Ziemssvētu tradīcija Eiropas tautās

2012.12.23

 
    Šis raksts pirmo reizi bija publicēts "Dievturu vēstnesī" Nr.6.,1990. gadā. Tas apliecina daudzveidīgo tautas tradīciju kopību Eiropas tautās un var kalpot ierosmēm Ziemassvētku svinībām šodien.
Eiropas tautas šobrīd dažādi sauc šo laiku. Dažkārt pat viena tauta lieto vairākus nosaukumus. Iespējams, ka tas saistāms ar dažādu laikmetu uzslāņošanos, kā arī tautu kultūru mijiedarbību.
Kā tad Eiropā sauca Ziemassvētkus, kurus, kā raksta A.Donīni savā grāmata "Kristiānisma sākumi", kopš seniem laikiem Austrumos (tātad daudz plašākā areālā) un Vidusjūras pasaulē svinēja kā saules ikgadēju "atdzimšanu"?
Melnkalne - Božic, Svetidam,  Sveto  rojstvo,    Badnjak (bluķis); Čehija, Slovākijā - Vanoce; Polijā - Godie Swieta; Lužieši - mjez hodu; Zviedrijā - Jul; Somijā - Joulu; Anglijā -Christmas, bet agrāk   Modranecht    (mātes nakts); Albānijā krishtlindje, kolendre (apzimē arī gredzenveidīgu pīrāgu), Mjedisi 1 dimrit (ziemas vidus), Nata e Buzmit (buzem-bluķis);    Rumānijā – Craciunul, Orci (krievi - Koručun; baltkrievi - ar jauna cilvēka pēkšņas nāves nozīmi, bet albāņiem tā ir sena vārda sakne ar "celma" nozīmi); Ungāriem - karason (varbūt no tā paša karačun); Austrijā - Rauhnachte (mežonīga, trokšņaina nakts); Vācijā - Weihnacht, bet agrāk par Mitt Winter zeit (ziemas vidus svētki); Beļģijā - Kerst; Francijā - Calendo, Dies natalis (dzimšanas diena), Noel (Jaunais) Chalenos (Chalendon –Ziemassvētku pagale);    Itālijā - Natale; Portugālē - Nadal; Spānijā - Pasqua d Navidat; Latvijā - Ziemassvētki, Danča, Kūķu,    Bluķa vakars utt.
Kā redzams, daudzās Eiropas tautās Ziemassvētku nosaukums tāpat kā latviešiem tieši nesaistās ar Jēzus piedzimšanu.
Ziemassvētki svinēti ziemas vidū un faktiski aizsākās 21., 22. decembrī (Melnkalnē, Somijā, Bulgārijā, Anglijā, Latvijā, Austrijā u.c.), t.i., tai laikā, kad naktis ir visgarākās un pēc kurām Saule sāk savu kāpumu "Kalnā".   Šie svētki acīmredzot bija nozīmīgi tautās un tāpēc arī baznīca tos sasaistīja ar "pestīšanas Saules" dzimšanu Jēzus personā - daļa kristiešu (pēc ilgiem strīdiem), sākot ar 4. gs. vidu sāka uzskatīt 25. decembri par Jēzus dzimšanas dienu.
Palūkosimies, kas, ja tā varētu teikt, no pirms Jēzus ēras Ziemassvētkiem palicis ļaužu atmiņā un ko no tiem vēl šodien vai nesenā pagātnē piekopa Eiropā.
Gatavojoties svētkiem, darba visiem bija gana - jārūpējas, lai uz galda nekas netrūktu, lai telpas būtu sapostas, lai lopi sakopti, bija jābrauc uz mežu pēc zaļumiem un bluķa. Mājās saimnieks kāva Ziemassvētkiem nobarotu sivēnu. Kāva uz mājas vai laidara sliekšņa, vai arī uz bluķa pie mājas.  Sivēna asinis (Skandināvijā, Latvijā, Francijā) tecināja katlā asinsdesām. Francūži decembri sau¬kuši arī par asinsdesu mēnesi.
