Lieldienas Eiropā

2013.02.24

 
 Šis pētījums par Lieldienām Eiropas tautās pirmo reizi nopublicēts 1991. gada Nr.7. Pētera Mekšas izdotajā Dievturu vēstnesī.
 Tautas dažādu iemeslu dēļ, gadsimtiem ritot, daudz ko zaudēja no pirmskristiānisma tradīcijām. Taču, pateicoties tam, ka kristiānisma kulta nesēji bija spiesti pielāgoties gadu tūkstošos iedibinātai kārtībai, līdz mūsu dienām atnākušas seno rituālu, ticējumu u.c. izdarību drumstalas. Apbrīnojama ir to līdzība dažādām Eiropas tautās.   Lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par mūsu pašu tautā saglabāto, ir vērts ieskatīties citu tautu ieražu tradīcijās, tāpēc sniegšu konspektīvu norišu aprakstu Eiropas tautās svinētajam Lieldienām.
Lieldienas svinēja ievērojot mēness fāzes (pilnmēnesis pēc pavasa­ra ekvinokcijas), tām gatavojās vismaz nedēļu. Cepa rituālmaizi (Rumānijā, Bulgārijā, Šveicē, Francijā, bijušās Dienvidslāvijas zemēs, lapi Somijā, Zvied­rijā), kuru ukraiņi un baltkrievi sauca paskopi, bet krievi par kuliču. Lai ģimenei labi klātos, maize bija jāizcep laba, ar gludu garozu. Maizi nesa iesvētīt. Pēc iesvētīšanas saimnieks ar to aši skrē­ja uz mājām. Neviens nedrīkstēja viņu apsteigt - jaunā la­bība augs tik ātri, cik ātri skries saimnieks. Pārskrējis mājas, saim­nieks vispirms devies uz laidaru un pieskāries ar maizi govīm, buļļiem, pēc tam nogriezis riku, lai saglabātu to pret slimībām. Arhangeļskas guberņā nenoēstos Lieldienas maizes izstrādājumus, pat druskas savāca, kaltēja un uzglabāja (arī, Slovēnijā, Melnkalnē), bet grieķi tas izbārstīja augļudārzā.
Šveicē, Polijā rituālmaizei bija apaļa forma, retāk jēra, zaķa vai putna veidā. Austrieši jēra, gaiļa veida cepumus dāvi­nāja zēniem, bet vistas - meitenēm.
Krievijā no biezpiena gatavoja" kuličus" .Biezpienam pievienoja svies­tu, cukuru, olas, rozīnes (vai upenes Beļģijā, Nīderlandē) u.c. un ievietoja koka četrstūrainā, piramīdveidīgā traukā, uz kura sienām bija izgriezti rotājumi.
Slovēnijā, Melnkalnē, Serbijā maizē iecepa vārītas olas ar visu čaumalu (pa vie­nai, trim, piecām, septiņām).
Lieldienās gatavoja arī gaļas (auksto gaļu, desas), piena (biez­piena, siera, cepta siera) ēdienus. Somi vārīja īpašu biezu putru no izdiedzēto graudu miltiem. Bet skandināvi no olu dzeltenuma, cu­kura un uzlējuma gatavoja tradicionālu Lieldienas dzērienu.
 
PŪPOLSVĒTDIENA
 
Nedēļu pirms Lieldienām svinēta Pūpolsvētdiena. Tā saukta par Palmsountag (palmas svētkiem) Vācijā, Austrijā, Pireneju pussalas tautās; domenica d’oliv (olīvas svētkiem) Itālijā; palmusunnuntai, virpasunnuntai (pūpolsvētdienu) Somijā; Paquesfleuries (ziedošā lieldiena) Francijā; Palmsun day Britu salu tautas; цветна недельа Serbijā, Melnkalnē; цветница Maķedonijā; cvitnica, cvetna nedilja Horvātijā, Slovēnijā utt.
Ungārijā Pūpolsvētdienā ļaudis izrotātiem pūpolzariem gājuši no mājas uz māju un dziedājuši īpašas apsveikuma dziesmas. Pūpolzarus pēc iesvētīšanas baznīcā saglabāja pret slimībām. Lai mājās neieklīs­tu čūskas un vardes, pūpolzarus piestiprināja pie māju bēniņu durvīm. Francijā pūpolzarus vai sīkākus kociņus izrotāja ar āboliem, saldumiem un arī saglabāja. Dzenot pirmo vagu, no tiem nolauza zariņu un ieraka zeme (arī Maķedonijā, Melnkalnē, Slovēnijā).
