Metenis Eiropas tautās
Šis pētījums pirmo reizi nopublicēts 1991. gada Dievturu vēstnesī Nr.7. Tas var palīdzēt saprast Meteņa svinēšanas izdarības Latvijā, varbūt pat atrast kaut kad pazaudētas norises. Interesentiem varbūt jāzina, ka īpaši daudzas dažādas seno rituālu iezīmes ir saglabājušās Melnkalnē (bijusī Dienvidslāvijas republikā).
Austrijā, Šveicē ar Meteni saistītās izdarības sākās drīz pēc Jaunā gada - 6., 7. janvārī. Īpaši aktīvi tās noritēja ceturtdienās, kulmināciju sasniedzot pirms pēdējās ceturtdienas, t.i., pēdējā trešdienā pirms gavēņa. Pireneju p.s. tautās un Francijā līdzīgi - svētku sākums nenoteikts, te svētku kulminācija sasniegta pēdējās trīs ceturtdienās pirms gavēņa. Pirmo ceturtdienu sauca par kūmu ceturtdienu, otro par kūmiņ dienu, trešo par "trekno".
Eiropā (vairums tautās) Metenis svinēts februāra otrajā pusē vai marta sākumā, datumu piesaistot Lieldienai. Piemēram, Somijā tas noticis septītajā nedēļā (49 dienas) pirms Lieldienām, Lietuvā - 45. dienā pirms Lieldienām, Skandināvijas lopari Meteni svinēja 40. dienā utt. Metenis visiem beidzās tad, kad iesākās gavēnis. Kā jau pieminēts, atsevišķām Meteņa dienām vai pat nedē¬ļām bija savi nosaukumi. Grieķijā trešo nedēļu pirms gavēņa sauca par "izziņojuma" nedēļu, otro - "gaļēšanas", pirmo - "siera". Pēdējo ceturtdienu poļi, lietuvieši, vācieši, Pireneju p.s. tautas sauca par "tauko" ("trekno") ceturtdienu. Trešdienu vairums tautās dēvēja par "pelnu" trešdienu, pirmdienu, otrdienu Vācijā - par šūpošanās vai atpūtas dienu, bet svētdienu par "lāpu" un "ugunskuru" dienu. Vēl par nosaukumiem - čehi pēdējās trīs dienas dēvēja par "trakām", bet katoļu un protestantu baznīca Ungārija Meteni uzskatīja pār "velna" svētkiem. Šos "velna" svētkus Lietuvā dēvēja par užgavīnes, miesnica; Baltkrievijā - сырна нядзеля; Krievijā – масленица; Vācijā -Fasnacht, Fasnet (no faseln - augt); Itālijā - carnevale (gaļēdis, bet carne vale - lai dzīvo miesa); Zviedrijā - fast lag; Norvēģijā, Dānijā - fastebavn; Somijā - laskidinen (atlaišana); Austrijā - Fastnacht, Fasching (faseln -neprātīgi uzvesties); Ungārijā - Farsang, Hushagyōhetfie (aizgavēņa pirmdiena); Polijā - zapusty, miesopusty, karnawal; Serbijā, Melnkalnē -меснице; Horvātijā - fašnik, fašnjak; Slovēnijā - fašenk, fajušček; Bulgārijā - сирница, Rumānijā - saptamana brīnze, alba, nebunilor (siera, balta, neprātīgā nedēļa) utt.
Līdz Metenim bija jāsavērpj vilna gan Lietuva, gan Ukraina, bet Austrijā bija aizliegti daži sieviešu darbi, serbiem piemēram - šūt un vērpt.
Baltkrieviem Metenis nenāca tukšām rokām, tas atnesa sieru, svies¬tu un citas labas lietas. Tas gan nenozīmēja, ka saimniecēm nebija nekādas rūpes. Lietuvā, ciemiņus gaidot, vārīja putraimu desas, cepa plāceņus. Plāceņus, pankūkas cepa gandrīz visas Eiropas tautas. Sibīrijas krievi tas ēda ar ikriem, lasi, krējumu, sviestu, ciedru riekstu eļļu. Zviedrijā cūkgaļas taukos no smalki bīdelētiem miltiem cepa rauga pankūkas. Krievijā pirmo pankūku nolika uz mirušo vecāku kapa, bet Francija deva vistām, lai tās dētu olas visu gadu. Populāri bija arī citi miltu ēdieni: bulciņas, kliņģeri Skandināvija; vafeles, makaroni - Francija, Austrijā, Somijā. Bulgārijā tradicionāls bija slāņains pīrāgs, Čehijā - eļļā cepti pončiki. Te cepa arī īpašu pīrāgu kurmjiem, lai tie neizrakņātu laukus. Ne mazāk populāri bija gaļas ēdieni, īpaši ļoti trekni, piemēram, Vācijā vārīja zupas no cūkas kājiņām; Pireneju p.s. tautas gatavoja desas, cepa cūkgaļu, šķiņķi; Serbijā, Slovēnijā - cūka, cūkas galva. Neiztika arī bez vistu gaļas, olu ēdieniem un piena ēdieniem. Skandināvijas un Somijas lapi gatavoja zivju ēdienus, vārīja brieža gaļu. Metenī ēda pēc iespējas vairāk. Pēc ēšanas taukainos pirkstus Somijā drīkstēja noslaucīt tikai gar kādu darba rīku. Ēdienus gatavoja ne tikai sev, bet arī ķekatniekiem, ziedojumam: metot ugunī, ierokot zemē (Austrija u.c.).
Metenis bija pēdējie ar maskošanos saistītie svētki. Itāļu etno¬grāfs Paolo Tosko domā, ka vārds "maska" (itāliski - maschora) cēlies no vārda "masca", kas nozīmē "mirušas dvēseles".
Vispopulārākais maskošanās veids šajos svētkos bija vīriešu un sieviešu savstarpējā pārģērbšanās. Populāra maskošanās bija pārģērbšanas par "līgavu un līgavaini", kas bieži kombinējās ar minē¬to savstarpējo vīriešu un sieviešu pārģērbšanos. Polijā, Slovākija, Lietuvā, Dienvidslāvijā, Bulgārijā u.c. izspēlēja precības un kā jau kāzās: ar mūziku, jokiem, dziesmām un dejām. Salaulāšanās ceremoniju "mācītājs" veica mežā pie nocirsta, attīrīta no zariem, skaisti izrotāta koka. Pēc tam maskotie brauca pa mājam un vāca dāvanas. Bulgārijā precību rotaļu izspēlēja meitenes precību gados. Spēles gaitā viņas sadalījās divās grupas - viena grupa izspēlēja līgavas pusi, otra - līgavaiņa. Polijā un Slovākijā Meteņu laiku uzskatīja par labāko īsto kāzu laiku un ļoti daudz izdarības Metenī notiek tieši ap īstiem jaunlaulātiem. Francijā pie jaunlaulāto mājām aizdedzināja īpašus ugunskurus, bet Šveicē jaunlaulātiem bija jāveic rituāls ar ūdeni - bija jāapspricē lauki, kā arī bija jāaizdedzina Meteņa ugunskurs. Atgriežoties no karnevāla, maskotie ļaudis klauvēja pie jaunlaulāto logiem un rādīja viņiem lelli. Lietuvā Meteņa laikā jaunlaulātie brauca ciemoties pie radiem, piedalījās vizināšanas rituālā ar kamaniņām. Baltkrievijā sievietes salasījušās pie jaunlaulāto mājas vārtiem ar dziesmu aicināja tos iznākt. Jaunā sieva cie¬nāja visus ar kliņģeriem un sieru. Nākamā dienā sievietes atkal atnāca un nu sēdināja jauno sievu ragaviņas, lai vestu uz krogu. Ja pretojās, tad veda ar varu, jo tai vajadzēja visiem izmaksāt degvīnu. Ukrainā, Krievijā jaunlaulātie brauca ciemos pie sievas vecākiem vai aplūkot jaunās sievas. Jaunā sieva katram iznesa alus kausu, un tiem, kuri to izdzēra, ļāva sevi trīs reizes noskūpstīt. Kazaņas guberņā, savukārt vīri staigāja pa jaunlaulāto mājām, izvilka tos ārā, vārtīja sniegā. Krievijas centrālajās guberņās bija tradīcija jaunlaulātos ierakt sniegā. Zem sniega jaunlaulātiem vajadzēja nogulēt minūtes piecas. Arhangeļskas apg. (arī Lietuvā) populāra bija jaunlaulāto braukšana no kalniņa ragavās. Jaunā sieva iesēdusies pie vīra ragavās, to noskūpstīja. Ja apkārtesošie ar kaut ko nebija apmierināti, tie pieprasīja skūpstīšanu atkārtot un nelaida braukt, līdz netika izpildītas viņu prasības. Kad abi bija no kalna nolaidušies, jaunajai sievai vajadzēja atkal skūpstīt savu vīru. Dažviet jaunlaulātos vizināja uz otrādi apgāztam ecēšām, bet citur - ar zirgiem un visur, kur vien apturēja, lika skūpstīties.