Saimnieces rūpējās par īpašas rituāla maizes cepšanu (Melnkalnē, Somijā, Latvijā, Francijā, Bulgārijā), Parasti šo maizi iejauca ar pēdējā labības kūluma graudu miltiem, vai no pēdējā kūluma miltiem. Nereti šo darbu uzņēmās saimnieks vai mājas vecākais vīrietis.  Pēc ūdens uz avotu gāja pirms saules lēkta. Sasveicinājušies un apsveikuši avotu ar svētkiem, ziedoja tam graudus, ābolus, sīknaudu.   Ūdenī, kurā rokas mazgāja mīklas mīcītājs, visi mājinieki mazgāja acis, ticot, ka tas palīdz pret acu slimībām.  Neizlietoto ūdeni lēja auglībai zem augļu kokiem. Bulgāri no iejauktās mīklas izveidoja mazu kukulīti, kuru neizceptu saglabāja lopu ārstēšanai, bet Rumānijā saimniece ar Ziemassvētku maizes mīklu nozieda augļkokus. Pirms grūšanas krāsnī, maizes klaipā ievilka krusta zīmi. Ziemeļvidzemē kukulīšus cepa no rudzu miltu mīklas. Tos veidoja augstus - līdzīgus kaudzei, lai nākamajā gadā raža būtu kaudžu kaudzēm. Arī ķeltu tautas maizi veidoja apaļu ar iezīmētu krustu vai caurumu vidū, bet malas izroboja. Viņi maizi cepa pirms svētkiem starp saules rietu un lēktu. Bulgāri, dienvidslāvi svētkiem cepa dažāda veida rituālmaizi: saimniecībai, vīriem, sievām, lopiem, vīnogulājiem un ķekatnieku apdāvināšanai. Maizi cepa ilgākam laikam. Skandināvi, piemēram, cepa tik daudz, lai pietiktu līdz pavasarim. Maizi viņi uzglabāja, ierokot to graudos. Pavasarī, pirmo vagu dzenot, Ziemassvētku maizi deva zirgam un, sējot, lika sētuvē. Pēc sējas arājs maizi apēda, uzdzerot Ziemassvētku alu. Līdzīga tradīcija saglabājusies somiem.
Telpu pušķoja izplaucētiem ķiršu, lauru, ozola zariem (Melnkalnē, Beļģijā, Nīderlandē) vai priedes, egles zariem.  Grīdu, nākamā gada ražas nodrošināšanai, noklāja ar salmiem (slovēņi, poļi, vācieši, somi, ungāri, latvieši). Salmiem pārklāja arī galdu, izsējot pār tiem graudus, izgreznoja galda kājas. Zem galda novietoja dažādu inventāru - ecēšas, arkla piederumus, govju, altu zvanus, kā arī ūdeni, pienu, saknes (horvāti, ungāri, slāvu tautas). Skandināvi zem galda slēpa salmu lelli, liekot tai blakus ēdienus un alus krūzi. Uz galda pāri salmiem klāja īpašu galdautu. Vasarā ar to vāca rasu un deva lopiem, izgrieza sviesta ķērnē (lai labāk kultos). Ar šo galdautu apklāja saslimušus lopus, cilvēkus (Ungārijā). Polijā uz galda lika pēdējo labības kūlīti vai vainadziņu, uzpītu no visa veida labības, bet Latvija, Melnkalnē, Francijā trauku ar izdiedzētiem kviešiem. Uz galda vēl novietoja sveces, kuras aizdedzināja pirms mielasta, pieminot mirušos.  Namā ienesa labības kūļus un izvietoja pa istabas kaktiem (poļi tos sauca par vectēviem - dziad vai koleda). Mājas saimnieks, paslēpies aiz tiem, vaicāja, vai viņu redzot. Mājinieki atbildējusi, ka nē un tad saimnieks novēlējis tiem viņu neredzēt nākama gada labības laukā - tik kuplai tai bija jāizaug. Slovākijā, pie griestiem ar vārpām uz augšu sēja labības kūlīšus. Polija, Latvija, Lietuva, Somijā u.c. pie griestiem kāra no salmiem darinātas īpašas telpiskas konstrukcijas - puzurus, izgreznotus ar krāsainiem dzīpariem, pa¬pīriņiem, skaidām, spalvām, bet Skandināvijā no salmiem izgatavotu āzi vai gaili.
