Metenis Latvijā

2013.01.08

 
Te izvietotais teksts un dziesmas paņemtas no E.Melngaiļa Republikas tautas mākslas un kultūras izglītības darba zinātniski metodiskā centra izdevuma "Gadskārtu ieražas" Pirmā izdevuma 1989.gadā. Izdevuma mūzikas redaktore un teksta autore ir Helmi Stalte.
Gadskārtu ieražu veidošanās pamatā ir laika tecējums, ko nosaka saules stāvoklis pie debesjuma. Gadskārtu teiksmu tēli, ierodoties ļaužu dzīvē ik gadus noteiktā laikā, palīdz tulkot arī astronomiskās parādības. Tas ir laiks, kad ļaudis ar zīmīgiem rituāliem centās nodrošināt auglību zemei, sev, lopiņiem - visam turpmākajam gadam. Ar analoģiskām darbībām tika atvairīts ļaunums, veicināta labo spēku koncentrācija, labvēlība.
Gadskārtu svētkus ļaudis atnākot sagaida, bet aizejot - pavada. Svētku rituāli notiek ne tikai mājās vai sētā vien. Daudzviet Latvijā vēl saglabājušies svētkalni, uz kuriem noteiktos laikos pulcējās apkārtnes ļaudis. Tā 1985. gada. ekspedīcijā Neretas pusē teicēji liecināja, ka vēl tikai pirms pieciem gadiem tuvākās apkaimes ļaudis, lieli un mazi, vizinājušies Meteņos no dižākā kalna. Jāņos šai kalnā kūruši uguni, bet Lieldienās kāruši šūpoles.
Gadskārtu svinību norišu vidū izcila vieta ierādīta ugunij, kurai arī ikdienā ir neaizstājama loma, taču svētku laikā uguns pacelta simbola nozīmē. Tā simbolizē gaismas uzvaru pār tumsu, aizsargā pret ļaunumu. Meteņos visvairāk uzsvērta uguns kuršana pavardā.
Neatņemama svētku sastāvdaļa ir dziesmas. Mūsu tautā ir divi ļoti atšķirīgi dziesmu tipi: teicamās un dziedamās dziesmas. To galvenā atšķirība ir toņu apjomā, formas uzbūvē un dziedāšanas veidā. Teicamās dziesmas ir vissenākās rituālu dziesmas, kas saistās ar gadskārtu ieražām, ģimeņu godiem un mitoloģiju. To dziedāšanas veids ir īpatnējs. Teksta pirmo pusi izpilda teicēja (saucēja), tad to atkarto dziedātāju grupa (locītāji). Otra dziedātāju grupa velk burdonu, sākot ar locītāju iestāšanos, līdz dziesmas beigām, šis teicamo dziesmu dziedāšanas veids vien jau loģiski norāda uz šo dziesmu funkcionalitāti - tās izpildāmas lielākā ļaužu pulkā.
Dziedamās dziesmas, kas radušās vēlāk, atšķiras no teicamajām ar plašāku diapazonu, sarežģītāku ritmu, formu un metru. To dziedāšanai nav nepieciešama dziedātāju grupa, tās var izpildīt arī atsevišķi dziedātāji.
Raksturīgi, ka katrai gadskārtai ir savas, īpatnējas dziesmas, rotaļas, danči, kas izpildāmi tikai šajos godos. Diemžēl šodien jo bieži dzirdam līgojam ap Ziemas svētkiem un otrādi, tādējādi jaucot līdzsvaru starp dabu, Visumu un cilvēku.
Līdzās dziedāšanai vienmēr tiek izmantoti dažādi skan¬dējamie rīki: zvani, tarkšķi, trejdekšņi, bungas, eglītes, zvārguļi, zobas un citi. Dančus pavada   kokles, stabules, dūkas, vijoles, ermoņikas un   citi instrumenti.

METENIS
Krišjānis Barons savu gadskārtu dziesmu kārtojumu sāk ar Meteņa dziesmām. Un tas nav nejauši. Daudzas pazīmes nerāda, ka senāk latviešiem gadu mija bijusi ap Meteņa laiku, kad beidzas ziema un sākas pavasaris. Analoģiju atrodam arī vairāku citu indoeiropiešu tautu tradīcijās. Uz to norāda arī vārda "Metenis" etimoloģija, saknes "met-" nozīme radniecīgās valodās. Sanskritā "methi" - pīlārs, vidus, ap ko viss griežas. Prūšu valodā „metan” - gads. Latīniski "meta" - gads, robeža, griešanās vieta, beigas. Leišu valodā "metas" ir gads. Turklāt Pelnu diena, kas nāk tūdaļ aiz Meteņiem, pazīstama, kā saimnieciskā gada sākums.