Metenī daudz uzmanības tika veltīts arī vecpuišiem un vecmeitām. Piemēram, Lietuvā ticēja, ka vecmeitu neauglība atsaucas uz Zemes-māti. Visā Eiropā Metenī atklājās īpaši negatīva ļaužu attieksme pret jauniem neprecētiem, bet precību gados esošiem cilvēkiem. Viņus centās izsmiet. Tā Šveicē puiši savākuši neprecētās meitas, sasēdināja tās ratos un vadāja apkārt pa ciemu. Ne reti ratos iesēdās arī kāds pārģērbies puisis. Lai izvairītos no izsmiekla, meitas centās izpirkties. Ungārijā neprecētiem puišiem un neprecētām meitām lika vilkt lielu bluķi. Pa ceļam sarīkoja precību spēles. Citur puiši izkliedza izsmejošas dziesmiņas, vai nometa pie neprecēto meitu mājām ar netīrumiem pildītu māla podu. Slovēnijā, Serbijā, Melnkalnē neprecētos sēdināja cūku silē un vilka cauri ciemam vai lika sili pašiem vilkt. Dažviet tiem pie kājām piesēja bluķi, pie mājām vai uz māju jumtiem sēdināja salmu lelli. Polijā neprecētās pēra un slēdza ķēdēs, bet dažviet meitenēm (arī puišiem) aiz muguras nemanot pieāķēja lupatās ietītu nelielu lellīti, siļķes galvu, kaulus, olu čaumalas vai pēra salmu grīstēm. Citur puiši nesa vai veda koka gaili (kurek). To ienesa neprecētas meitas sētā, uzlūdzot meitu uz īpašu "gailīša" deju. Meitas par to puišiem dāvināja sieru, sviestu, desu u.c. garšīgas lietas. Slovākijā puiši nosmērējušies sodrējiem, staigāja pa ciemu "medīdami" vecmeitas. Noķēruši kādu, tie tai pie kājas vai kakla pakāra koka kluci. Lai tiktu vaļā no kluča, meitai bija jāizpērkas. Ukrainā dabūja ciest arī māte, kura nebija izprecinājusi savus pieaugušos bērnus - to sēja siekstā un tai tāpat bija jāizpērkas. Lietuvā puiši trokšņodami devās uz jaunu meiteņu mājām un centās viņām izprecināt kādu dzīvnieku vai puisi jokdari, bet meitām, kuras savus līgavaiņus jau zināja, izsauca viņu vārdus. Arī Rumānijā izsmēja neprecētos, taču godināja tos atraitņus un atraitnes, kuri bija Metenī nolēmuši apprecēties otrreiz.
Maskojās par dzīvniekiem, amatniekiem, varas vīriem, nepazīstamiem cilvēkiem. Lietuvā maskas darināja no koka mizas, aitādas u.c. materiāliem. Tās krāsoja sarkanas vai pārklāja sarkanām, melnām, gaiši zilām u.c. svītrām. Lietuvieši savās maskās atveidoja „večus", „nabagus", čigānus. Plaši izplatītas bija lāča, kazas, zirga, vērša, auna, dzērves maskas. Līdzīgas maskas sastopamas visā Eiropā. Maskotie ar tarkšķiem rokās, nosmērējušies miltiem vai sodrējiem, staigāja apkārt, smērēja citus un veica virkni dažādas izdarības. Šveicē maskojās visi, bet dažviet tikai vīrieši, puiši. Maskotie gāja ar nūjām, kuru galos piesieti pelnu vai sodrēju maisiņi, ar kuriem viņi smērēja garāmgājējus. Tie lēca, skrēja pa laukiem, sita ar nūjām pa kokiem, zemi, laistījās ar ūdeni. Austrijā bez jau minētām maskām populāras vēl bija šādas: kalējs, aptiekārs, maiznieks, bundzinieks, skursteņslauķis, „zemnieks ar ecēšām", kurš izsēja „graudus" (zāģu skaidas). Bija arī salmiem notīta maska. Ungārijā sastopamas vēl bija „vecis un vecene ar zīdaini". Te ļoti populāras bija ne tikai kāzu, bet arī bēru spēles. Polijā bija sastopamas vēl arī šādas maskas: eņģelis, karavīrs, gans, karalis. Maskotie pa mājām veda „zirgu", „stārķi", „lāci" vai „vilku". Slovākijā maskotie, staigājot no mājas uz māju, vēlēja saimniekam un viņa ģimenei laimi. Te centrāla figūra bija Bahuss vai Masoputs, dažreiz tā vietā „lācis" vai zirnājos ietinies vīrs (hrebnar), kurš no salmiem pītu pini sita garāmgājējiem. Slovākijā vispopulārākā maska bija tūrs (kalnu kaza). To tēloja divi puiši, stāvot viens otram aiz muguras. Aizmugurējais savas rokas uzlika priekšējam uz pleciem, bet priekšējais rokās turēja „tūra" galvu. Francijā populārs bija „zirdziņš" un „jātnieks uz zirga", bet Pireneju p.s. tautās – „baltais zirdziņš", tiesnesis, tirgonis. Austrijā maskoto pūļi ar zvaniem un dažādiem trokšņu rīkiem rokās staigāja pa ciemu ar rīkstēm pērdami visus, kurus sastapa, lēca pa laukiem, pļavām. Jo augstāks lēciens, jo augstāka zāle, bet, jo vairāk maskoto, jo bagātāks gads. Serbiem populāras savukārt bija: pastnieks, klauns, matrozis, koka zirgs, „mironis ved dzīvo”. Pēdējā veidota, piesienot cilvēkam priekšā salmu lelli, kurai kājas karājās cilvēkam aizmugurē. Visur maskotos centās uzņemt labi, ar dāvanām. Tos, kuri uzņēma nelaipni, izāzēja. Arī te raksturīga bija sieviešu un vīriešu savstarpējā pārģērbšanās. Parasti apvilka visu vecu, nonēsātu, saplēstu, ar sodrējiem, degutu nosmērētu. Īpaša vieta bija ieradīta maskai, kuru sauca Karnaval, Pokladna baba, pust, Korent un vēl citādi. Tā bija cilvēka augumā izgatavota salmu lelle ar ķirbja, poda vai koka galvu. Pēdējā Meteņa dienā maskotie lelli nesa pa mājam, kur tai „mutē" lēja vīnu. Vīns tecēja lellē ieslēptā traukā. Pelnu dienā ar lelli izrēķinājās - to nošāva, sadedzināja, noslīcināja vai vienkārši apraka. Apglabāšanas vietā salasījās daudz laužu, spēlēja muzikanti, jaunieši dziedāja, dejoja. „Bērēs" piedalījās „ārsts" vai „advokāts", Korenta „sieva", „radinieki", kuri lūdza piedošanu.