Austrijā "dzīvības rīksti" gatavoja no dižskābarža, lazdas vai akmeņozola. Sīkākos zarus sasēja buntītēs, bet lielākos izrotāja ar spī­dīgiem papīriem, kliņģeriem, zaļumiem u.c. Pēc svētkiem rīksti atstāja dārzā vai paslēpa zem mājas sliekšņa, vai ieraka zem jaunbūves pamatiem (arī Čehijā). Lai negaisa laikā neiespertu zibens, no rīkstes ­lauza zariņus un meta pavarda ugunī (arī Vācijā).
Vācijā rīksti gatavoja no savlaicīgi nocirstas egles. Pirms grez­nošanas tai noplēsa mizu (lai zem tas neslēptos ragana). Rīkstē sakāra daudz ēdamā - dažādus cepumus, ābolus, apelsīnus, izgreznoja lentās, krustiņiem, "sirdīm". Ap pusdienas laiku zemnieki gāja uz saviem tīru­miem un, lai pasargātu tos no krusas, apsprauda rīkstēm. Rīkstes ga­tavošanai izmantoja arī izplaucētus bērza zarus. Ar tiem pēra viens ot­ru, tos dāvināja (arī Francijā).
Somijā jau agri no rīta bērni ar izgreznotiem pūpolzariem rokas apstaigāja ciemu. Katrā mājā viņi izpēra saimnieci, vēlot visu labu un veselību visu gadu. Dažviet pēra visus , kurus vien satika un visiem kaut ko novēlot. Katrā mājā bērni atstāja pūpolu pušķi, ar kuru, pēc lopu iepēršanas, noslēpa zem kūts jumta, lai lopu izdzīšanas dienā to atdotu ganam (Čehijā pirmajā
lopu izdzīšanas dienā šīs rīkstes meta uz dzenamā ceļa). Pēc nedēļas - Lieldienās, bērni nāca pēc dāvanām. Saimnieces rūpējas, lai apdāvinātu tos, kuri bija nesuši pūpolu pušķus. Beļģijā, Nīderlandē bērni savas izgreznotās rīkstes galā uzsprauda no miklas izceptu cūkas, gulbja, gaiļa vai jātnieka figūru, dažviet arī pītu buksusa riņķi izgreznotu krāsainiem karodziņiem, olu čaumalām, cukura gredzeniem, apelsīniem, kēksiem. Svētku procesijā piedalošos meiteņu tērpiem bija uzšūtas gulbju figūras. Zēni, kuri pavadī­ja meitenes, atdarināja putnu saucienus.
Pireneju pussalas tautām par "dzīvības rīksti" kalpoja palmas, laura vai olīvas koka zari. Katalonijā Pūpolsvētdienas rītā vērās īpaši "zaru tirgi". Arī te rīkstes saglabāja (arī Nīderlandē, Beļģijā), lai pasargātu māju no velna, zibens un cita  ļaunuma. Šajā dienā krustvecāki apdāvināja savus krustbērnus, bet mācītājs staigāja nomājas uzmāju, tās iesvētīdams ar ūdeni un sāli. Pēc tam no tā paša sals trauka, sali visu gadu pa druskai deva lopiem (lai neslimotu).
Francijā "palmu svētdienā" grieza ne tikai palmu zarus, bet arī buksusa un rozmarīna zarus. Tos stiprināja gultas golos, pie kamīna, lika uz kapu kopiņām, sprauda labības laukos pret nelaimēm un labai ražai.
 
LIELĀ CETURTDIENA, PIEKTDIENA

Vācijā uzskatīja, ka šīs dienas ir vispiemērotākās aršanai, sējai un dārzeņu stādīšanai (arī lužicieši). Ticēja, ka šinī dienā pamostas visa daba. Nedrīkstēja aust, šūt, mazgāt, cept un kurināt vārīšanai lielu uguni (Somija uguni vispār neiededza). Olas, kuras izdētas ša­jās dienās, ilgi uzglabājoties un no tām izšķiļas braši cālēni. Olas saglabāja arī kā līdzekli pret burvībām, pret zibeni, saglabāja, lai ieliktu pirmajā labības kūlīti.  Dažviet olu čaumalas piepildīja ar svēto ūdeni un piekara pie Pūpolsvētdienas rīkstēm. Piektdienā iz­cieta ola palīdz dzemdētājām - ja grib zēnu, tā jāapēd. Šajās dienās no kūts izveda mēslus, jo ticēja, ka tad laukos nesavairosies kukaiņi. Austrijā šīs dienas izman­toja cīņai pret kukaiņiem - vēdināja māju, apģērbus.