Pēc svētkiem salmus savāca un atdeva lopiem, izklāja vistu ligzdas, izbārstīja pa dārzu ap augļu kokiem (Polijā).  Čehijā, Ungārijā u.c.), berza govīm muguras, lai vasarā nekostu odi (Latvijā).
Pēdējo divu gadsimtu laikā gandrīz visus telpas pušķošanas elementus ir izspiedusi krāšņi posta egle. Tā pirmo reizi parādījās Vācija 16.g.s.  Par tās vācisko izcelsmi liecina arī citās tautās lietotie Ziemassvētku egles apzīmējumi.  Piemēram, spāņi to sauc par arbol germanica, vācieši - cristbaum. bet čehi - krycban. slovākl - kriskinda.
Kurināja pirti ne tikai mājiniekiem, bet arī Ziemassvētku nakti atnākušiem senču gariem (Somijā).
Galdu centās klāt bagāti visās tautās. Tradicionālais ēdienu skaits - nepāru skaitlis (7, 9,13 un vairāk). Toskānijā, piemēram, Ziemassvētku vakaru sauca par "Deviņēdienu" vakaru. Galvenokārt ēda cūkgaļu, augļus, kāpostus, pupas, zirņus, maizi, putras, ķiplokus, zivis u.c. Interesanti, ka Polijā galvenā ēdiena nosaukums līdzīgs mūsu kūķiem, t.i., kuķei (kucija) - kviešu vai mietu putra ar magoņu sēkliņām un medu. Skotiem galvenais ēdiens - kuiļa galva. To iz-greznotu svinīgi ienesa istabā. Galvu drīkstēja sagriezt tikai cienījams un godājams cilvēks (pēc skandināvu nostāstiem Ziemassvētkos Saules dievs Freis pa debesīm jāja uz kuiļa - varbūt no tejienes tradīcija). Ķeltu tautām cūka uz galda neparādās. Tie ēdiena gatavošanai izmantoja liellopa, kazas, zoss vai tītara gaļu. Dzēra dažāda veida alu ar medu, krējuma u.c. piedevām.
Tautas ticēja, ka Ziemassvētku nakti mirušie senči atgriežas savas mājas un tāpēc, piemēram, franči tiem gatavoja īpašus ēdienus vai pēc vakariņām uz galda atstāja veļiem to, kas palika no svētku mielasta (Grieķijā, Latvijā). Polijā, lai veļi nenosaltu, iekuri¬nāja krāsnis, Pireneju tautas - atstāja pavardā uguni tāpēc, lai veļi varētu sev uzsildīt ēdienu. Ungārijā veļiem iekārtoja īpašu galdiņu, bet citur uz lielā svētku galda lika atsevišķu bļodiņu ar iepriek¬šējā gada ražas graudiem, pāri pārliekot maizes klaipu. Svētku vakara nozīmīgākās izdarības saistījās ar "bluķi". Bluķim uz mežu gāja pakaļ rītausmā. Albāņi koku bluķim iezīmēja ilgi pirms Ziemassvētkiem. Kokam bija jābūt resnam, veselīgam. Parasti izvēlējās ozolu vai dižskābardi, retāk citus.  Pošoties uz mežu, saimnieks uzvilka tīru kreklu. Izvēlējies koku ciršanai, viņš ar to sasveicinājās, uzbēra saknēm graudus, bet ciršanas vietu iezieda ar medu (Melnkalnē). Cirta no vienas puses. Cirta tā, lai koks kristu uz austrumiem. Ja nokrita citā virzienā, cirta jaunu. Serbijā pirmo skaidu nesa uz mājām un, labam ienesumam, nolika pie bišu stropa. Melnkalnē bluķu nesējus (cik vīru mājās, tik bluķu, pluss vēl viens-pieaugumam) sagaidīja saimniece ar maizes klaipu.  Ja bluķi nocirta kādu dienu ātrāk, tad to līdz svētkiem slēpa mežā vai novietoja klēti (Albānijā). Uz bluķa nedrīkstēja sēdēt (Francijā). Bluķi istabā ienesa saimnieks. To (Bulgārijā) nesa uz laba pleca un rūpī¬gi raudzījās, lai tas nenokristu. Serbi, melnkalnieši bluķi nesa starp divām, pie durvīm noliktām svecītēm. Ienācis istabā nesējs (saimnieks) sasveicinājās ar mājiniekiem, kuri savukārt sveica bluķi. Anglijā izpušķoto bluķi istabā ievilka aiz izgreznotām virvēm. Arī Latvijā bluķi vai nu vilka vai vēla.  