Šveicē dažos ciemos Metenī uzstādīja lielu koku (priedi). To cirta naktī un slepeni ienesa ciemā. Nākamajā dienā koku izgreznoja lentēm, augļiem. Pēdējā Meteņa dienā koku sazāģēja. Horvātijā, Slovēnijā dedzināja lelli vai slotas aptītas salmiem, ticot, ka dzirksteļu lidošanas augstums nosaka linu ražu. Krakovā maskotas tirgotājas vilkušas uz tirgu salmu lelli, dejojušas tai apkārt. Čehi šādu lelli saukuši par Masoputu. Masoputu tiesāja un pēc sprieduma pasludināšanas sadedzināja. Ukrainā lelli nesuši vai vilkuši ragavās. Te bērni to pavadījuši kliedzieniem, apmētājot sniega pikām. Dažviet lelle izgatavota no koka kā sieviete ar vaļējiem matiem. Svētku nobeiguma daļā lelli sadedzināja, noslīcināja. Līdzīgi rīkojas Krievijas dienvidu guberņās. Dažviet Meteni tēloja īsts cilvēks, braukdams vecās ragavās un smīdinādams cilvēkus. Arhangeļskas apg., Urālos un dažviet arī Sibīrijā parasti tas bija teicējs, dziedātājs un tradīciju zinātājs. Šis vīrs, kuru dažkārt devēja par „karali", uzrunādams sapulcējušos, atkailināja savu ķermeni, nometot visu apģērbu. Izģērbās pat sala laika. Meteni pavadīja ar lielu troksni: kliegšanu, lamāšanos, muzicēšanu, dejošanu. Sibīrijā Meteņa pēdējā dienā pa ciemu ragavas veda vecās drānās saģērbtu lelli. Pajūgā jūdza vāju, vecu zirdziņu, kuram uz priekšējām kājām uzvilka nonēsātas platas bikses, bet uz pakaļkājām dažādas krāsas velteņus (baltus, melnus) un uz galvas uzsēja vecu, nonēsātu cepuri. Pie loka piesēja pirts slotu un rutku. Izveduši lelli ciema nomalē, ļaudis metās tai virsū, saplosīja to, izmētādami driskas pa ceļiem un laukiem. Vācijā salmos ietina cilvēku, kurš pirms sadedzināšanas izlēca no tiem. Dažviet „lelli” tēloja jauna, skaista sieviete, ieģērbusies vecās drēbes un noteiktā svētku brīdī tā tās nometusi, pārtapdama jaunā skaistulē. Itālijā, Francijā no salmiem izgatavoto „lelli” saucu par Karnevālu, kuru Pelnu dienas rītā to sodīja ar nāvi. Lietuvā Mori (arī Boba, Motinele, Sene Kuniske, Kotre, Moryne) centās panākt „nāve" ar izkapti rokas. Dažviet Mori tēloja cilvēks, citviet tā bija lelle ar no koka izgrebtu briesmīga veča galvu ar spriguli rokas un beigtu vistu pie jostas. Bulgārijā maskotos sauca par kukeriem. Kukeri apstaigāja ciemu, vēlot labklājību, auglību un vācot dāvanas. Tiem palecoties, dobji ieskanas maskotajiem ap vidukļiem piesietie zvani. Kukeri centās visus apbērt pelniem, sodrējiem, bet galvenais kukers ar koka dzimumorgānu pieskārās bezbērnu sievietēm un veica simboliskas erotiskas kustības ar mērķi padarīt auglīgas šīs sievietes. Galvenais kukers ar saviem palīgiem „uzara" lauku, bet „cars" to „apsēja". Kad „cars" atvēzējās sējienam, kukeri palēcās augstu, ieskanējās zvani. Ļaudis ticēja, ka palēciena augstums nosaka gaidāmo ražu. Sējot „cars" izteica maģiskas formulas. Sējas laikā kukeri uzbruka „caram" un to nonāvēja. Pēc brīža „cars" atdzīvojas. Atdzīvošanās tika sagaidīta ar vētrainiem kukeru un citu klātesošo gavilēm. Arī Slovēnijā, Melnkalnē maskotie ar arklu un ecēšām apstaigāja ciemu. Viņi iegāja vai katrā sētā un izdzina vagu, kur sievas simboliski sēja rāceņus, kukurūzu, prosu - parasti pelnus, smiltis, pelavas. Arklu vilka vai nu „zirgs", vai „vērsis". Šīs izdarības pavadīja ar dziesmām, jokiem un labas ražas vēlējumiem, par ko maskotie saņēma dāvanas. Līdzīgi maskoto ļaužu pūļi iegriezās katrā sētā arī Grieķijā. Dūdām un bungām skanot, tie pārlūkoja saimniecības inventāru. Ja ieraudzīja nekārtību, tad kaut ko savāca, un nu saimniekam manta bija jāizpērk ar vīnu. Ciema centra dedzināja īpašu ugunskuru, lai „kaltu" arklam detaļas. Te kāda „vecene" auklē „bērnu" un žēlojas, ka tas pārāk ātri augot, esot ļoti badīgs un prasot sev jau sievu. Nu tiek meklēta „līgava", rīkotas kāzas. Beidzot tiek arts ar „tikko izkalto", izgreznoto arklu, kuru velk „vērši". „Sēju" veica ciema vecākais. Pēc sējas kalogeri (maskotie) uzsāk deju. Izdarības ar aršanu un sēju sastopamas vēl Austrijā un dažos Krievijas novados.
Visās Eiropas tautās Metenī bija tradicionāls ragavās vizināšanās rituāls. Piemēram, Somijā pēc vakariņām jaunieši laidās no kalna ragavās vai vizinājās ledus riņķa ragavās, saucot: „Manai mājai gari lini!". Ticēja, ka, jo tālāk laižoties no kalna aizbrauks, jo garāki augs lini. Dažviet saimnieces gāja uz kalnu un cienāja jauniešus ar piena zupu. Vizinājās ne tikai ragavām, bet arī slidām, slēpēm (Slovēnijā, Norvēģijā), muldās (Lietuvā). Lietuvā bija paraža apbraukāt laukus pa apli, dažkārt pat trīs reizes - veci vīri ticēja, ka, jo ilgāk viņi ar savām sievām braukās, jo garāki augs lini un čaklākas būs bites. Tradicionāla, apbraucot rudzu lauku, bija izlēkšana no ragavām un vāļāšanās pa sniegu. Laižoties ragavās no kalna, centās tās apgāzt.
Skandināvijā rīkoja skriešanās sacensības starp puišiem un meitām; lapi - sacensības briežu pajūgos; leiši - zirgu skriešanās. Lietuvā, Baltkrievijā, Slovēnijā, Melnkalnē, Bulgārijā Metenī sētās, dārzos, pļavas, ceļu krustojumos, mežā u.c. kāra šūpoles. Tās izgatavoja no augļkokiem vai citiem svaigi cirstiem kokiem. Slovēnijā, Melnkalnē šūpojoties rokās turēja izplaucētu zaru auglībai. Lietuvā šūpošanās augstumu saistīja ar gaidāmo linu un labības garumu. Bulgārija, meitenes šūpojoties, dziedāja dziesmas par mīlestību.
Dānijas un Zviedrijas dienvidos Metenī izspēlēja īpašu "kaķa" spēli. Izgreznotā mucā ielika kaķi un mucu pakāra tāda augstumā, lai tikai zirgā jājot ar nūju, to varētu aizsniegt. Uzvarēja tas, kurš ar nūju uzsita tik spēcīgi, ka kaķis vai nu no tās izlēca, vai muca saplīsa. Vācijā grozā ielika gaili tā, lai galva tam būtu āra. Pēc izlozes puiši ar aizsietam acīm sacentās veiklībā un uzvarēja, tas, kuram izdevās nocirst gailim galvu. Pireneju p.s. tautās Metenī populāra bijusi „podu" spēle: kaut kur pakāra podu ar ūdeni, tad vienu ar aizsietam acīm pieveda pie tā - pods bija jāsasit ar trim sitieniem. Ja tas izdevās, dabūja balvu, lai arī pats tika ap liets ar ūdeni no galvas līdz kājām. Lietuvā, lai bites labi spietotu, apkārt vadāja „bišu spietu". Bites tēloja bērni, kuri sēdēja apklātā kubulā un dīca kā bites. Bērniem lēja virsū ūdeni. Izdarības ar ūdeni tradicionālas bija arī Vācijā, Austrijā, Francijā, Pireneju p.s. tautās.