Somi ceturtdienas sauca par kiirastorstai - attīrīšanas. Viņi ša­jā dienā no sētas izdzina ļaunos spēkus un nodrošinājās pret rāpuļiem. To veica šādi: uz ragavām uzlika darvas mucu vai kasti un aizdedzinā­tu vilka apkārt pa sētu. Ugunī meta vecus apavus, drānas u.c. lietas. Viens vilka, bet otrs gāja nopakaļus un ar nūju sita un dažādām pusēm, teikdams: "Projām, kiira, meža !"
Britu salu tautas piektdien bija noliegti dažādi mājas darbi. Šajā dienā gatavoja īpašas apaļas bulciņas ar krustiņu virsū. Bulciņa spējusi pasargāt no nelaimes - to saglabāja, pakarot virtuve pie gries­tiem. Cepts īpašs, mazs kukulītis, kuru lietoja slimības reizēs.
Nīderlande Zaļajā ceturtdienā ēda zupu, kura pagatavota no divpadsmit dažādiem zaļumiem (arī Austrijā). Piektdien zvejnieki negā­ja zvejot, jo ticēja neveiksmei, bet, lai augļkoki dotu labu ražu, nīderlandieši tos šajā dienā cītīgi tos laistīja.
Rumāņi ceturtdienu sauca par joi-māre (joi marica - Īpaši nik­na sieviešu dzimuma būtne), kā arī par "mirušo dienu". Mirušiem sen­čiem ierādīja īpašas vietas uz paklājiņiem pie ugunskura, kuru iekūra, lai gari varētu sasildīties, bet, lai tie varētu remdēt arī slāpes, sievietes bagātīgi aplaistīja (septiņus spaiņus) ap to zāli. Lai sen­či pirms Lieldienām varētu nomazgāties, ūdeni lēja arī uz kapu kopiņām. Lielajā piektdienā krāsoja olas, cepa rituālmaizi. Ja šajā dienā lija lietus, varēja cerēt uz auglīgu gadu, bet pats veselību varēja gūt iz­peldoties tekošā ūdeni (arī Ungārija). Čehijā pirms saules lēk­ta peldējās kaili, peldināja lopus, bet saimnieces nesa uz upi vai visu savu inventāru. Melnkalnē, Slovēnijā un daudzās citas zemēs piektdienā peldējās ar cerību gūt skaistumu un veselību. Šajā dienā ļaudis kratīja augļkokus, šāva tiem blakus no bisēm vai skaļi izteica draudus kokus nocirst, ja tie nedos augļus.
Bulgāri olas Lieldienai sāka krāsot jau ceturtdien (arī Melnkalnē, Slovēnijā, Austrijā). Ar pirmajām nokrāsotām olām sievietes vilka pāri bērnu pierēm, kakliem, lai tie būtu veseli un skaisti. Olas sāka krāsot vecāka mājas sieviete. Galvenie ornamenta motīvi: augi, dzīvnieki, ģeomet­riski raksti.   Melnkalnē, Slovēnijā tāpat kā Vācijā, Lieldienas olas saglabā­ja visu gadu, un tās sauca par "stražar vai strašnik". Ja ģime­nē bija kāds nomiris, tad olas nekrāsoja.
Vēl piebilstams, ka Vācijā, arājam pirmo vagu dzenot, bija jāapēd Liel­dienas ola. Olu lika zem arkla riteņa, bet dažviet ieraka uzarta lauka vidū, bet čaumalas piejauca klāt sēklai.
 
SESTDIENA

Ungāri olas krāsoja tieši šajā dienā. Olu vispirms pārklāja ar vasku (arī Čehijā), pēc tam ieskrāpēja kādu ornamen­tu un, visbeidzot, iemērcēja krāsā. Vasku noņēma pēc tam,  kad krāsa bija jau apžuvusi.
Skandināvi olas krāsoja koši zilas, zaļas, oranžas, sarkanas. Krāsošanai izmantoja zeltlapi, sienu, kāpostu lapas u.c. Dažkārt olas apkrāsoja pirms vārīšanas - krāsojums esot noturīgāks. Bērniem meklē­šanai domātās olas piepildīja ar saldumiem (pirms tam izpūšot). Dānijā olas meklē "zaķu ligzdās". Tur bērni atrod krāsotas olas, šoko­lādi, saldumus.