Albāņi sveica bluķi ar dziesmu, ka nu lūk, nākot bluķis ar zāli un lapām, ar kazlēniem un jēriem, bet aiz viņiem vasara. Bluķi novietoja pavarda priekšā un aplēja ar vīnu, apbēra graudiem. Dažreiz bluķi iecirta īpašu iedobi (Grieķijā, Dienvidslāvijā, Albānijā, Itālijā), kurā saim¬nieks ielika mazliet no visiem uz galda uzliktiem ēdieniem, bet franči, lai pasargātu to no visa ļaunā, uzbēra sāli. Pirms bluķi sadedzināja, to izgreznoja ar zaļiem priedes, lauru vai citu koku zariem. Horvāti, franči bluķī iegrieza vai uzzīmēja krustu ar iepriekšējā gada Ziemassvētku bluķa apdeguļiem. Serbi pirms ielikša¬nas ugunī (Latvijā rijas krāsnī), it kā ko mānīdami, bluķi vairākkārt bīdīja te uz priekšu, te atpakaļ, bet bulgāri, aptina bluķi ar baltu linaudeklu un dziedāja dziesmu, kurā teikts, ka "kokam" jāizaug līdz debesīm, lai no turienes varētu nolaisties Dieviņš, atnesot pārpilnību, veselību un prieku katrā mājā. Pirms bluķa aizdedzināšanas pieminēja mirušos, teica vēlējumus, apsveikumus. Anglijā bluķi aizdedzināja ar iepriekšējā gada apdeguļiem. Bluķim bija jāsadeg ar un ar košu liesmu. Uguns uzturēšanai, tajā meta nelielus zaru saišķus. Bluķim aizdegoties, Šveicē izsauca vēlējumus, lai sievām būtu bērni, aitām - jēri, lai ģimenei būtu maize. Itāļi, latvieši ticēja, ka, bluķim sadegot, sadeg visas nelaimes.  Ģimene, apbruņojusies ar ogļu stangām, skrāpjiem sita pa bluķi, lai no tā izlēktu vairāk dzirksteļu, saucot: "Cik dzirksteļu, tik aitu.... tik mēru graudu!" Ja sitot izlēca daudz dzirksteļu, tad mājās gaidāmas kāzas.  Latvijā aizdedzināja bluķa dobumu un tādu vēla pāri laukiem, dārziem, cauri sētām, un jo vairāk dzirksteļu izlēca, jo auglīgāki lauki, dārzi, jo lielāka bija gaidāma sētas labklājība.
Kad bluķis bija nodedzis, jeb arī nolēma to nodzēst, kvēlojošos apdeguļus iznesa sētā, apnesa apkārt bišu dravai un tikai tad nodzēsa, un atstāja zem kādas jaunas ābeles, plūmes (serbi) vai ie-raka laukā. Horvāti dažus apdeguļus saglabāja līdz sējas sākumam, lai ar tiem ceptu sējējam maizi, bet Anglijā, Francijā līdz Jauniem Ziemassvētkiem, lai aizdegtu ar tiem jaunu bluķi. Arī Albānijā, Itālijā ar apdeguļiem apstaigāja saimniecību. Ieejot, piemēram, aitu novietnē visi atdarināja aitas blējienus, bet saimnieks, ber¬zēdams apdeguļus vienu gar otru, sauca: "Cik dzirksteļu no manis, tik aitu es gribu no tevis!" Bulgāri koka oglītes no pavarda saglabāja ārstnieciskiem nolūkiem. Tādiem pašiem mērķiem Itālijā, Francijā vāca pelnus. Ticēja, ka tie pasargā laukus, dārzus no kaitēkļiem; meta tos akā, lai pasargātu ūdeni no saindēšanas; jau¬ca klāt sējas graudiem; bēra uz augļkoku saknēm; kaisīja uz lauka, lai nodrošinātu auglību; ietītu audeklā novietoja drēbēs, ticēdami, ka tādējādi māju pasargās no nelaimes. Burbonijā, pārejot uz jaunu dzīves vietu, ņēma līdzi pēdējo Ziemassvētku bluķa apdeguļus un ar dažiem no tiem aizdedzināja uguni jaunajā pavardā. Visā Francijā, kā arī Pireneju pussalā, lai māju pasargātu no zibens, apdeguļus aizdedzināja negaisa laikā.