Austrijā ciema puiši centās nozagt svētkiem nokautās cūkas galvu. Ja tas izdevās, tad, nākamajā dienā, rīkoja dzīres, uz kurām aicināja apzagto saimnieku.
Skandināvijas tautās pirms Meteņa no bērza zariem gatavoja īpašas rīkstes. Zarus izplaucēja un izgreznoja košiem papīriem, ziediem, krāsotam putnu spalvām. Uzņēmīgi ļaudis šādas rīkstes gatavoja arī pārdošanai (Lietuvā). Tas gatavoja ne tikai no bērza zariem, bet arī no tērauda stieples, kuru aptina ar audumu un izgreznoja gan īstām, gan papīra puķēm. Rīkstes pirka un dāvināja bērniem. Bija paradums vienam otru pērt ar bērzu zariem. Lapu jaunieši rīkoja svinīgus gājienus ar zaļiem, izgreznotiem zariem. Vācijā puiši pušķoja rīksti no egles, kurai apcirta visus zarus, atstājot tikai galotnīti. Šādas egles, sanesa kāda kalna virsotnē, sasprauda ugunskurā un sadedzināja. Līdzīgi rīkojās Austrijā.
Metenī kurināja ugunskurus. Serbija, piemēram, pie ugunskura salasījās viss ciems ar ēdieniem un dzērieniem. Ugunskuru aizdedzināja tās ģimenes, kuras pagājušajā gadā bija kādu zaudējušas. Pieminēja arī tos, kuri miruši septiņus gadus atpakaļ. Rumānijā no ugunskura ņēma apdeguļus, ar kuriem aizdedzināja apkārt sev izliktus salmu kušķus. Maskavas apkārtnē populāra bija riteņu dedzināšana kārts galā. Šveicē, Bavārijā, Francijā, Rumānijā, Ungārijā salmiem caurvītus, degošus riteņus laida no kalna, saucot: „Lai gari lini!” Bavārijā, Šveicē meta degošus diskus (ugunskurā aizdedzinātas koka ripas ar caurumu vidū). Ja "disks nelidoja - gaidāma nelaime. Šveicē izmetot disku, izkliedza meiteņu vārdus. Te lēca pāri ugunskuram, ticot, ka, jo augstāks būs lēciens, augstākas augs kaņepes. Pelnus no ugunskura izmantoja dziedniecībai. Bulgārijā meta vai šāva degošas bultas - jo tālāk, jo bagātāku ražu varēja gaidīt.
Daudzās tautās neiztrūka lapu gājieni. Francijā, piemēram, ar lāpām skrēja pa ciemu un sitot pa augļkokiem, sauca: lai tiem augļi vairāk par lapām, kā arī veica izdarības pret kaitēkļiem un nezālēm.
Ap ugunskuriem allaž dejoja, dziedāja. Lietuvā, piemēram, meitas un jaunas sievas dejoja deju, kuru sauca „dejot uz dēļa". Meitas uzsēdās uz bluķim pārlikta dēļa un šūpojas. Tā, kura cēlas augšup, centās augstu palēkties (lai augstāka labība). Un vispār tradicionālas bija dejas ar palēcieniem. Slovākijā dejoja garā virknē sadevušies rokas. Dejoja līdz upei, kur, atraisījušies, centās viens otru iegrūst tajā. Augsto linu dēļ serbu meitenes centās dejot ar ga¬riem zēniem. Bulgārijā ap ugunskuru dejoja īpašu deju „kabale", kurā bija augstu jācilā kājas. Deja turpinājās veselu nedēļu. Tā bija pēdējā ziemas deja-rotaļa.
Lietuvā vizinoties vai braucot ciemos, dziedāja īpašas Meteņa dziesmas un sutartīnes. Baltkrievijā dziesmu saturs galvenokārt saistījās ar Meteņu sagaidīšanu, lūgumu palikt un pārmetumu, ka tas tik ātri beidzās. Dziesmu melodijas raksturīgas gan gadskārtu dziesmām, gan kāzu un bēru dziesmām. Dziesmas parasti dinamiskas un dziedamas kustībā. Pleskavas apg. meitenes dziedāja pakāpušās pakalnos ar pankūkām uz galvas. Puiši centās pankūkas dabūt un apēst.
Metenis, ka jau minēts augstāk, beidzās ar Pelnu dienu. Skandināvijas tautās, Slovākijā, Čehijā, Polijā u.c. Pelnu diena bija trešdiena pirms gavēņa. Zemkopji ar pelniem no pavarda kaisīja druvas, mājlopus, cilvēkus, mājas utt. Bijusi paraža šajā dienā pārģērbties par pelnu tēvoci - tas staigāja bārstīdams pelnus, par ko saņēma dāvanas ēdiena vai naudas veida. Ja nedeva, tad sadeva ar pelnu maisu, slotu. Tāpat bija paraža Pelnu dienā mājās ievilkt bluķi vai akmeni, lai labi augtu lini. Vācijā Pelnu dienā tīrīja vistu kūti, bēra pelnus vai smiltis. Pelnus bēra kūti, ar tiem apkaisīja mājlopus. Dažviet šajā dienā uzartā tīrumā ieraka gaili (lai labi augtu labība). Francijā Pelnu dienā visi gāja uz ciema centrālo laukumu, cepa tur un ēda pankūkas, ka arī sadedzināja Karnevālu. No māju logiem uz garāmgājējiem meta slapju sodrēju pikas, bēra pelnus. Pelnu diena bija trešdiena pirms gavēņa (gavēnis sākās ceturtdien). Ap pusnakti, kad jau sakas "pelnu trešdiena", Polijā krodziņā, kur bija savāktas neizpirktās neprecētās meitas, ienāca "vecis" ar pelnu maisiņu nūjas galā. "Vecis" kratīja maisiņu uz raudošu meiteņu galvām. Parasti tās žēlodams, izpirka kāds radinieks. Krodziņa sievas dejoja īpašu danci liniem, kaņepēm un auzām.
Metenī zilēja kāda būs raža, kā veiksies ar mājlopiem, kāda būs veselība, bet galvenokārt - kā būs ar precībām. Lūkoja kādas Metenī būs lāstekas, ja garas, tad gari būs lini. Sals Metenī – arī laba zīme. Zaļš Metenis - baltas Lieldienas
Kopsavilkumā var visai droši teikt, ka Meteņa rituāli iezīmēja vecā aiziešanu (sodīšana ar nāvi, dedzināšana, pankūku ēšana – tradicionāls bēru mielasts, bēru dziesmas u.c.) un jaunā atnākšanai nepieciešamās auglības nodrošināšanu (vīriešu un sieviešu savstarpējā pārģērbšanas vīrišķa un sievišķā saplūsmei, kāzas, kāzu dziesmas, izdarības ap jaunlaulātiem, pelnu kaisīšana, vagas dzīšana utt.). Un tad iestājas jaunā gaidīšanas laiks. Interesanti, ka tas sakrīt ar dažām Tibetas budistu tradīcijām, kurās pieņemts, ka jauna reinkarnācija notiek pēc 49 dienām (7x7) – tas, mūsu platuma grādos, t.i., Eiropas tautās iekrīt Lieldienās, kad tiek kārtas šūpoles un veikti rituāli ar olām.
Mēs esam apraduši ar „saimnieciskā gada” ideju (no 1.janvāra līdz 31.decembrim), esam apraduši ar „mācību gada ideju”, bet Meteni svinot, mēs (varbūt pat neapzinoties) iezīmējam „auglības gada ideju”. Un šādā nozīmē jāpievienojas tiem, kuri saka: "Metenī metas!"
