Lieldienas Latvijā

2013.02.24

 
 Šis teksts un dziesmas ir atrodamas E.Melngaiļa Republikas tautas mākslas un kultūras izglītības darba zinātniski metodiskā centra 1989.gada izdevumā „Gadskārtu ieražas”. Teksta autors - Helmi Stalte
 Pavasara periodā, ap pavasara ekvinokcijas laiku, tiek atzīmēta īpaši svinīga diena - Lielā diena. Tā saistā ar dzīvības atmodu. Daba kļūst dzīvības spēku pilna, un ar maģiskām izdarībām tos iespējams vērst sev par labu.
Lieldienu ticējumi izteica dzīvās dabas atmodu: Mostas lāči, tāpēc jāceļas agri, lai lācis neatdod savu miegu;
Mostas čūskas, tāpēc nedrīkst ne zariņa nest no meža mājās, lai čūskas nenāktu;
Mostas mušas, tāpēc rūpīgi jāizslauka visus kaktus.
No senajām ieražām, kas bija jāievēro šai laikā, līdz mūsdienām saglabājušās:
  • Maģiskās izdarības, kas saistītas ar Saules lēktu un Saules rotāšanu;
  • Ticība pavasara ūdeņu īpašajam iedarbības spokam, ma­ģiskās darbības ar šiem ūdeņiem;
  • Olu krāsošana, ēšana, sišanās ar olām, spēles;
  • Šūpoļu vietas izraudzīšana, īpašu šūpuļu kāršu cir­šana, šūpošanās;
  • Pēršanās ar pūpolu vai plaucētiem bērzu zariem - dzī­vības rīksti.
Zīmīga ir senā, visai izplatītā, paraža Lieldienās agri celties, steigties uz avotu vai strautiņu, kas tek pret sauli un, tieši saulei lecot, mazgāties tajā. Šai brīdī ūdenim piemīt īpašs dziedinošs un svētījošs spēks.
Cits ticējums vēsta, ka Lieldienu rītā jākāpj kalnā, lai redzētu, kā, Saulei lecot, stari dej. Sendienās zint­nieki un speciāli kliedzēji šajā brīdī kāpuši kokos un kliegdami vēstījuši par pavasara atnākšanu. Tas atgādina senās Romas priesteru darbību, kuri katra mēneša pirmajā dienā pilsētas galvenajā laukumā klieguši; "calenda", lai visi zinātu, ka klāt jaunā mēneša pirmā diena.
Folkloras materiāli stāsta arī par īpatno lībiešu pa­vasara gaidīšanas tradīciju - putnu saukšanu. Patiesi esam iepriecināti, ka vēl šodien, aptaujājot Kurzemes lībiešus, ļaudis (piemēram, Kolkas lībiete Irma Pridrihsone) zina pastāstīt pa atmiņu fragmentam no šis ieražas. Visos "put­nu modināšanas" ieražas aprakstos minēts, ka Lielās dienas pirmajā rītā, vēl pirms saules lēkta, puiši un meitas gā­juši uz jūras malu vai kāpu, lai modinātu sīkos putniņus. Lībiski šos putniņus sauca "Čičorlinki", un lībieši ticēja, ka ziemā tie nekur neaizlaižas, bet guļ paslēpušies jūrā, no kurienes viņi jāizvilina, dziedot putnu saucamās dziesmas, rotājot jūras malā eglīti un cienājoties ar līdzpaņemtajiem gardumiem.
Šis putnu saukšanas dziesmas ir no lībiešu mantojuma vissenākajiem paraugiem. Tās apvieno rečitējošo un mierī­gi plūstošo dziedājumu. Lībiešu tautas dziesmu melodijai ļoti neparasts ir pazeminājums dziesmas otrajā pusē. Mēs varam būt patiesi lepni, ka tik sena dziesma nonākusi līdz mūsdienām nesakropļotā veidā. Teicēji - lielākoties koš- radznieki: Katrīna Volganska, Katrlne Krasone, Grieta Skadiņa, Hilda Grīva. Šobrīd putnu saukšanu vēl pieprot Irma Fridrihsone Kolkā, Pēteris Dambergs Ādažos, Oskars Stalts Rīgā.
Lībiešu 'putnu saukšanas" un Užavas "putnu dzīšanas" tradīciju tuvums vedina domāt par stipru lībiešu ietekmi uz Užavas novada tradīcijām un dziesmām. Užavas apkārtnē bijusi ieraža Lielās dienas rītā pirms saules sapulcēties kalniņā vai mežmalā, dziedāt Lieldienu -dziesmas un ar "put­nu dzenamo" dziesmu mest mežā šautras un dzīt putnus: "Tiš, tiš, vārnas, kraukļi, pūces, vanagi un citas nelaimes". Lai būtu labāka zveja, zvejnieki sprauduši kāpās eglīti, putnu dzinēji pēruši visus ar pūpoliem, šūpojušies, un otrā rītā puiši gājuši pa ciemu "olas šaust".
Užuvas putnu dzīšanas dziesmās sastopam refrēnu "šūvo" tas lietots, atvairot ļaunu un "līgo" - piesaucot labo. Diemžēl pagaidām fiksēts tikai viens "putnu dzenamās" dziesmas melodiskais variants, kas radies krietni vēlāk nekā pati ieraža.
Mums ir pazīstami neskaitāmi tautās ticējumi par sau­les īpašo stāvokli Lielās dienas rītā. Tā uzlēkdama rotā, dejo un šūpojas. Tāpēc jāceļas pirms saules lēkta un, sau­lei lecot, jāmazgājas pret sauli tekošā ūdenī - "dzīvajā" ūdenī. Kas to Lielās dienas rītā izdara, kas redz sauli lī­gojam, tas nodrošina sev veselību, auglību un laimi visam nākamajam gadam.
Šajā - "dzīvajā" ūdenī peldināja arī lopiņus, ar to mazgāja bišu stropus.
Arī Bohēmijā bija ticējums, ka saule Lieldienās taisa trīs prieka lēcienus. Mums šie lēcieni saistīti ar vasaras

