Lieldienas Eiropā
Šis pētījums par Lieldienām Eiropas tautās pirmo reizi nopublicēts 1991. gada Nr.7. Pētera Mekšas izdotajā Dievturu vēstnesī.
Tautas dažādu iemeslu dēļ, gadsimtiem ritot, daudz ko zaudēja no pirmskristiānisma tradīcijām. Taču, pateicoties tam, ka kristiānisma kulta nesēji bija spiesti pielāgoties gadu tūkstošos iedibinātai kārtībai, līdz mūsu dienām atnākušas seno rituālu, ticējumu u.c. izdarību drumstalas. Apbrīnojama ir to līdzība dažādām Eiropas tautās. Lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par mūsu pašu tautā saglabāto, ir vērts ieskatīties citu tautu ieražu tradīcijās, tāpēc sniegšu konspektīvu norišu aprakstu Eiropas tautās svinētajam Lieldienām.
Lieldienas svinēja ievērojot mēness fāzes (pilnmēnesis pēc pavasara ekvinokcijas), tām gatavojās vismaz nedēļu. Cepa rituālmaizi (Rumānijā, Bulgārijā, Šveicē, Francijā, bijušās Dienvidslāvijas zemēs, lapi Somijā, Zviedrijā), kuru ukraiņi un baltkrievi sauca paskopi, bet krievi par kuliču. Lai ģimenei labi klātos, maize bija jāizcep laba, ar gludu garozu. Maizi nesa iesvētīt. Pēc iesvētīšanas saimnieks ar to aši skrēja uz mājām. Neviens nedrīkstēja viņu apsteigt - jaunā labība augs tik ātri, cik ātri skries saimnieks. Pārskrējis mājas, saimnieks vispirms devies uz laidaru un pieskāries ar maizi govīm, buļļiem, pēc tam nogriezis riku, lai saglabātu to pret slimībām. Arhangeļskas guberņā nenoēstos Lieldienas maizes izstrādājumus, pat druskas savāca, kaltēja un uzglabāja (arī, Slovēnijā, Melnkalnē), bet grieķi tas izbārstīja augļudārzā.
Šveicē, Polijā rituālmaizei bija apaļa forma, retāk jēra, zaķa vai putna veidā. Austrieši jēra, gaiļa veida cepumus dāvināja zēniem, bet vistas - meitenēm.
Krievijā no biezpiena gatavoja" kuličus" .Biezpienam pievienoja sviestu, cukuru, olas, rozīnes (vai upenes Beļģijā, Nīderlandē) u.c. un ievietoja koka četrstūrainā, piramīdveidīgā traukā, uz kura sienām bija izgriezti rotājumi.
Slovēnijā, Melnkalnē, Serbijā maizē iecepa vārītas olas ar visu čaumalu (pa vienai, trim, piecām, septiņām).
Lieldienās gatavoja arī gaļas (auksto gaļu, desas), piena (biezpiena, siera, cepta siera) ēdienus. Somi vārīja īpašu biezu putru no izdiedzēto graudu miltiem. Bet skandināvi no olu dzeltenuma, cukura un uzlējuma gatavoja tradicionālu Lieldienas dzērienu.
PŪPOLSVĒTDIENA
Nedēļu pirms Lieldienām svinēta Pūpolsvētdiena. Tā saukta par Palmsountag (palmas svētkiem) Vācijā, Austrijā, Pireneju pussalas tautās; domenica d’oliv (olīvas svētkiem) Itālijā; palmusunnuntai, virpasunnuntai (pūpolsvētdienu) Somijā; Paquesfleuries (ziedošā lieldiena) Francijā; Palmsun day Britu salu tautas; цветна недельа Serbijā, Melnkalnē; цветница Maķedonijā; cvitnica, cvetna nedilja Horvātijā, Slovēnijā utt.