Vēl pārdomām par Meteņa svinēšanas laiku. Ir dažādi viedokļi. Bet zināms, ka sēklas iesēšanai, apaugļošanai un augļa attīstībā izšķiroša ir Mēness fāze – domāju, ka arī mūsu senči to būs ievērojuši.
Austrijā, Šveicē ar Meteni saistītās izdarības sākās drīz pēc Jaunā gada - 6., 7. janvārī. Īpaši aktīvi tās noritēja ceturtdienās, kulmināciju sasniedzot pirms pēdējās ceturtdienas, t.i., pēdējā trešdienā pirms gavēņa. Pireneju p.s. tautās un Francijā līdzīgi - svētku sākums nenoteikts, te svētku kulminācija sasniegta pēdējās trīs ceturtdienās pirms gavēņa. Pirmo ceturtdienu sauca par kūmu ceturtdienu, otro par kūmiņ dienu, trešo par "trekno".
Eiropā (vairums tautās) Metenis svinēts februāra otrajā pusē vai marta sākumā, datumu piesaistot Lieldienai. Piemēram, Somijā tas noticis septītajā nedēļā (49 dienas) pirms Lieldienām, Lietuvā - 45. dienā pirms Lieldienām, Skandināvijas lopari Meteni svinēja 40. dienā utt. Metenis visiem beidzās tad, kad iesākās gavēnis. Kā jau pieminēts, atsevišķām Meteņa dienām vai pat nedē¬ļām bija savi nosaukumi. Grieķijā trešo nedēļu pirms gavēņa sauca par "izziņojuma" nedēļu, otro - "gaļēšanas", pirmo - "siera". Pēdējo ceturtdienu poļi, lietuvieši, vācieši, Pireneju p.s. tautas sauca par "tauko" ("trekno") ceturtdienu. Trešdienu vairums tautās dēvēja par "pelnu" trešdienu, pirmdienu, otrdienu Vācijā - par šūpošanās vai atpūtas dienu, bet svētdienu par "lāpu" un "ugunskuru" dienu. Vēl par nosaukumiem - čehi pēdējās trīs dienas dēvēja par "trakām", bet katoļu un protestantu baznīca Ungārija Meteni uzskatīja pār "velna" svētkiem. Šos "velna" svētkus Lietuvā dēvēja par užgavīnes, miesnica; Baltkrievijā - сырна нядзеля; Krievijā – масленица; Vācijā -Fasnacht, Fasnet (no faseln - augt); Itālijā - carnevale (gaļēdis, bet carne vale - lai dzīvo miesa); Zviedrijā - fast lag; Norvēģijā, Dānijā - fastebavn; Somijā - laskidinen (atlaišana); Austrijā - Fastnacht, Fasching (faseln -neprātīgi uzvesties); Ungārijā - Farsang, Hushagyōhetfie (aizgavēņa pirmdiena); Polijā - zapusty, miesopusty, karnawal; Serbijā, Melnkalnē -меснице; Horvātijā - fašnik, fašnjak; Slovēnijā - fašenk, fajušček; Bulgārijā - сирница, Rumānijā - saptamana brīnze, alba, nebunilor (siera, balta, neprātīgā nedēļa) utt.
Līdz Metenim bija jāsavērpj vilna gan Lietuva, gan Ukraina, bet Austrijā bija aizliegti daži sieviešu darbi, serbiem piemēram - šūt un vērpt.
Baltkrieviem Metenis nenāca tukšām rokām, tas atnesa sieru, svies¬tu un citas labas lietas. Tas gan nenozīmēja, ka saimniecēm nebija nekādas rūpes. Lietuvā, ciemiņus gaidot, vārīja putraimu desas, cepa plāceņus. Plāceņus, pankūkas cepa gandrīz visas Eiropas tautas. Sibīrijas krievi tas ēda ar ikriem, lasi, krējumu, sviestu, ciedru riekstu eļļu. Zviedrijā cūkgaļas taukos no smalki bīdelētiem miltiem cepa rauga pankūkas. Krievijā pirmo pankūku nolika uz mirušo vecāku kapa, bet Francija deva vistām, lai tās dētu olas visu gadu. Populāri bija arī citi miltu ēdieni: bulciņas, kliņģeri Skandināvija; vafeles, makaroni - Francija, Austrijā, Somijā. Bulgārijā tradicionāls bija slāņains pīrāgs, Čehijā - eļļā cepti pončiki. Te cepa arī īpašu pīrāgu kurmjiem, lai tie neizrakņātu laukus. Ne mazāk populāri bija gaļas ēdieni, īpaši ļoti trekni, piemēram, Vācijā vārīja zupas no cūkas kājiņām; Pireneju p.s. tautas gatavoja desas, cepa cūkgaļu, šķiņķi; Serbijā, Slovēnijā - cūka, cūkas galva. Neiztika arī bez vistu gaļas, olu ēdieniem un piena ēdieniem. Skandināvijas un Somijas lapi gatavoja zivju ēdienus, vārīja brieža gaļu. Metenī ēda pēc iespējas vairāk. Pēc ēšanas taukainos pirkstus Somijā drīkstēja noslaucīt tikai gar kādu darba rīku. Ēdienus gatavoja ne tikai sev, bet arī ķekatniekiem, ziedojumam: metot ugunī, ierokot zemē (Austrija u.c.).
Metenis bija pēdējie ar maskošanos saistītie svētki. Itāļu etno¬grāfs Paolo Tosko domā, ka vārds "maska" (itāliski - maschora) cēlies no vārda "masca", kas nozīmē "mirušas dvēseles".
Vispopulārākais maskošanās veids šajos svētkos bija vīriešu un sieviešu savstarpējā pārģērbšanās. Populāra maskošanās bija pārģērbšanas par "līgavu un līgavaini", kas bieži kombinējās ar minē¬to savstarpējo vīriešu un sieviešu pārģērbšanos. Polijā, Slovākija, Lietuvā, Dienvidslāvijā, Bulgārijā u.c. izspēlēja precības un kā jau kāzās: ar mūziku, jokiem, dziesmām un dejām. Salaulāšanās ceremoniju "mācītājs" veica mežā pie nocirsta, attīrīta no zariem, skaisti izrotāta koka. Pēc tam maskotie brauca pa mājam un vāca dāvanas. Bulgārijā precību rotaļu izspēlēja meitenes precību gados. Spēles gaitā viņas sadalījās divās grupas - viena grupa izspēlēja līgavas pusi, otra - līgavaiņa. Polijā un Slovākijā Meteņu laiku uzskatīja par labāko īsto kāzu laiku un ļoti daudz izdarības Metenī notiek tieši ap īstiem jaunlaulātiem. Francijā pie jaunlaulāto mājām aizdedzināja īpašus ugunskurus, bet Šveicē jaunlaulātiem bija jāveic rituāls ar ūdeni - bija jāapspricē lauki, kā arī bija jāaizdedzina Meteņa ugunskurs. Atgriežoties no karnevāla, maskotie ļaudis klauvēja pie jaunlaulāto logiem un rādīja viņiem lelli. Lietuvā Meteņa laikā jaunlaulātie brauca ciemoties pie radiem, piedalījās vizināšanas rituālā ar kamaniņām. Baltkrievijā sievietes salasījušās pie jaunlaulāto mājas vārtiem ar dziesmu aicināja tos iznākt. Jaunā sieva cie¬nāja visus ar kliņģeriem un sieru. Nākamā dienā sievietes atkal atnāca un nu sēdināja jauno sievu ragaviņas, lai vestu uz krogu. Ja pretojās, tad veda ar varu, jo tai vajadzēja visiem izmaksāt degvīnu. Ukrainā, Krievijā jaunlaulātie brauca ciemos pie sievas vecākiem vai aplūkot jaunās sievas. Jaunā sieva katram iznesa alus kausu, un tiem, kuri to izdzēra, ļāva sevi trīs reizes noskūpstīt. Kazaņas guberņā, savukārt vīri staigāja pa jaunlaulāto mājām, izvilka tos ārā, vārtīja sniegā. Krievijas centrālajās guberņās bija tradīcija jaunlaulātos ierakt sniegā. Zem sniega jaunlaulātiem vajadzēja nogulēt minūtes piecas. Arhangeļskas apg. (arī Lietuvā) populāra bija jaunlaulāto braukšana no kalniņa ragavās. Jaunā sieva iesēdusies pie vīra ragavās, to noskūpstīja. Ja apkārtesošie ar kaut ko nebija apmierināti, tie pieprasīja skūpstīšanu atkārtot un nelaida braukt, līdz netika izpildītas viņu prasības. Kad abi bija no kalna nolaidušies, jaunajai sievai vajadzēja atkal skūpstīt savu vīru. Dažviet jaunlaulātos vizināja uz otrādi apgāztam ecēšām, bet citur - ar zirgiem un visur, kur vien apturēja, lika skūpstīties.