Meteņa dienā ar ragutiņām brauc no kalniem vai ar zirgu pabrauc kādu gabalu. No kalniņa jālaižas deviņas reizes priekš saules. Jo augstāks kalns - jo tālāk ragaviņas skrien, jo kuplāki un garāki lini. J.E., 1889, Valmieras apkārtne.

Zvejniekciemos Meteni dēvē par Vastlāvi, bet Zemgalē - Pīrāgi, Naudītē - Skulduri. Vastlāvju vakaru Naudītē sauc par Skulduru vakaru, jo senču ieraža bija tai vakarā saimei dot ēst cūkas skuldurus, lai cūkas labi aug un vairojas. Balss, 1886,13 Naudīte.

Jaunjelgavas apkārtnē šo vakaru sauc par Pīrāgiem, šinī dienā esot jācep pīrāgi un jābrauc ciemos, ar ragutiņām no kalna utt., lai aug gari lini. K.Graudiņš, Jaunjelgava.

Meteni pēc Gregorija kalendāra svinēja 6. februārī, bet mūsu tautas ticējumi liecina, ka tas svinēts visu februāri, līdz 9. martam. Svētku datumi mainījās atkarībā no mēness kalendāra un katra novada tradīcijām. Metenis dainās parādās personificēts. Tam ir pieci dēli un piecas meitas; Metenis ļaudīm nes pēdējo salu. Dainās un ticējumos daudz aprakstītas Meteņa svētku izdarības. Raksturīgākā rituāla darbība ir vizināšanās ar ragaviņām no kalna un braukšana tālu ciemos. Jo tālāk brauks, jo nodrošinās garākus linus, auglīgākus tīrumus.

Svētku ēdieni ir cūkas galva, auss, kājas un miežu plācenis, kaņepju plāceņi, pīrāgi. Neiztrūkstošs Meteņu ēdiens ir arī zīdenis jeb grūdenis, ko gatavo no žāvētas cakas galvas, savārot to ar grūbām un kartupeļiem.
Meteņa vakarā vārīja zīdeni ar cūkas galvu. Neviens nedrīkstēja pirmais ēst, kamēr saimnieks pamielojis Dieviņu rijā vai kur citur. Tad pats ēdis pirmais un saime pakaļ. Bērni dabūjuši šņukuru, lai viegli iemācītos rakstīt. J.Rubenis, Ērgļi.

Meteņa dienā skrējuši no kalniņa, lai augot gari lini un lai vasarā neēdot odi. Kurš tālāk noskrējis, tam garāki lini. J.Skudre, Pļaviņas.

Vastlavī vajag vizināties, lai aug gari lini, un apgāz¬ties, lai būtu daudz linu gubu. O.Līde, Kauna.

Vastlāvi jāvizinās un jāplēš mati, lai gari lini augtu. E.Bērziņa, Mārsnēni.

Zirgi pirmo reizi jāiebrauc Metenī, tad tie vienmēr brangi un labi ies. E.Laime, Tirza.
Maize bija jāsagriež kancīšos jau priekš Meteņa dienas, jo citādi viņa nenāca par svētību ēdājiem, kā arī rudzi vasaru bija pavājāki. A.Skuja, Mālupe.

Meteņa svētku norisēs neiztrūkstoša ir jaunu meitu zīlēšana, kā arī laika zīlēšana.
Kāds laiks Vastlāvi - tāds būs arī Lieldienās. K.Corbiks, Tukums.
Ja Metenī palāses pil un gailis var no viņām padzerties - būs labs gads. H.Skujiņš, Aumeisteri.

Vastlāvja vakarā meitām jājāj ar cepļa slotu līdz cūku kūts durvīm, tad trīs reizes jāpiesit un jāteic: "Labvakar, cūčiņ, vecmemmiņi" Ja cūka atrukst pretī, tad dabūs to gadu precēties. B.Blūmbahs, Lībagi.