Pirms saime sēdās pie vakariņu galda (Melnkalnē) saim¬nieks izsēja pa istabu graudus, katru sauju ziedodams. Pēc tam trīs reizes paklanījās svētku galdam (Bulgārijā) un abās rokās augstu virs bērna galvas pacēlis maizes klaipu, pārlauza to. Katru atlauzto maizes gabalu saimnieks kādam novēlēja: mājai, mirušajiem senčiem, lopiem, bet vienu uzlika uz augstākā plaukta, lai augtu augsta labība. Latvijā maizi līdzīgās daļās starp saimes locekļiem sadalīja saimniece. Savu daļu no svētku galda saņēma arī lopi un citi kustoņi, bet nelielu maizes klaipiņu iesēja baltā linaudeklā un pakāra pie griestiem aitu kūtī.
Vakariņu laikā neviens necēlās (Bulgārijā) no galda, saimnieks gāja salīcis, lai tāpat līktu no graudu smaguma vārpas.
Loti svarīga Ziemassvētku rituāla sastāvdaļa bija pirmā viesa uz¬ņemšana. Pat reiz visizplatītāk tā ir bijušās Dienvidslāvijas tautās un Bulgārijā. "Pirmajam viesim" Ziemassvētku vakarā bija ar mājas saimnieku līdzīgas tiesības - viņš lauza maizes klaipu, pirmais sāka ēst, kāva gaili vai vistu un veica citas izdarības, lai nodrošinātu saimei, mājai, kurā viņš bija ienācis, labklājību. Ienākot viņš sveica visus un kaisīja pa istabu graudus, kurus viesis bija atnesis cimdā, bet saime graudiem apbēra viņu. Ja vēl pavardā dega bluķis, viņš tam uzsita ar krāsns kruķi, teikdams: "Cik dzirksteļu, tik aitu (zirgu u.c.)!" Arī viesim bija līdzi savs bluķis. Viesi labi pacienāja un apdāvināja.
"Pirms viesa" tradīcija kristietības iespaidā nedaudz pārvēr¬tusies, un nu viņu pavada "Dieva bērns".   Polijā "Pirmais viesis" pārtapis par svēto Jāzepu, čehiem - Mikulāšu, bet Lužicas katoļiem Jēzus mazuļa pavadonis ir ar sodrējiem nosmērējies un uz aru izg¬rieztā, ar salmu jostu sajoztā kažokā tērpies vīrs ar rīksti rokās. Šeit, šķiet, tautas tradīcijas sajaukušās ar Jēzus leģendu. Anglijā Santa Klauss velk mugurā jau sarkanu kažoku un galvā liek sarkanu cepuri, bet seju tas slēpj aiz garas, baltas bārdas. Vācijā dāvanas nesa Jēzus mazulis, kuru pavadīja dažādas maskas. Jēzus lomā parasti bija meitene vai jauna sieviete. Skandināviem dāvanas iznēsā "Ziemassvētku vecis", kurš tērpies sarkanā cepurē, kažoka un nomaskējies ar lieku bārdu. Krievijā šīs funkcijas velc Salavecis ar Sniegbaltīti.