Metenī daudz uzmanības tika veltīts arī vecpuišiem un vecmeitām. Piemēram, Lietuvā ticēja, ka vecmeitu neauglība atsaucas uz Zemes-māti. Visā Eiropā Metenī atklājās īpaši negatīva ļaužu attieksme pret jauniem neprecētiem, bet precību gados esošiem cilvēkiem. Viņus centās izsmiet. Tā Šveicē puiši savākuši neprecētās meitas, sasēdināja tās ratos un vadāja apkārt pa ciemu. Ne reti ratos iesēdās arī kāds pārģērbies puisis. Lai izvairītos no izsmiekla, meitas centās izpirkties. Ungārijā neprecētiem puišiem un neprecētām meitām lika vilkt lielu bluķi. Pa ceļam sarīkoja precību spēles. Citur puiši izkliedza izsmejošas dziesmiņas, vai nometa pie neprecēto meitu mājām ar netīrumiem pildītu māla podu. Slovēnijā, Serbijā, Melnkalnē neprecētos sēdināja cūku silē un vilka cauri ciemam vai lika sili pašiem vilkt. Dažviet tiem pie kājām piesēja bluķi, pie mājām vai uz māju jumtiem sēdināja salmu lelli. Polijā neprecētās pēra un slēdza ķēdēs, bet dažviet meitenēm (arī puišiem) aiz muguras nemanot pieāķēja lupatās ietītu nelielu lellīti, siļķes galvu, kaulus, olu čaumalas vai pēra salmu grīstēm. Citur puiši nesa vai veda koka gaili (kurek). To ienesa neprecētas meitas sētā, uzlūdzot meitu uz īpašu "gailīša" deju. Meitas par to puišiem dāvināja sieru, sviestu, desu u.c. garšīgas lietas. Slovākijā puiši nosmērējušies sodrējiem, staigāja pa ciemu "medīdami" vecmeitas. Noķēruši kādu, tie tai pie kājas vai kakla pakāra koka kluci. Lai tiktu vaļā no kluča, meitai bija jāizpērkas. Ukrainā dabūja ciest arī māte, kura nebija izprecinājusi savus pieaugušos bērnus - to sēja siekstā un tai tāpat bija jāizpērkas. Lietuvā puiši trokšņodami devās uz jaunu meiteņu mājām un centās viņām izprecināt kādu dzīvnieku vai puisi jokdari, bet meitām, kuras savus līgavaiņus jau zināja, izsauca viņu vārdus. Arī Rumānijā izsmēja neprecētos, taču godināja tos atraitņus un atraitnes, kuri bija Metenī nolēmuši apprecēties otrreiz.
Maskojās par dzīvniekiem, amatniekiem, varas vīriem, nepazīstamiem cilvēkiem. Lietuvā maskas darināja no koka mizas, aitādas u.c. materiāliem. Tās krāsoja sarkanas vai pārklāja sarkanām, melnām, gaiši zilām u.c. svītrām. Lietuvieši savās maskās atveidoja „večus", „nabagus", čigānus. Plaši izplatītas bija lāča, kazas, zirga, vērša, auna, dzērves maskas. Līdzīgas maskas sastopamas visā Eiropā. Maskotie ar tarkšķiem rokās, nosmērējušies miltiem vai sodrējiem, staigāja apkārt, smērēja citus un veica virkni dažādas izdarības. Šveicē maskojās visi, bet dažviet tikai vīrieši, puiši. Maskotie gāja ar nūjām, kuru galos piesieti pelnu vai sodrēju maisiņi, ar kuriem viņi smērēja garāmgājējus. Tie lēca, skrēja pa laukiem, sita ar nūjām pa kokiem, zemi, laistījās ar ūdeni. Austrijā bez jau minētām maskām populāras vēl bija šādas: kalējs, aptiekārs, maiznieks, bundzinieks, skursteņslauķis, „zemnieks ar ecēšām", kurš izsēja „graudus" (zāģu skaidas). Bija arī salmiem notīta maska. Ungārijā sastopamas vēl bija „vecis un vecene ar zīdaini". Te ļoti populāras bija ne tikai kāzu, bet arī bēru spēles. Polijā bija sastopamas vēl arī šādas maskas: eņģelis, karavīrs, gans, karalis. Maskotie pa mājām veda „zirgu", „stārķi", „lāci" vai „vilku". Slovākijā maskotie, staigājot no mājas uz māju, vēlēja saimniekam un viņa ģimenei laimi. Te centrāla figūra bija Bahuss vai Masoputs, dažreiz tā vietā „lācis" vai zirnājos ietinies vīrs (hrebnar), kurš no salmiem pītu pini sita garāmgājējiem. Slovākijā vispopulārākā maska bija tūrs (kalnu kaza). To tēloja divi puiši, stāvot viens otram aiz muguras. Aizmugurējais savas rokas uzlika priekšējam uz pleciem, bet priekšējais rokās turēja „tūra" galvu. Francijā populārs bija „zirdziņš" un „jātnieks uz zirga", bet Pireneju p.s. tautās – „baltais zirdziņš", tiesnesis, tirgonis. Austrijā maskoto pūļi ar zvaniem un dažādiem trokšņu rīkiem rokās staigāja pa ciemu ar rīkstēm pērdami visus, kurus sastapa, lēca pa laukiem, pļavām. Jo augstāks lēciens, jo augstāka zāle, bet, jo vairāk maskoto, jo bagātāks gads. Serbiem populāras savukārt bija: pastnieks, klauns, matrozis, koka zirgs, „mironis ved dzīvo”. Pēdējā veidota, piesienot cilvēkam priekšā salmu lelli, kurai kājas karājās cilvēkam aizmugurē. Visur maskotos centās uzņemt labi, ar dāvanām. Tos, kuri uzņēma nelaipni, izāzēja. Arī te raksturīga bija sieviešu un vīriešu savstarpējā pārģērbšanās. Parasti apvilka visu vecu, nonēsātu, saplēstu, ar sodrējiem, degutu nosmērētu. Īpaša vieta bija ieradīta maskai, kuru sauca Karnaval, Pokladna baba, pust, Korent un vēl citādi. Tā bija cilvēka augumā izgatavota salmu lelle ar ķirbja, poda vai koka galvu. Pēdējā Meteņa dienā maskotie lelli nesa pa mājam, kur tai „mutē" lēja vīnu. Vīns tecēja lellē ieslēptā traukā. Pelnu dienā ar lelli izrēķinājās - to nošāva, sadedzināja, noslīcināja vai vienkārši apraka. Apglabāšanas vietā salasījās daudz laužu, spēlēja muzikanti, jaunieši dziedāja, dejoja. „Bērēs" piedalījās „ārsts" vai „advokāts", Korenta „sieva", „radinieki", kuri lūdza piedošanu.