saulgriežiem.
Ieražu Lielajā dienā ar dzīvības rīksti pērt cilvēkus, mājlopus, bišu stropus, ogulājus pazinušas daudzas Eiropas tautas. Šai laikā rīkstei sodīšanas funkcijas nav, tā ir dzīvības, veselības, auglības rīkste. Senatnē ticēja, ka plaukstošo zaru atmodas spēku var pārnest uz peramo.
Vācijā pēršanai izmantoja arī mūžzaļo palmas zaru, taču pēra arī ar pūpoliem. Veselības veicināšanas nolūkā bija jānorij trīs apaļi pumpuriņi.
Latvijā visbiežāk pazīstama dzīvības rīkste no pūpoliem. Malienā Lielo dienu pat dēvē par "pūpolnīcu". Jau pirms saules jaunieši apstaigājuši mājas, pērdami ļaudis, un par to bijusi jādod ola. Kas atteicies, tas ar visu
gultu apgāzts. Perot saukts dažādi: "Apaļš kā pūpols, Plakans kā plācenis! Virbo! Virbo! Veselība iekšā, slimība ārā!"
Vēl pēra ar plaucētiem bērza zariem, kadiķi.
Citur pēršanai izmantoja trīs dažādu koku (trīs sku­ju koku, trīs kārklu un trīs lapu koku) žagarus. Ja pēra cilvēkus, žagarus pēc tam atstāja istabā, ja pēra lopus - tad kūtī.
Malienā mēdza vārīt pūpolu biezputru, bet, tā kā pū­polus negribējās ēst, tad vārījuši zirņus, bet saukuši to par pūpolu putru.
Jau tālā senatnē daudzām pasaules tautām (ēģiptiešiem, persiešiem, grieķiem) dzīvības un auglības simbols senos kulta rituālos bijusi ola, tādēļ arī dabas atmodas svētkos tā ieņem tik redzamu vietu. Latvieši Lielajā dienā ēda olas, lai paši un viņu mājlopi kļūtu apaļi kā olas.
Mežotnē un Bauskā tic, ka Lielās dienas olas dēj tikai rubenis, bet melnas vistas izdētā ola Lielās dienas rītā paglābjot no ļaunumu. Iesvētot šūpoles, puiši meta olas pār šūpotnes zaru, zīlēdami sev mūža garumu.
Līdz mūsdienām atnākusi paraža sisties ar olām. Sasis­tā ola jāatdod sitējam, turklāt neveiksminiekam gaidāms īsāks mūžs. Pat ūdenim, kurā vārītas olas, piemīt īpašs maģisks spēks atvairīt vanagus no vistām. Ja lobot olas čaumalas labi atdalījās - tad auga gari lini un padosies kaņepes. Kas olu bez sāls ēdīs, tas visu vasaru melos. Kas Lielajā dienā olas zogot, tas paliekot pliks kā ola.