Gandrīz visās Eiropas tautās vēl nesenā pagātnē bija saglabā¬jusies tradīcija (dažās vietās tā ir vēl todien) Ziemassvētkos iet ķekatās. Ķekatnieki īpašās "kaladū" dziesmās slavēja māju, saimei, vēlēja dažnedažādus labumus, kā arī pateicās par dāvanām, bet slinkos apdziedāja, izāzēja. Tā Francijā jau¬nieši staigāja no mājas uz māju dziesmām sveicot, labu vēlējot un dāvanas pieprasot. Ja uzņēma slikti, izteica draudus un ne reti tos arī izpildīju - apgāza ratus, izvazāja inventāru, sameta akā adatas. Līdzīgas jauniešu, bērnu grupas staigāja Itālija, Beļģijā. Maskotu laužu gājieni vērojami visās slāvu tautās, kā arī pie ungāriem, somiem, angļiem, rumāņiem, latviešiem u.c. Galvenās maskas: zirgs, jātnieks uz zirga, baltais zirgs, sieva ar bērnu (salmu lelli) uz rokām, stārķis, dzērve, licis, vilks, gailis, suns, čigāns, tirgo¬tājs, skursteņslauķis, ārsts, zaldāts, dzīvais mironis, nāve, līgava un līgavainis; ungāriem, lapiem galvenā maska - briedis. Latvijā bez jau minētām markām populāras bija vēl šādas; labības kūlītis, siena kaudze, kadiķis, garā sieva, mazais vīriņš, spēlmanis uz siena kaudzes, dzirnavnieks, mācītājs. Maskotie ļaudis parasti izspēlēja īpašu joku spēles, piemēram, "zirga" izrādīšana”, lāča" vadāšana, zīlēšana, "miltu malšana", tirgošanās, baznīcas rituālus u.c. Kā jau minēts, Latvijā ķekatnieki no mājas uz māju vilka vai vēla bluķi, kuru, gājienu beidzot, sadedzināja. Meitas šajā vakarā sadedzināja arī savus Jāņos pītos vainadziņus. Galvenā ķekatu kustība - lēkāšana. Arī čehu un slovāku bērni pēc vakariņām lēca. Jo augstāk palēcās, jo labāka raža bija gaidāma. Kurzemē Ziemassvētkos lēca bukos. Lai atskrietu jēri, ķekatnieki lēkādami atdarināja dzīvnieku kustības.   Viņi tupus lēca pa istabu, plaukšķinādami ar rokam pa ceļiem, gan sāniem un galvu, dziedādami īpašu dziesmu.
Pēc vakariņām saime gāja dārzā un kratīja augļkokus (Latvijā, Melnkalnē). Pireneju pussalas tautās uz dārzu devās saimnieks ar "viesi". Saimnieks meta uz augļkokiem ar akmeņiem, draudēdams tos nocirst kā nederīgus, bet viesis saimnieku atrunāja, koku vietā apsolot labu ražu. Līdzīga tradīcija bija Polijā, Čehijā, Slovākijā, Ungārija, Albānijā.
Ziemassvētkos ļoti raksturīgas tādas izdarības, ar kurām centās noteikt nākama gada ražu, kāds būs laiks, kādas gaidāmas izmaiņas ģimenē, vai meita izies tautās.
Ziemassvētkiem bija jābūt ar salu, sniegu - būs maize, būs siens (Francijā). Latvijā gaidāmo siena ražu noteica šādi. Viens puisis apsēdās uz bluķa pēdu diametrā, bet citi to aiz virves vilka pa svaigu sniegu divpadsmit pēdas. Pēc sastumtās sniega kaudzes sprieda par nākamā gada ražu.
Nākotni zīlēja ar alvas liešanu ūdenī, bet meitas iziešanu tautās noteica, metot kurpi pāri plecam un lūkojot, kā tā nokritusi - ja ar purnu uz durvīm vai vārtiem, tad šogad kāzas. Čehu meitenes klausījās, kurā pusē suns ierejas vai gailis iedziedas. Vācijā, Latvijā no jumta vilka salmus un pētīja, vai tajos ir kāds grauds. Ja bija, tad vajadzēja būt labai ražai. Somijā saimnieks
nogūlās uz istabā izklātiem salmiem un meta tos saujām pret griestiem - jo vairāk aizķērās griestu nelīdzenumos, jo bagātāka gaidāma raža. Līdzīgi rīkojās Polijā - viņi pret griestiem meta putru (iepriekš aprakstīto kūķi).