Vācijā olas krāsoja galvenokārt sarkanā krāsā - pasargājoša krāsa (arī Itālijā, Francijā). Bērni domāja, ka olas atnesis zaķis, gailis, stārķis, lapsa, dzeguze, dzērve vai kāds cits putns. Pieaugušie olas slēpa dārzā, sakņu dārzā, mežā, mājās u.c. Arī Britu salu tautās, Beļģijā, Nīderlandē.
Šveicē Lieldienas priekšvakarā ar berzes palīdzību ieguva "jaunu uguni". Uguns atjaunināšanas ceremonija notika arī Vācijā un Austrijā. Te baznīcas priekša, beržot koku pret koku, aizdedzināja deviņu koku sugu ugunskuru, bet no tā aizdedzināja lāpas un iznēsāja pa mājām. Lā­pu paliekas slēpa klētis vai izmētāja pa labības laukiem. Ugunskurus dedzināja vai visā Eiropā - Polijā, Britu salās, Rumā­nijā, Austrijā, Itālijā, Arhangeļskas apgabalā u.c. Vācijā vietām no kalna laida degošus riteņus. Ogles no ugunskura, nesa sev līdzi un apkaisīja laukus, lika klāt ūdenim lopu dzirdināšanai, bet Melnkalnē no ugunskuriem uz mājām podiņos aiznesa vel kvēlojošas og­les, lai ar tām iztīrītā pavardā iedegtu "jaunu" uguni. Arī Čehijā ar divu akmeņu palīdzību ieguva "jaunu" uguni. Ar to aizdedzināja ugunskuru, kurā meta ievas zarus, sāli. Francijā "jauno" uguni aizdedza ar kramu. Beļģijā, Nīderlande ticēja, ka jo lielāka uguns ugunskurā, jo bagātāka raža. Un, kad uguns bija aizdegta, ļaudis sadevušies rokās, sāka ap to deju, dziedot īpašu Lieldienas himnu.
Lapi ticēja, ka Lieldienas naktī apkārt staigājot mirušo gari, kā arī nelabie. Tos atbaidīja ar lielu ugunskuru kurināšanu. Somi Lieldie­nās raganas sauca par trulli, noita vai paasiaisamma (Lieldienas vece­nes). Raganas Lieldienas nakti lidoja uz saietu, un zemnieki, lai pasar­gātu no tam saimniecības, lika uz māju sliekšņiem no salmiņiem veidotus krustus (arī Polijā), zvaigznes vai, runājot atbilstošas formulas, zī­mēja šīs zīmes ar krītu uz durvīm (Vācija" ir ogli).
Lužiciešiem bija paradums ap pusnakti ar dziesmām apstaigāt savus dārzus, bet Austrijā - izjāt, lai pabarotu zirgus ar jauniem asniem. As­nus saplūca arī Lieldienās galda greznošanai.
Vai visas Eiropas tautas ticēja Lieldienas rīta ūdens brīnumainām dziednieciskām īpašībām. Īpaši svarīgi ūdenī apmazgāties vai izpeldēties pirms saules lekta. Bez tam Vācijā ūdeni ņēma pret straumi, tajā mazgājās ne tikai paši, bet apmazgāja slimos, apmazgāja lopus. Lieldienas rītā pasmelto ūdeni slēgtos traukos uzglabāja visu gadu. Itāļi ticēja, ka Lieldienas ūdens īpaši labs redzes uzlabošanai. Abrūcijas to lēja klāt visiem Lieldienas ēdieniem, bet pārpalikumu izsmidzināja pa visu māju. Serbi ūdenī meta ziedojumu – ziedu vainadziņus, bet Serbijā krāsotas olas, monētas, gredzenus un citas sudraba lietas.
Polijā saimniekam ar saimnieci bija jāsagaida saules lēkts - ja gulēs Lieldienas nakti, tad saguls lini un kvieši. Austrijā, Krievijā, Beļģijā, Nīderlandē, Šveicē u.c. ticēja, ka saule Lieldienas rītā trīs reizes palecas, sašūpojas. Somijā Lieldienas rī­tā pakāpās pakalnos, lai labāk redzētu saules lēkta "deju". Skandinā­vi, baidīdamies šo mirkli nogulēt, gulēja uz klona. Arī pomori pie Baltās jūras vēroja kā no ūdeņiem paceļas saule - ja rotājas, tad gai­dāms labs gads.   Līdzīgs ticējums saglabājies Arhangeļskas apgabalā (arī Sibīrijas krieviem) - spoža, skaidra saule Lieldiena solīja labu gadu.