Nozīmīgu vietu Lielās dienas norisēs ieņem šūpoļu vietas izraudzīšana, šūpoļu kāršana, šūpošanās. Šūpoles dažādos novados sauca dažādi -.par šūpotnēm, šūpolēm, līgačām, līgotnēm, airēm, riņķa šūpolēm. Par riņķa šūpolēm 1985. gadā Rūjienas Virķēnu mājās "Lāčplēši" mums pastāstīja, ka Virķēnos Lielajā dienā zemē ierakuši stabu ar dzelzs riņ­ķiem augšā, kur piesēja šņores. Kad gribējuši šūpoties, tad ieķērušies virvēs un, apkārt skriedami, iegriezuši augšē­jo ratu. Tad vēl pārgalvīgie braucēji saķērušies pa divi un tas jau saucās "brauciens uz elli".
Domājams, ka šis šūpošanās veids ir sens. Tieši tāds tas saglabājies Meksikas indiāņu - "lidojošo cilvēku" - auglības kulta rituālā, kad 'lidojošie cilvēki',' atrodoties gaisā, kontaktējas ar Visuma spēkiem un pēc tām atdod tos zemei, nodrošinot auglību. Vēl šī dubultā griešanās it kā ietver sevī zemos griešanos ap savu asi un ap sauli.
Šūpoļu kāršana un vietas izraudzīšana bijis īpašs goda pienākums. Parasti cirta ozola vai oša kārtis. Dziesmās
tiek apdziedātas čīkstošas, lūstošas šūpoles. Šūpolēm vietu parasti izraudzījās kalnā, starp diviem ozoliem. Vēl dainās apdzied ceļu, upes malu, ābeļu dārzu. Nekāra šūpoles aramā zemē, jo tad tur ne auga, ne zaļoja. Nekāra arī smilšainā zemē.
Pirms šūpošanās trīs reizes apgāja apkārt šūpolēm, dzie­dot attiecīgas dziesmas, tad puiši meta olas pār kārti un tikai tad sākās šūpošanās. Pirmo izšūpoja saimnieku un saimnieci. Šūpoļu kārēji un šūpotāji allaž saņēmuši maksu par šūpošanu.
Nav šaubu, ka Lielajā dienā šūpošanās ir saistīta ar auglības ritiem. Ar šūpošanās kustībām centās veicināt ra­žību - īpaši liniem un kaņepēm. Lai lini nepārziedētu un nesagrieztos veldrē, šūpolēm jāļauj pašām apstāties.
Lielajā dienā vajag daudz šūpoties, tad nekodīs odi un nenāks miegs.
Mūsu dainās no visām Lielās dienas ieražām šūpošanās ir apdziedāta visvairāk. Tā ir jautrības un līgsmes pilna, te netiek noklusēta neviena neizdarība vai nemākulība. Vi­su laiku noris spraiga un asprātīga apdziedāšanās. Šūpojo­ties bieži vien tiek nolūkota izredzētā. Puiši izrāda savu pārgalvību, bet meitas drosmē neatpaliek.
Šūpojiesi, tautu meita, Lieldienīšu šūpolēs.' Iešūposi govis, aitas, Stallī bēru kumeliņ'. Stallī bēru kumeliņu, Sev raženu arājiņu.
 