Meteņa daudzināšanā neiztrūkstoša ir saimnieces deja, kuras galvenā nozīme ir auglības veicināšana. Tāpat, dziedot piemērotas dziesmas, tiek izlēkti tīrumi, dārzi. Vēl Meteņos ļoti svarīga ir līgošanās kustība, kas lieku reizi apliecina auglības nodrošinājumu. Jautra ir laistīšanās ar ūdeni gan kopā ar bērniem dzenot Meteni, gan lecot pa dār¬ziem. Ūdens simboliski attīra visus pērnā gada sārņus, dod tīrību, skaidrību.
Metenī jeb Vastlāvī mājasmātes jau no agra rīta tai¬sījušas pie pīrāgu cepšanas. Bērni, uz tiem priecādamies, dziedājuši:
Meten, Meten, kur liksi pīrāgu? -
Klētī uz laktiņas, krustiņš virsū.
Kad pīrāgi bijuši izcepti un bērni tos lielīdami ēduši, tad lielie puiši teikuši, ka tie vēl neesot tik labi, bet tagad iešot Meteni dzīt, tas došot daudz labākus un arī zelta pogas. Pa tam jau lielie puiši aiznesuši uz rijas augšu vairāk spaiņu ūdens. Nu bērniem iedevuši maisu un saukuši, lai nākot uz riju Meteni dzīt. Tad viens no lielajiem uzkāpis uz rijas augšu Meteni dzīt. Te Meteņa dzinējs no aug¬šas saucis, lai turot maisu stipri, jo Metenis došot pīrā¬gus, pie kam arī metis vienu pēc otra maisā. Tad sacījis,
ka nu Metenis mīzīšot, bet par to jau nekas, jo tūliņ biršot zelta pogas. Nu Meteņa dzinējs lējis no augšas maisa turētājiem virsū ūdeni, kuri tūliņ arī atstājuši maisu ar slapjiem pīrāgiem kulā un raudādami bez zelta pogām gājuši uz istabu kaltēties. J.Skudre, Pļaviņas.
Ticējumi stāsta arī par to, kā Vastlāvis svinēts zvejnieku ciemos.
Vastlāvis ir zvejnieku svētki, kad vadus draudzes priekšnieks sarīko dzīres. Vastlāvja vakarā iet visi pirti un, labi nomazgājušies, aiziet pie sava stūrmaņa. Meža putnus, dzīrēs sarunājoties, nedrīkst pieminēt, jo tad zveja neizdosies. Kad zvērus piemin, tad tos ar sevišķiem vārdiem: zaķi par Jēcīti, vilku par Spicausi, kaķi par Krāsnskungu utt. Dzīrēs dzer un ēd parasti vārītus zirņus. Mājas viesis, 1880.
Vastlāvji mums ir augsti svētki. To pirmo reizi un otro dienu pēc Vastlāvju svētdienas nedz vērpj, nedz maļ, bet to otrdienu pēc pusdienas ir mēsli uz lauka jāved, un, kas to nevar dabūt, tam maz cerības uz lauka augļiem. Ar cirvi neko nav brīv cirst, ka lopi nenāk uz tām skaidām, jo tad tie to gadu klibo. To otrdienas vakaru pēc saules noiešanas meitas to Vastlāvju sāk dzīt. Tad tās skraida no vienām mājām uz otrām un dzied tādas bezkaunīgas dziesmas, ko kaunos še ierakstīt. Kad tās labu brīdi priekšnamā izbļaustījušās, tad saiminiece atver durvis un ielaiž istabā, kur tās vēl jo trakāki dzied. Ja ierauga vīrieti, tad plēš, rausta to zemē un vazā pa plānu apkārt. Namamāte pa tam uzlikusi uz galda lielu čupu pīrāgu (ar zivīm ceptus raušus) brandvīna blašķi un alus ķipi, un lielu bļodu ar vārītām pupām un zirņiem klāt, ved tad tos godīgos viesus pie tā piekrautā galda un lūdz, lai ēd un dzer, cik sirds saņem. Jo zināms, ja šos viesus labi nemielo, tad jēri un kazlēni visi klibos. Labi izmielots, viss meitu tracis gāžas atkal projām uz citām mājām un taisa tur tādus pašus godus.
No Kolkas jūrmalas. "Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām", 1852.