 
LIELDIENAS

Kā tās sauktas Eiropas tautas? Pasha, veļiki deņ - austrumslavī; Ostern, Pāsken - Vācijā; Paasiainen - Somijā; paskedag - skandināvi; Pasch vai Pesse - Īrijā, Skotijā; Pasen, Paques - Beļģijā, Nīderlandē; "Spīdošā diena", "Lielā diena" - Grieķijā; pashke - Albāni­ja; Pascile, sarbatorea pascilor - Rumānijā;   velik den - Bulgārijā; velikdan - Serbijā, Maķedonijā, Melnkalnē; Vasām, Velikanōc - Horvātijā, Slovēnijā; Jutry, Swjate jutry, Jastry - lužicieši; Veliko noce - čehi; Vielkanoc - poļi.
Rumānijā tekoša ūdenī meta olas čaumalas, lai arī aizsaulē senči zinātu, ka atnākusi Lieldiena. Krieviem, ukraiņiem bija tradīcija apliet ar ūdeni tos, kuri Liel­dienas rītā aizgulējušies vai nebija paspējuši sakārtoties. Rumānijā, Baltkrievijā, Ukrainā no rīta mazgājās ūdeni, kurā bija iegrem­dēta ola vai zelta, sudraba monēta. Galvenās izdarības visās Eiropas tautas Lieldienas saistījās ar olām. Tas bija Lieldienas pirmais ēdiens, tās dāvināja tuviniekiem, kaimiņiem, meitas dāvināja puišiem, ar tām mainījās. Vācijā bija no­zīme dāvāto olu skaitam: trīs - atzinība, četras - cieņa, piecas-mīlestība, sešas - piekrišana laulībām. Pirmajai krāsotai olai Krievijā piemita spēja nodzēst ugunsgrēku - ar to trīs reizes jāapiet apkārt degošai mājai. Jaroslavļas guberņā ar to varēja atrast pazudušus lopus, bet glaudot lopiņus ar olu varēja nodrošināt tiem veselību un skaistumu. Melknalnē Lieldienās olas lika uz kokiem, zemi, bišu mājiņām. Te ticēja, ka pat ūdenim, kurā tās vārītas, piemita dziednieciskas īpašības. Austrijā deva apēsto olu čaumalas lopiem, vistām, bet lužicieši čaumalas izmētāja pa linu lauku. Īpaša vieta visās tautās bija ierādīta spēlei „olu ripināšana”. Olas ripināja pa ziemāju lauku (lai labība labāk augtu), ripināja pa tuvinieku, radinieku kapu kopiņām (A- slāvi). Dažviet krievi paši, lī­dzīgi olām, ripinājās pa zemi. Skandināvijā, Čehijā laida olas no kalniņa - tas, kuram ola aizripoja vistālāk vai paliek vesela, uz­var. Francijā tās ripināja pa nogāzi - tas, kuram ola lēzenajā vietā sadūrās ar citu olu, ieguva to. Uzvarēja tas, kuram visvairāk olu. Beļģijā, Nīderlandē olu īpašnieki sadalījās divās komandās un izvieto­jušies pļavā pa pāriem, viens otram pretim, pēc komandas centās iesist pretinieka olai tā, lai pretinieka ola saplīstu. Saplēstās olas savāca tie, kuru olas palika veselas. Čehijā olas, kuras saņēma no meitām, puiši meta pāri mājas jumtam zālē - ja tā palika vesela, tas no zīmēja, ka meita ir uzticīga. Cita populāra rituālizdarība bija šūpoļa kāršana, šūpošanās. Gan­drīz visā Eiropā puiši izšūpināja meitas. Bulgāri šūpojoties dziedāja īpašas Lieldienas dziesmas. Poļi ticēja, ka šūpošanās veicina labības augšanu. Ungārijā bija populāra "gaiļa šaušana". Kādreiz šāvuši īstu gaili, bet tagad šauj mērķi ar uzzīmētu gaili, vai spēlējuši bumbu (piebāztu ar skaidām) vai koka ripu. Krievijā bija izplatītas spēles, kurās atspoguļojās viss lauksaimniecības darbu cikls no iesēšanas līdz novākšanai, dziedot dziesmas.