Ungārijā Pūpolsvētdienā ļaudis izrotātiem pūpolzariem gājuši no mājas uz māju un dziedājuši īpašas apsveikuma dziesmas. Pūpolzarus pēc iesvētīšanas baznīcā saglabāja pret slimībām. Lai mājās neieklīstu čūskas un vardes, pūpolzarus piestiprināja pie māju bēniņu durvīm. Francijā pūpolzarus vai sīkākus kociņus izrotāja ar āboliem, saldumiem un arī saglabāja. Dzenot pirmo vagu, no tiem nolauza zariņu un ieraka zeme (arī Maķedonijā, Melnkalnē, Slovēnijā).
Austrijā "dzīvības rīksti" gatavoja no dižskābarža, lazdas vai akmeņozola. Sīkākos zarus sasēja buntītēs, bet lielākos izrotāja ar spīdīgiem papīriem, kliņģeriem, zaļumiem u.c. Pēc svētkiem rīksti atstāja dārzā vai paslēpa zem mājas sliekšņa, vai ieraka zem jaunbūves pamatiem (arī Čehijā). Lai negaisa laikā neiespertu zibens, no rīkstes lauza zariņus un meta pavarda ugunī (arī Vācijā).
Vācijā rīksti gatavoja no savlaicīgi nocirstas egles. Pirms greznošanas tai noplēsa mizu (lai zem tas neslēptos ragana). Rīkstē sakāra daudz ēdamā - dažādus cepumus, ābolus, apelsīnus, izgreznoja lentās, krustiņiem, "sirdīm". Ap pusdienas laiku zemnieki gāja uz saviem tīrumiem un, lai pasargātu tos no krusas, apsprauda rīkstēm. Rīkstes gatavošanai izmantoja arī izplaucētus bērza zarus. Ar tiem pēra viens otru, tos dāvināja (arī Francijā).
Somijā jau agri no rīta bērni ar izgreznotiem pūpolzariem rokas apstaigāja ciemu. Katrā mājā viņi izpēra saimnieci, vēlot visu labu un veselību visu gadu. Dažviet pēra visus , kurus vien satika un visiem kaut ko novēlot. Katrā mājā bērni atstāja pūpolu pušķi, ar kuru, pēc lopu iepēršanas, noslēpa zem kūts jumta, lai lopu izdzīšanas dienā to atdotu ganam (Čehijā pirmajā
lopu izdzīšanas dienā šīs rīkstes meta uz dzenamā ceļa). Pēc nedēļas - Lieldienās, bērni nāca pēc dāvanām. Saimnieces rūpējas, lai apdāvinātu tos, kuri bija nesuši pūpolu pušķus. Beļģijā, Nīderlandē bērni savas izgreznotās rīkstes galā uzsprauda no miklas izceptu cūkas, gulbja, gaiļa vai jātnieka figūru, dažviet arī pītu buksusa riņķi izgreznotu krāsainiem karodziņiem, olu čaumalām, cukura gredzeniem, apelsīniem, kēksiem. Svētku procesijā piedalošos meiteņu tērpiem bija uzšūtas gulbju figūras. Zēni, kuri pavadīja meitenes, atdarināja putnu saucienus.
Pireneju pussalas tautām par "dzīvības rīksti" kalpoja palmas, laura vai olīvas koka zari. Katalonijā Pūpolsvētdienas rītā vērās īpaši "zaru tirgi". Arī te rīkstes saglabāja (arī Nīderlandē, Beļģijā), lai pasargātu māju no velna, zibens un cita ļaunuma. Šajā dienā krustvecāki apdāvināja savus krustbērnus, bet mācītājs staigāja nomājas uzmāju, tās iesvētīdams ar ūdeni un sāli. Pēc tam no tā paša sals trauka, sali visu gadu pa druskai deva lopiem (lai neslimotu).
Francijā "palmu svētdienā" grieza ne tikai palmu zarus, bet arī buksusa un rozmarīna zarus. Tos stiprināja gultas golos, pie kamīna, lika uz kapu kopiņām, sprauda labības laukos pret nelaimēm un labai ražai.