Šveicē dažos ciemos Metenī uzstādīja lielu koku (priedi). To cirta naktī un slepeni ienesa ciemā. Nākamajā dienā koku izgreznoja lentēm, augļiem. Pēdējā Meteņa dienā koku sazāģēja. Horvātijā, Slovēnijā dedzināja lelli vai slotas aptītas salmiem, ticot, ka dzirksteļu lidošanas augstums nosaka linu ražu. Krakovā maskotas tirgotājas vilkušas uz tirgu salmu lelli, dejojušas tai apkārt. Čehi šādu lelli saukuši par Masoputu. Masoputu tiesāja un pēc sprieduma pasludināšanas sadedzināja. Ukrainā lelli nesuši vai vilkuši ragavās. Te bērni to pavadījuši kliedzieniem, apmētājot sniega pikām. Dažviet lelle izgatavota no koka kā sieviete ar vaļējiem matiem. Svētku nobeiguma daļā lelli sadedzināja, noslīcināja. Līdzīgi rīkojas Krievijas dienvidu guberņās. Dažviet Meteni tēloja īsts cilvēks, braukdams vecās ragavās un smīdinādams cilvēkus. Arhangeļskas apg., Urālos un dažviet arī Sibīrijā parasti tas bija teicējs, dziedātājs un tradīciju zinātājs. Šis vīrs, kuru dažkārt devēja par „karali", uzrunādams sapulcējušos, atkailināja savu ķermeni, nometot visu apģērbu. Izģērbās pat sala laika. Meteni pavadīja ar lielu troksni: kliegšanu, lamāšanos, muzicēšanu, dejošanu. Sibīrijā Meteņa pēdējā dienā pa ciemu ragavas veda vecās drānās saģērbtu lelli. Pajūgā jūdza vāju, vecu zirdziņu, kuram uz priekšējām kājām uzvilka nonēsātas platas bikses, bet uz pakaļkājām dažādas krāsas velteņus (baltus, melnus) un uz galvas uzsēja vecu, nonēsātu cepuri. Pie loka piesēja pirts slotu un rutku. Izveduši lelli ciema nomalē, ļaudis metās tai virsū, saplosīja to, izmētādami driskas pa ceļiem un laukiem. Vācijā salmos ietina cilvēku, kurš pirms sadedzināšanas izlēca no tiem. Dažviet „lelli” tēloja jauna, skaista sieviete, ieģērbusies vecās drēbes un noteiktā svētku brīdī tā tās nometusi, pārtapdama jaunā skaistulē. Itālijā, Francijā no salmiem izgatavoto „lelli” saucu par Karnevālu, kuru Pelnu dienas rītā to sodīja ar nāvi. Lietuvā Mori (arī Boba, Motinele, Sene Kuniske, Kotre, Moryne) centās panākt „nāve" ar izkapti rokas. Dažviet Mori tēloja cilvēks, citviet tā bija lelle ar no koka izgrebtu briesmīga veča galvu ar spriguli rokas un beigtu vistu pie jostas. Bulgārijā maskotos sauca par kukeriem. Kukeri apstaigāja ciemu, vēlot labklājību, auglību un vācot dāvanas. Tiem palecoties, dobji ieskanas maskotajiem ap vidukļiem piesietie zvani. Kukeri centās visus apbērt pelniem, sodrējiem, bet galvenais kukers ar koka dzimumorgānu pieskārās bezbērnu sievietēm un veica simboliskas erotiskas kustības ar mērķi padarīt auglīgas šīs sievietes. Galvenais kukers ar saviem palīgiem „uzara" lauku, bet „cars" to „apsēja". Kad „cars" atvēzējās sējienam, kukeri palēcās augstu, ieskanējās zvani. Ļaudis ticēja, ka palēciena augstums nosaka gaidāmo ražu. Sējot „cars" izteica maģiskas formulas. Sējas laikā kukeri uzbruka „caram" un to nonāvēja. Pēc brīža „cars" atdzīvojas. Atdzīvošanās tika sagaidīta ar vētrainiem kukeru un citu klātesošo gavilēm. Arī Slovēnijā, Melnkalnē maskotie ar arklu un ecēšām apstaigāja ciemu. Viņi iegāja vai katrā sētā un izdzina vagu, kur sievas simboliski sēja rāceņus, kukurūzu, prosu - parasti pelnus, smiltis, pelavas. Arklu vilka vai nu „zirgs", vai „vērsis". Šīs izdarības pavadīja ar dziesmām, jokiem un labas ražas vēlējumiem, par ko maskotie saņēma dāvanas. Līdzīgi maskoto ļaužu pūļi iegriezās katrā sētā arī Grieķijā. Dūdām un bungām skanot, tie pārlūkoja saimniecības inventāru. Ja ieraudzīja nekārtību, tad kaut ko savāca, un nu saimniekam manta bija jāizpērk ar vīnu. Ciema centra dedzināja īpašu ugunskuru, lai „kaltu" arklam detaļas. Te kāda „vecene" auklē „bērnu" un žēlojas, ka tas pārāk ātri augot, esot ļoti badīgs un prasot sev jau sievu. Nu tiek meklēta „līgava", rīkotas kāzas. Beidzot tiek arts ar „tikko izkalto", izgreznoto arklu, kuru velk „vērši". „Sēju" veica ciema vecākais. Pēc sējas kalogeri (maskotie) uzsāk deju. Izdarības ar aršanu un sēju sastopamas vēl Austrijā un dažos Krievijas novados.
Visās Eiropas tautās Metenī bija tradicionāls ragavās vizināšanās rituāls. Piemēram, Somijā pēc vakariņām jaunieši laidās no kalna ragavās vai vizinājās ledus riņķa ragavās, saucot: „Manai mājai gari lini!". Ticēja, ka, jo tālāk laižoties no kalna aizbrauks, jo garāki augs lini. Dažviet saimnieces gāja uz kalnu un cienāja jauniešus ar piena zupu. Vizinājās ne tikai ragavām, bet arī slidām, slēpēm (Slovēnijā, Norvēģijā), muldās (Lietuvā). Lietuvā bija paraža apbraukāt laukus pa apli, dažkārt pat trīs reizes - veci vīri ticēja, ka, jo ilgāk viņi ar savām sievām braukās, jo garāki augs lini un čaklākas būs bites. Tradicionāla, apbraucot rudzu lauku, bija izlēkšana no ragavām un vāļāšanās pa sniegu. Laižoties ragavās no kalna, centās tās apgāzt.
Skandināvijā rīkoja skriešanās sacensības starp puišiem un meitām; lapi - sacensības briežu pajūgos; leiši - zirgu skriešanās. Lietuvā, Baltkrievijā, Slovēnijā, Melnkalnē, Bulgārijā Metenī sētās, dārzos, pļavas, ceļu krustojumos, mežā u.c. kāra šūpoles. Tās izgatavoja no augļkokiem vai citiem svaigi cirstiem kokiem. Slovēnijā, Melnkalnē šūpojoties rokās turēja izplaucētu zaru auglībai. Lietuvā šūpošanās augstumu saistīja ar gaidāmo linu un labības garumu. Bulgārija, meitenes šūpojoties, dziedāja dziesmas par mīlestību.
Dānijas un Zviedrijas dienvidos Metenī izspēlēja īpašu "kaķa" spēli. Izgreznotā mucā ielika kaķi un mucu pakāra tāda augstumā, lai tikai zirgā jājot ar nūju, to varētu aizsniegt. Uzvarēja tas, kurš ar nūju uzsita tik spēcīgi, ka kaķis vai nu no tās izlēca, vai muca saplīsa. Vācijā grozā ielika gaili tā, lai galva tam būtu āra. Pēc izlozes puiši ar aizsietam acīm sacentās veiklībā un uzvarēja, tas, kuram izdevās nocirst gailim galvu. Pireneju p.s. tautās Metenī populāra bijusi „podu" spēle: kaut kur pakāra podu ar ūdeni, tad vienu ar aizsietam acīm pieveda pie tā - pods bija jāsasit ar trim sitieniem. Ja tas izdevās, dabūja balvu, lai arī pats tika ap liets ar ūdeni no galvas līdz kājām. Lietuvā, lai bites labi spietotu, apkārt vadāja „bišu spietu". Bites tēloja bērni, kuri sēdēja apklātā kubulā un dīca kā bites. Bērniem lēja virsū ūdeni. Izdarības ar ūdeni tradicionālas bija arī Vācijā, Austrijā, Francijā, Pireneju p.s. tautās.