Somijā kūts priekšu noklāja svaigiem egļu zariem, kur jaunieši rī­koja dejas un rotaļas. Krievijas ziemeļos, Bulgārijā, Grieķijā   bija izplatītas riņķa vai grupu dejas. Nīderlandes austrumos (Otmarsumas c.) zemnieki viens aiz otra saķērušies garā virknē, lēni pārvietojušies pa ciemu un dziedājuši senu Lieldienas himnu. Viņi dziedot apstaigājuši ciema ievērojamākās vietas: fermas, klētis, veikalus, darbnīcas u.c. vie­tas. Līdzīgi šiem zemniekiem izdarījās puiši Pireneju pussalas tautās. Arī viņi dziedādami apstaigāja ciemu. Dziedātājus te apdāvināja dažā­dām dāvanām (ēdiena veidā). Ja saimnieki bija skopi, tad dziesmā tiem novēlēja ko sliktu (arī Krievijā). Polijā puiši dziesmās izprasīja no saimnieka izpirkšanos. Viņi nesa pūpola, kadiķa zarus un dziesmās vēlē­ja, lai laukos, dārzos viss augtu un par to saņēma dāvanas. Mājas, ku­rās dzīvoja meitenes, tie dziesmās slavēja un meitas izšūpināja uz savstar­pēji sakrustotām rokam. Un vispār puišu un vīru apkārt staigāšana Liel­dienās bija tradicionāla daudzās Eiropas zemēs. Baltkrievijā tos sauca par "voločebņikiem". Voločebņiki īpašās dziesmās apsveica zemniekus. Voločebņiku vadītājs parasti bija labs, pieredzējis dziedātājs. Bieži apkārt staigājošās grupas pavadīja muzikanti. Dziedāšana iesakās ar vēstījumu par to kāpēc nākuši, tad laba vēlēšanu un beidzās ar lūgumu apbalvot.
Ne reti apkārt staigātājiem bija līdzi "dzīvības rīkstes" - izplaucē­ti, izrotāti bērzu zari vai pūpolsvētdienas rīkstes. Čehijā mei­tenes un sievas pēra ar sapītiem ievas zariem.
A-slāvu tautās svarīga vieta Lieldienās ieradīta mirušo pieminēšanai - noteikti apmeklēja kapus. Līdzi ņēma krāsotas olas, kuras pēc paripināšanas, atstāja uz kapa (arī Grieķijā, Melnkalnē), ieraka vai sadrumstaloja putniem. Pie Urāliem (Kopaļinas c.) pirmdienas rītā kurināja senčiem pirti, nolika tiem slotiņas, ziepes, ķipi, veļu. Paši uz pirti negāja. Ukraiņiem mirušo pieminēšanu sauca par "provodami". Mirušo kapus apciemoja arī Vācijā.
Krieviem dažviet šajos svētkos bija tradicionāla jaunlaulāto apsveik­šana un jauno braukšana ciemos pie sievas vecākiem (arī Bulgārijā, Rumā­nijā), bet Britu salās - maskošanās un izdarības ar salmu lelli, Serbijā, Melnkalnē - maskoto kazu ceremonijas izspēle. Šķiet, ka šie pēdējie momenti Lieldienu izdarībās kaut kādu iemeslu dēļ nokļuvuši no Meteņa tradīcijām.
Vairākās tautās svinētas vēl arī otrās un pat trešās Lieldienas. Pa­rasti tajās darīja apmēram to pašu ko pirmajās Lieldienās. Skandināvi otrajās Lieldienās gāja ciemoties pie radiem, paziņām, kaimiņiem. Šajā dienā daudz dzēra, ēda. Anglijā vīrieši apstaigāja mājas un ķēra sie­vietes. Tās, kuras nebija paspējušas noslēpties, sēdināja uz krēsla vai sakrustotām rokām un tik ilgi enerģiski cilināja, līdz neapsolīja cēlājus noskūpstīt vai samaksāt izpirkumu. Čehijā otrajās Lieldienās puiši pēra meitas, bet trešajās-mei­tas puišus. Polijā otrajās Lieldienās, gaismai austot, puiši iekļuva meitu mājās un aplēja meitenes tieši gultās ar aukstu ūdeni un izpēra žagariem. Bet pie akas laistīšanās notika visu dienu.
24.02.2013.