Ziemassvētkos veica arī izdarības, ar kurām cerēja nodrošināties pret vilkiem. Horvātijā, Serbijā jaunieši no mājas uz māju staigāja ar vilka izbāzeni, bet Polijā un Baltkrievijā Ziemassvētku priekšvakarā aicināja vilku istabā, klētī: "Nāc uz zirņiem. Ja ne¬nāksi, nenāc visu gadu!" Latvijā puiši vilkam krustceļos upurējuši kazu.
Daudzām tautām pēc svētku mielasta bija tradīcija kurināt "kolektīvus" ugunskurus. Ar pelniem, kurus savāca no šiem ugunskuriem, apkaisīja lopus. Vācijā, Anglijā, Skandināvijā rīkoja lapu gājienus, bet Šlezvigā (Vācijā) no kalna laida uguns riteni. Itāļi ugunskuros salika ritenīšus ar caurumiņu vidū. Kad tie kļuva sar¬kani, caurumos iebāza nūjas un tādus laida no kalna, pavadot tos ar vēlējuma vārdiem.
Ziemassvētku "trokšņainā” svinēšana tautā bija pretstats kristīgās baznīcas prasībai pēc miera un tāpēc, izmantojot savu ietekmi uz laicīgām varām, tā vienmēr vērsusies pret tautisko.
Bieži citētajā R.Einhorna darbā "Reformatio gentis lettical in ducatu Curlandial" autors 1636.    gadā raksturo Ziemassvētku svinēšanu šādi: "...  un mūsu Kristus nakti, kā arī vakaru pirms tam, viņiem ir bezkaunīgi svētki ar ēšanu, dzeršanu, dancošanu, lēkāšanu un kliegšanu, kad tie no vienas mājas uz otru ar negantu kliegšanu apkārt iet, turklāt viņi sauc šo vakaru (Kristus vakaru) par deju vakaru. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts. Jo viņi tad ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina..."  Vēršanās pret tautas Ziemassvētku svinēšanu turpinās arī nākamajos gadsimtos. Lūk ko, 1853. gadā raksta Neretas "Latviešu avīze".   "...   ļaudis visādi ērmodamies apģērbjas un iet pa mājām apkārt, nejaukus un bezkaunīgus smieklus no savas mutes izlaizdami, kas kristīgam cilvēkam riebīgi un par kaunu un ne vien tās svētās dienas zaimo, bet arī bērnus izbiedē, jaunu ļaužu prātus samaitā un tiem sliktu priekšzīmi dod.  Kad nu baznīckungi diezgan un no visa spēka ar savām mācībām piepūlējušies šo nepieklājīgo ieradumu izdeldēt, bet ir šogad kā uz zemēm, tā īpaši Ilūkstē, citi cilvēki pašos Ziemas svētkos baidēkļu drānās apģērbušies un tā apkārt staigājuši, tad cienīgs dekāna kungs par to gādājis, ka tie ar visiem saviem ērmu mundieriem uz pāri dienam cietumā tika iemesti, lai Dievs dod, ka caur to šis nepieklājīgais ieradums ietu mazumā un ar laiku pavisam izzustu starp kristīgiem ļaudīm."
Jāsaka, ka ne tikai Latvijā vērsās pret Ziemassvētku tradīcijām. Piemēram, Anglijā 1644. gadā baznīca panāca, ka tiek aizliegti svētki visā valsti. Tikai gadsimtu vēlāk tradīcija atkal atjaunojās.
Un nobeidzot, vēl tikai dažus vārdus par racionālā un iracionālā attiecībām šajos svētkos no folkloras pētnieku viedokļa.
Folkloristi, ņemot palīgā arheoloģiju, mēģinājuši sarindot, sakārtot to, ko cilvēces atmiņa saglabājusi no sensenajām kultūrām desmitus tūkstošus gadu, tātad izstrādājot gan ieražu hronoloģiju, gan sasaistot dažādos ieražu momentus ar vienu vai otru, vairāk vai mazāk noslēgtu pasaules apzināšanas sistēmu. Daudzas izdarības Ziemassvētkos viņi saista ar Saules kultu, t.i., ar mitoloģisko priekšstatu, kurā figurē saules personificējums. Tādas ir izdarības ap ugunskuriem, lāpu gājieni, uguns riteņa laišana, tas atklājas arī rituāldziesmās un rotaļās, īpašu rituālēdienu gatavošanā (desu likumi, rievotas, apaļas maizītes u.c.).
