. Nu jau pāris gadsimtus te pētījumus veic Dānijas, Vācijas, Austrijas un Amerikas zinātnieki. Te pabijis arī krievu zinātnieks N.Vavilovs, pētīdams un vākdams graudaugu kultūras. Apzinādamies šī novada nošķirtību, viņš centās visu redzēto un piedzīvoto sīki pierakstīt. Lūk, kā Vavilovs apraksta iekļūšanu prasūnu tautas apdzīvotajā ielejā:
"...Ceļš neaizmirstams. Bieži atslogojam zirgus no saiņiem un pārnesam tos paši. Zirgi klūp un krīt klinšu spraugās. Pārvietoties var tikai izmisīgi lēni. Katru stundu te viena, te otra nelaime, īpaši ar zirgiem, kuri pazaudējuši jau visus pakavus. Ir tikai viena doma - kaut tie izdzīvotu!  Ceļš paliek arvien grūtāks. Apstājamies katru pusstundu un spriežam kā nokļūt no vienas klints uz otras. Zirgi no neskaitāmiem kritu¬miem vienās asinīs..." (Пять континентов, Н.И. Вавилов, Москва, «Мысль», 1987, 47-56).
Hindukušā interesantus pētījumus veicis vācu zinātnieks Kārlis Jetmars. Savus novērojumus un atziņas viņš publicējis pabiezā monogrāfijā "Hindukuša reliģija". To, pārtulkotu krievu valodā, 1986. gadā izlaida izdevniecība "Hayka".
Prasūnu tautas valoda iekļaujas kafīru valodu grupā, kas ir ļoti agri atdalījusies no Indijas zara un šobrīd to uzskata par īpašu valodu grupu, kura ieņem vidusstāvokli starp indo- āriešu un irāņu valodu grupām (Население мира, С.И. Брук, 1986, 297).
Prasūni ir lopkoju un zemkopju tauta. Pēc viņu ieskata pasaule sadalīta trīs līmeņos: augšējā (Urdesh) pasaulē, kura sastāv no septiņiem, viena zem otra novietotiem plāniem. Augšējā no tiem (Il-munj) dzīvo Dievs Mandi. Debess plāni savstarpēji savienoti ar polāro zvaigzni un vēl kādu bezvārda zvaigzni; vidējā pasaulē (Michdesh) dzīvo cilvēki un tā ir vienkārši liels disks; apakšējā pasaulē (urdesh) izvietota paradīze un elle. Ieeja tajā atrodas netālu no galvenā tempļa Kuštekī ciemā. Valda ticējums, ka ja cilvēks ielūkojas apakšējā pasaulē, viņš drīz mirst.
Pastāv vēl otra pasaules uzbūves aina. Tajā debesis nav atdalītas no zemes, bet pakāpeniski sākas kalnu ielejas augšgalā. Dievi, iznākuši no skaidrajiem augstkalnu svēto ezeru ūdeņiem, uz savu padomi dodas pa ieleju uz augšu, uz baltā, mirdzoša sniegā klātām kalnu virsotnēm. Mirušie, savukārt, nokļūst ielejas lejas galā, kur tiem paredzētās dāvanas (ļaužu ziedojumi) aiznes upes ūdeņi. Jetmars ir pārliecināts, ka otrā pasaules aina ir vecāka par pirmo. Prasūnu pasaules koncepcija saistīta ar vīrišķā un sievišķā sākotni. Vīrišķais tiek saistīts ar garīgo sfēru, bet sievišķais - ar radīšanu un arī ar iznīcību un nāvi. Caur iznīcības valsti ved ceļš, pa kuru ejot, senči iegūst apskaidrību un kļūst par savu pēcnācēju aizgādniekiem.
Panteons šai tautiņai ir liels, ar augstāko dievību Māra. Tas ir pasaules veidotājs, pasaules likumu, svarīgāko kultūras elementu devējs. Prasūni ir pārliecināti, ka Māra cilvēkiem devis mājas, dzīvniekus, iemācījis slaukt pienu un sakult sviestu. Mārām ir septiņas meitas. Meitas viņš radījis, lai būtu kas rūpējas par zemkopību un raudzītos, lai cilvēki neslinkotu. Māra pārzina kazu ceremonijas un ir visa gada saimnieks. Viņš ir dzīves un nāves kungs - viņš iecēlis aizkapa valdnieku Mara- mliku un nozīmējis dzemdību dievieti Nirmali.