 
 
 
Lieldienu dziesmas un rotaļas

 

Rotaļas apraksts.
Visi iet pa apli. Saulīte apļa iekšpusē, Mēness - ārpusē. Trešo pantu dzied tik ilgi, kamēr Mēness noķer Saulīti. Zīmīgi, ka bēgšana un ķeršana notiek pa apli Saules kustības virzienā.
 

Nakariti šyupeleiša Ni koInā, ni lejā!
Kolnā mani vēji pyute, Lejā ļaudis aprunov'.
Nakariti, bōleleni, Iz yudiņa šyupeleiti!
Samērks manys boltys kōjys, Nūkriss zeiļu vaiņuceņš.
 
 
 Kū as devu šyupeļame,
Kū šyupeļa kōrējame?
Šyupeļame jūlu devu,
Kōrējame jūlis čaulu.
Čeikstēt čeikst, žvordzēt žvōrdz
Kolpa kōrti šyupeleiši.
Ja pakōra bōleleņši,
Ni čeikstēja, ni žvōrdzēja.
 
 
 
  Atnāca Lieldiena
Dziedādama,
Zelta zīles
Bārstīdama.
Kas to Lieldienu
Iešūpoja,
Tam auga liniņi,
Tam kaņepītes.
Lieldiena vaicāja,
Kur kārsi šūpoles?
Avota kalnā,
Ozolā.
Trīs gadus pazinu
Šūpuļa vietu:
Neauga zālīte,
Ne maraniņa.
 


1.Spīdi nu, Saulīte,
Lieldienas rītā!
Zaļa ziedi, zālīte,
Lieldienas rītiņā.
2. Spīdi nu, Saulīte,
Lieldienas rītā,
Nu mūsu bāliņi
Šūpules kāra.
3. Cērtati, bāliņi,
Ozola kārtis,
Kad atnāca Liela diena.
Šūpules karat.
4. Krāsosim, māsiņas,
Oliņas raibas,
Bāliņiem vajagu
Šūpuļu tiesu.
5. Augsti mani bāleliņi,
Augsti kāra šūpulīt',
Tautu meita neiekāpa,
Iekam lūdza cēlājiņ'.

 

 Nākat, putnu dzinējiņi, Šūvo! Šūvo!
Pa sētmaļu sētmaļieme, Šūvo! Šūvo!
Nākat, putnu dzinējiņi, Šūvo! Šūvo!
Pa krūmiņu krūmiņieme, Šūvo! Šūvo!
Aizjeme sīkus putnus, Šūvo! Šūvo!
Pazariņu zariņieme, Šūvo! Šūvo!
Sīki putni Kurzemēi, Līgo! Līgo!
Vilki, lāči Vāczemēi, Šūvo! Šūvo!
Mēs putniņus nodzinuši, Līgi! Līgo!
Vilki, lāči Vāczemēi, Šūvo! Šūvo!
 
 
 
 2. Apeņu duorzā
Galveņa suopēs.
3. Atjues Mieness
Kumieļu Dzierdeit!
4. Deviņu rateņu
Symts kumeleņu.
5. Beidz, beidz jū dreiz,
Lai nesadzen!

Rotaļas apraksts
No pāru apļa, sadodoties rakās, izveido divus koncentriskus apļus, kuri iet pretējos virzienos. Meitas vidū. Pēc 4. panta seko dialogs.
Puiši: "Voi tōli Sauleite?"
Maitas: "Par deviņām verstīs."
Puiši: "Voi varēs dadzeit?"
Maitas: "Turēsi krutas kojas, osu piecku, tad dadzeisi."
Piektā panta laikā puiši ķer meitas. Tas, kurš noķer pēdējais, dod ķīlu.