Paralēli saules kultam tiek saskatītas arī mirušo (senču) kulta paliekas. Ļaudis bijuši pārliecināti par aizsaules saistību ar šo sauli, un mirušo senču spēju iespaidot norises šajā saulē, tātad arī auglību un labklājību. Cilvēki centās senču gariem dažādi pie¬labināties: ēdināja tos siltām vakariņām, ļāva pērties izkurinātās pirtīs, piedalīties svētku mielastā. Cits veids, kā nodrošināt labas attiecības ar veļu valsti, bijusi paša pārtapšana it kā mirušo senci. Domājams, ka tieši ķekatnieku sākotne ir saistāma ar mirušo dvēselēm, mirušo senču vietniekiem te uz zemes.  Ķekatnieku ierašanās sētā, darbošanās bieži tikusi novērtēta kā mirušo dvēseļu labvēlība. Tā bija slikta pazīme, ja ķekatnieki sētai aizgāja garām. Ķekatnieku funkcijas pārklājas ar "pirmā viesa" lomu labklājības nodrošināšanā, taču šķiet, ka "pirmais viesis" drīzāk saistāms ar auglības spēku.   "Pirmā viesa" lomā varēja būt arī kāds dzīvnieks gailis, cūka u.c.
Vācu folklorists V.Manhards ieražu pamatā licis ticējumu, sa¬karā, ar kuru, personificēts bija kāds augs. Parasti tas bija tāds augs, kuram vainu bija liela nozīme saimnieciskajā dzīvē, vai arī ar kuru cilvēka izpratnē saistījās dzīvīgums, auglība, spēks. Piemēram, ozols, kura bluķi sadedzināja Ziemassvētkos. Bet kāpēc sadedzināja kokā slēpto dzīvības spēku? Angļu pētnieks Džeims Frēzers savos darbos ir parādījis, ka cilvēks dabas apritē neizslēdz nāvi, t.i., lai daba atkal atdzīvotos, atdzimtu, ir jāmirst vecam, ir jāmirst vecai augu valstij. Apdeguļus saglabāja. Tos zemnieks izlietoja īpaši svarīgos gadījumos, jo tur taču vēl bija kaut kas no šī iepriekšējā gada auglības un labklājības nesēja. Tas pats sakāms par pelnu izbārstīšanu dārzos, laukos, oglīšu me-šanu akā, lai gan te nevar nesaskatīt izdarību racionālo momentu.
Daudzas izdarības Ziemassvētkos saistāmas ar pērno labību - ar salmiem, graudiem, ar sēklu nākamam gadam, ar pēdējo labības kūlīti. Arī te, līdzīgi kā tas noticis ar ozolu, dzīvības spēks iemājojis labībā, pēdējā labības kūlītī, un, protams, visas izdarības saistāmas ar šo izpratni.
Zemkopja saimnieciskā darbība nav iedomājama bez laika aps¬tākļu noteikšanas. Bija svarīgi zināt ne tikai to, kāds būs laiks rīt vai parīt, bet arī to, kāds būs pavasaris - agrs vai vēls, kāda būs vasara - saulaina vai lietaina. Un beidzot, kaut vai aptuveni, vajadzēja zināt, kāda būs raža. Parasti norādes pazīmju pamatā ir reāli tautas vērojumi, kuri daudzos gadījumos arī izpildās.
Arī svētku galds, vakariņas bija auglību, pārticību nodrošinoša rituāla sastāvdaļa - kā sāksi Jauno gadu, tāds būs viss gads.
Cits auglības veicināšanas rituāla elements - smiekli.  Tautas ticēja, ka smiekli ne tikai pavada dzīvo, bet arī izsauc dzīvā raša¬nos. Ziemassvētkos raksturīgi teatralizētu, komisku sadzīves ainu uzvedumi (parasti tos realizēja ķekatnieki), dažādas joku spēles, uzjautrinošas izdarības, dziesmas.
Priecīgus Ziemassvētkus!
Ojārs