Prasūni Māram izveidojuši daudzas kulta vietas. Par tam kalpojuši iespaidīga izmēra akmeņi vai klints bluķi, kuri atradās neparastas vietās. Svētvieta bija ļoti skaista - milzīgu koku, dīķu, upju fonā, vai arī atradās kalna virsotnē. Dažkārt akmenim pāri uzbūvēja četrstūrainu celtni. Tā nekalpoja ceremoniju vajadzībām, bet akmens pasargāšanai. Ceremoniālās dejas rīkoja īpašos laukumos apdzīvoto vietu austrumu pusē un īpašos koplietošanas namos, kuros arī bijis novietots kulta akmens. Vairums rituālu norisa visai intīmi - tos, kurus nepielaida, cienāja ar ēdieniem, izgatavotiem no ražas, kura novākta no dieviem īpaši atvēlēta lauka, t.i., klātesošie bija kā Dieva viesi. Esot bijuši arī tādi rituāli, kuros iesaistīti visi ciema iedzīvotāji.
Vispār atzīta Dieva Māra centrālā kulta vieta un templis atradies Kuštekī ciemā. Pēc islama pieņemšanas (aizpagājušā gadsimta beigās) kulta celtne brīdi kalpojusi jaunās ticības nesējiem, bet pēc tam sagrauta. To varam mēģināt rekonstruēt savas domās pēc Hindukuša pētnieka Robertsona redzējuma (aizpagājušajā gadsimtā) apraksta. Šīs, gandrīz kvadratiskās celtnes viena sāna garums bijis 50-60 pēdas, augstums - 20 pēdas. Tempļa austrumu pusē atradusies piebūve ar tikai vienu sienu ziemeļu pusē. Piebūves kolonas bijušas izrotātas dažāda veida griezumiem - dzīvnieku galvu virtenes ar daudzkārt sakrustotiem ragiem un vienkāršiem orna¬mentiem, kas līdzinājusies vijai. Zem piebūves gulēja īpašs upurakmens, kur galināti dzīvnieki. Sienas nišās atradušies dievu tēli. Austrumu sienā, pie kuras piekļāvusies piebūve, bijušas lielas durvis ar maziem lodziņiem virs tām. Piecas no tām vienmēr bijušas aizvērtas, bet divas (dienvidu galā) atdarītas svētkos, lai ielaistu ļaudis. Abpus durvīm, pieslējušies ar muguru pret sienu, sēdējuši Dieva Māra tēli. Virs tiem bijis ar mazām figūriņām un ragiem rotāts dēlis. Tempļa ziemeļu pusē stāvējušas piecas lielas figūras, uz kurām balstījies jumts. Dienvidu sienas augšdaļa bijusi izgatavota no ar kokgriezumiem rotātiem dēļiem, bet rietumu siena bijusi bez rotājumiem. Tempļa iekšpu¬sē atradusies kvadratveida ugunskura vieta, kuras stūros slējušies griestus balstošie stabi. Arī tie bijuši bagātīgi rotāti griezumiem. Telpā atradusies vēl viena Māra statuja. Jumts virs tās bijis augstāks, veidodams baldahīnu.
Māram upurējamos dzīvniekus turēja īpašā kūtī. Ziedoja arī miltus, sviestu, kāva kazas. No Māra parasti lūdzās pārticību, veselību, labus laika apstākļus. Dievam, ka jau teikts, bija atvēlēti savi lauki un auglīgas zemes platības, kuras neviens neuzdrošinājās apstrādāt savām vajadzībām.
Pētnieki domā, ka Māra jau sākotnēji prasūniem bijis galvenais Dievs, taču tiek pieļauta doma, ka par tādu tapis laika gaitā. Jetmārs tā arī neatrada atbildi uz jautājumu par to, vai Māra nav sākotnēji bijusi sieviešu kārtas dieviete, kura jaunos sadzīves apstākļos varbūt no panteona ir "izstumta".
Citādi Prasūnu Māram un mūsu Mārai var saskatīt vairākas kopīgas, ja tā varētu teikt, iespaidu sfēras, kas vedina domāt, ka abiem ir viena izcelsme, viens pamats.
05.03.2013.