Austrijā ciema puiši centās nozagt svētkiem nokautās cūkas galvu. Ja tas izdevās, tad, nākamajā dienā, rīkoja dzīres, uz kurām aicināja apzagto saimnieku.
Skandināvijas tautās pirms Meteņa no bērza zariem gatavoja īpašas rīkstes. Zarus izplaucēja un izgreznoja košiem papīriem, ziediem, krāsotam putnu spalvām. Uzņēmīgi ļaudis šādas rīkstes gatavoja arī pārdošanai (Lietuvā). Tas gatavoja ne tikai no bērza zariem, bet arī no tērauda stieples, kuru aptina ar audumu un izgreznoja gan īstām, gan papīra puķēm. Rīkstes pirka un dāvināja bērniem. Bija paradums vienam otru pērt ar bērzu zariem. Lapu jaunieši rīkoja svinīgus gājienus ar zaļiem, izgreznotiem zariem. Vācijā puiši pušķoja rīksti no egles, kurai apcirta visus zarus, atstājot tikai galotnīti. Šādas egles, sanesa kāda kalna virsotnē, sasprauda ugunskurā un sadedzināja. Līdzīgi rīkojās Austrijā.
Metenī kurināja ugunskurus. Serbija, piemēram, pie ugunskura salasījās viss ciems ar ēdieniem un dzērieniem. Ugunskuru aizdedzināja tās ģimenes, kuras pagājušajā gadā bija kādu zaudējušas. Pieminēja arī tos, kuri miruši septiņus gadus atpakaļ. Rumānijā no ugunskura ņēma apdeguļus, ar kuriem aizdedzināja apkārt sev izliktus salmu kušķus. Maskavas apkārtnē populāra bija riteņu dedzināšana kārts galā. Šveicē, Bavārijā, Francijā, Rumānijā, Ungārijā salmiem caurvītus, degošus riteņus laida no kalna, saucot: „Lai gari lini!” Bavārijā, Šveicē meta degošus diskus (ugunskurā aizdedzinātas koka ripas ar caurumu vidū). Ja "disks nelidoja - gaidāma nelaime. Šveicē izmetot disku, izkliedza meiteņu vārdus. Te lēca pāri ugunskuram, ticot, ka, jo augstāks būs lēciens, augstākas augs kaņepes. Pelnus no ugunskura izmantoja dziedniecībai. Bulgārijā meta vai šāva degošas bultas - jo tālāk, jo bagātāku ražu varēja gaidīt.
Daudzās tautās neiztrūka lapu gājieni. Francijā, piemēram, ar lāpām skrēja pa ciemu un sitot pa augļkokiem, sauca: lai tiem augļi vairāk par lapām, kā arī veica izdarības pret kaitēkļiem un nezālēm.
Ap ugunskuriem allaž dejoja, dziedāja. Lietuvā, piemēram, meitas un jaunas sievas dejoja deju, kuru sauca „dejot uz dēļa". Meitas uzsēdās uz bluķim pārlikta dēļa un šūpojas. Tā, kura cēlas augšup, centās augstu palēkties (lai augstāka labība). Un vispār tradicionālas bija dejas ar palēcieniem. Slovākijā dejoja garā virknē sadevušies rokas. Dejoja līdz upei, kur, atraisījušies, centās viens otru iegrūst tajā. Augsto linu dēļ serbu meitenes centās dejot ar ga¬riem zēniem. Bulgārijā ap ugunskuru dejoja īpašu deju „kabale", kurā bija augstu jācilā kājas. Deja turpinājās veselu nedēļu. Tā bija pēdējā ziemas deja-rotaļa.
Lietuvā vizinoties vai braucot ciemos, dziedāja īpašas Meteņa dziesmas un sutartīnes. Baltkrievijā dziesmu saturs galvenokārt saistījās ar Meteņu sagaidīšanu, lūgumu palikt un pārmetumu, ka tas tik ātri beidzās. Dziesmu melodijas raksturīgas gan gadskārtu dziesmām, gan kāzu un bēru dziesmām. Dziesmas parasti dinamiskas un dziedamas kustībā. Pleskavas apg. meitenes dziedāja pakāpušās pakalnos ar pankūkām uz galvas. Puiši centās pankūkas dabūt un apēst.
Metenis, ka jau minēts augstāk, beidzās ar Pelnu dienu. Skandināvijas tautās, Slovākijā, Čehijā, Polijā u.c. Pelnu diena bija trešdiena pirms gavēņa. Zemkopji ar pelniem no pavarda kaisīja druvas, mājlopus, cilvēkus, mājas utt. Bijusi paraža šajā dienā pārģērbties par pelnu tēvoci - tas staigāja bārstīdams pelnus, par ko saņēma dāvanas ēdiena vai naudas veida. Ja nedeva, tad sadeva ar pelnu maisu, slotu. Tāpat bija paraža Pelnu dienā mājās ievilkt bluķi vai akmeni, lai labi augtu lini. Vācijā Pelnu dienā tīrīja vistu kūti, bēra pelnus vai smiltis. Pelnus bēra kūti, ar tiem apkaisīja mājlopus. Dažviet šajā dienā uzartā tīrumā ieraka gaili (lai labi augtu labība). Francijā Pelnu dienā visi gāja uz ciema centrālo laukumu, cepa tur un ēda pankūkas, ka arī sadedzināja Karnevālu. No māju logiem uz garāmgājējiem meta slapju sodrēju pikas, bēra pelnus. Pelnu diena bija trešdiena pirms gavēņa (gavēnis sākās ceturtdien). Ap pusnakti, kad jau sakas "pelnu trešdiena", Polijā krodziņā, kur bija savāktas neizpirktās neprecētās meitas, ienāca "vecis" ar pelnu maisiņu nūjas galā. "Vecis" kratīja maisiņu uz raudošu meiteņu galvām. Parasti tās žēlodams, izpirka kāds radinieks. Krodziņa sievas dejoja īpašu danci liniem, kaņepēm un auzām.
Metenī zilēja kāda būs raža, kā veiksies ar mājlopiem, kāda būs veselība, bet galvenokārt - kā būs ar precībām. Lūkoja kādas Metenī būs lāstekas, ja garas, tad gari būs lini. Sals Metenī – arī laba zīme. Zaļš Metenis - baltas Lieldienas
Kopsavilkumā var visai droši teikt, ka Meteņa rituāli iezīmēja vecā aiziešanu (sodīšana ar nāvi, dedzināšana, pankūku ēšana – tradicionāls bēru mielasts, bēru dziesmas u.c.) un jaunā atnākšanai nepieciešamās auglības nodrošināšanu (vīriešu un sieviešu savstarpējā pārģērbšanas vīrišķa un sievišķā saplūsmei, kāzas, kāzu dziesmas, izdarības ap jaunlaulātiem, pelnu kaisīšana, vagas dzīšana utt.). Un tad iestājas jaunā gaidīšanas laiks. Interesanti, ka tas sakrīt ar dažām Tibetas budistu tradīcijām, kurās pieņemts, ka jauna reinkarnācija notiek pēc 49 dienām (7x7) – tas, mūsu platuma grādos, t.i., Eiropas tautās iekrīt Lieldienās, kad tiek kārtas šūpoles un veikti rituāli ar olām.
Mēs esam apraduši ar „saimnieciskā gada” ideju (no 1.janvāra līdz 31.decembrim), esam apraduši ar „mācību gada ideju”, bet Meteni svinot, mēs (varbūt pat neapzinoties) iezīmējam „auglības gada ideju”. Un šādā nozīmē jāpievienojas tiem, kuri saka: "Metenī metas!"
Vēl pārdomām par Meteņa svinēšanas laiku. Ir dažādi viedokļi. Bet zināms, ka sēklas iesēšanai, apaugļošanai un augļa attīstībā izšķiroša ir Mēness fāze – domāju, ka arī mūsu senči to būs ievērojuši.