Meteni gaidot, mājā, dārzā un lopu kūtī veicami vairāki darbi, kas visi uzskatāmi par priekšdarbiem pavasara darba periodam. Tā, piemēram, Metenī bija jāizmēž mēsli no kūts, lai augtu gari lini, un jāiebrauc jaunie zirgi. Līdz Meteņdienas pusdienlaikam sievietēm bija jānovērpj pēdējā kodeļa, jo šo dienu uzskatīja par ziemas vērpšanas perioda nobeiguma dienu. Minētā ieraža, uzskatāmi parāda, ka aanajāa svinamajām dienām ir noteiktu zemkopja darba posmu regulētāja nozīme.
Meteņi ir arī masku laika nobeigums. Ļaudis maskās sauca lielākoties par budēļiem. Tāpēc arī Meteni dažos no¬vados dēvē par Budēļiem. Kurzemē un Zemgalē tieši šis bija viskarstākais budēļos iešanas laiks. Gājējiem rokās bija rīkstes gan no paegļa, gan egles (tā saucamā dzīvības rīkste), ar kurām tika pērti visi mājinieki. Vadoņi (budēļu tēvs vai māte) parasti nesa līdzi steberi (auglības saišķi) -divus sīpolus ar burkānu, ar ko tad badīja visus jaunos, dziedot nerātnas dziesmas. Šim rituālam ļoti sena izcelsme, kas saistīta ar fallisko momentu visos gadskārtu ieražu svētkos. Meteņa masku gājienā kā auglības tālāknesējs neiztrūkstoši gāja brūtes pāris.
Masku darbība izpaužas dejā (jo augstāk tās lēks, jo vairāk būs veiksmes), dāvanu lūgšanā, slinkuma pelšanā un čakluma uzteikšanā - apdziedoties. Dāvanu lūgšanā, kura visspilgtāk izpaužas brīvā improvizācijā, katrs tad rīkojas saskaņā ar savu lomu.
Visraksturīgākās maskas atsevišķos novados:
Kurzemē, Lutriņos - dzīvais mironis;
Kuldīgā, Ilūkstē - koka maskas;
Alsungā - buks, dzērve, lācis, resnene, jātnieks,
nāve, žīds, čigāns, brūte, arī koka maskas, mironis;
Nīcā - buki, velns, dažādi putni;
Augškurzemē - daudz putnu, koka maskas, dzīvnieku galvas;
Kuldīgā – lācis;
Mežotnē, Lubānā – dzērve;
Jēkabpilī - nāve.
Tās mājas, kurās Meteņos neienāca budēļi, netika svētītas ar auglību, veiksmi. Meteņa dienu sagaidīja un pavadīja ar dziesmām, aicinot to atnākt atkal citu gadu. Garu ceļa gabalu jāpavada arī sērst atbraukušie ciemiņi, lai tie citu gadu atkal brauktu.
Nākošajā dienā svinēja Pelnu dienu -jaunā saimnieciskā gada sākumu.
Ej ar Dievu, Metenīt, Nu mēs tevi pavadām; Nāc atkal citu gadu, Tad mēs tevi saņemsim.


1. Metenīti, Matenīti,
Kur bij tava pātadziņ? Vai silā, vai krūmā, Vai aiz rokas kažokā?
2. Budēlīšu tēvainītis, Uz akmeņa bērnus pēr’, Uz akmeņa bērnus pēra, Strautā slotu sutināj'.


1. Padejoji, saimeniece, Metenīša vakarā! Lai dejoja govis, vērši Pavasaru tīrumā.
2. Ķuza, ķuza, vizu, vizu Metenīša vakarā. Kas ne ķuza, kas ne vizu, Tam liniņi neziedēj.
3. Cīgu, čāgu zaķīts lēca No krūmiņa krūmiņā. Tā čīgoja budēlītis No ciemiņa ciemiņā.
Norisa: saimniece dejo apļa vidū, piedziedājuma laikā griežas elkoņos ar kādu no dalībniekiem. Turpmāk - ja dalībnieku daudz, tad katrs nākošais uzlūgtais turpina dejot kopā ar saimnieci apļa vidū, bet piedziedājuma laikā uzlūdz malā stāvētājus. Ja dalībnieku maz, tad saimniece stājas aplī uzlūgtā vietā, vai arī turpina dejot pati. Šajā gadījumā var izmantot trideksni, slotu vai ko tamlīdzīgu.


Lec, ķe - ka - ti,    kur lek-da-mi,   Ē! Vas-ta – lā-vi! Lec, ķekati, kur lekdami. Lec kāpostu dārziņāi!
2. Ziņģi, briņģi, Vastalāvi, Lec kāpostu dārziņāi!
3. Ziņģi, briņģi, Vastalāvi, Saminati sīkas ņātras!
4. Ziņģi, briņģi, Vastalāvi, Lai aug balti kāpostiņi!