LIELĀ CETURTDIENA, PIEKTDIENA
Vācijā uzskatīja, ka šīs dienas ir vispiemērotākās aršanai, sējai un dārzeņu stādīšanai (arī lužicieši). Ticēja, ka šinī dienā pamostas visa daba. Nedrīkstēja aust, šūt, mazgāt, cept un kurināt vārīšanai lielu uguni (Somija uguni vispār neiededza). Olas, kuras izdētas šajās dienās, ilgi uzglabājoties un no tām izšķiļas braši cālēni. Olas saglabāja arī kā līdzekli pret burvībām, pret zibeni, saglabāja, lai ieliktu pirmajā labības kūlīti. Dažviet olu čaumalas piepildīja ar svēto ūdeni un piekara pie Pūpolsvētdienas rīkstēm. Piektdienā izcieta ola palīdz dzemdētājām - ja grib zēnu, tā jāapēd. Šajās dienās no kūts izveda mēslus, jo ticēja, ka tad laukos nesavairosies kukaiņi. Austrijā šīs dienas izmantoja cīņai pret kukaiņiem - vēdināja māju, apģērbus.
Somi ceturtdienas sauca par kiirastorstai - attīrīšanas. Viņi šajā dienā no sētas izdzina ļaunos spēkus un nodrošinājās pret rāpuļiem. To veica šādi: uz ragavām uzlika darvas mucu vai kasti un aizdedzinātu vilka apkārt pa sētu. Ugunī meta vecus apavus, drānas u.c. lietas. Viens vilka, bet otrs gāja nopakaļus un ar nūju sita un dažādām pusēm, teikdams: "Projām, kiira, meža !"
Britu salu tautas piektdien bija noliegti dažādi mājas darbi. Šajā dienā gatavoja īpašas apaļas bulciņas ar krustiņu virsū. Bulciņa spējusi pasargāt no nelaimes - to saglabāja, pakarot virtuve pie griestiem. Cepts īpašs, mazs kukulītis, kuru lietoja slimības reizēs.
Nīderlande Zaļajā ceturtdienā ēda zupu, kura pagatavota no divpadsmit dažādiem zaļumiem (arī Austrijā). Piektdien zvejnieki negāja zvejot, jo ticēja neveiksmei, bet, lai augļkoki dotu labu ražu, nīderlandieši tos šajā dienā cītīgi tos laistīja.
Rumāņi ceturtdienu sauca par joi-māre (joi marica - Īpaši nikna sieviešu dzimuma būtne), kā arī par "mirušo dienu". Mirušiem senčiem ierādīja īpašas vietas uz paklājiņiem pie ugunskura, kuru iekūra, lai gari varētu sasildīties, bet, lai tie varētu remdēt arī slāpes, sievietes bagātīgi aplaistīja (septiņus spaiņus) ap to zāli. Lai senči pirms Lieldienām varētu nomazgāties, ūdeni lēja arī uz kapu kopiņām. Lielajā piektdienā krāsoja olas, cepa rituālmaizi. Ja šajā dienā lija lietus, varēja cerēt uz auglīgu gadu, bet pats veselību varēja gūt izpeldoties tekošā ūdeni (arī Ungārija). Čehijā pirms saules lēkta peldējās kaili, peldināja lopus, bet saimnieces nesa uz upi vai visu savu inventāru. Melnkalnē, Slovēnijā un daudzās citas zemēs piektdienā peldējās ar cerību gūt skaistumu un veselību. Šajā dienā ļaudis kratīja augļkokus, šāva tiem blakus no bisēm vai skaļi izteica draudus kokus nocirst, ja tie nedos augļus.
Bulgāri olas Lieldienai sāka krāsot jau ceturtdien (arī Melnkalnē, Slovēnijā, Austrijā). Ar pirmajām nokrāsotām olām sievietes vilka pāri bērnu pierēm, kakliem, lai tie būtu veseli un skaisti. Olas sāka krāsot vecāka mājas sieviete. Galvenie ornamenta motīvi: augi, dzīvnieki, ģeometriski raksti. Melnkalnē, Slovēnijā tāpat kā Vācijā, Lieldienas olas saglabāja visu gadu, un tās sauca par "stražar vai strašnik". Ja ģimenē bija kāds nomiris, tad olas nekrāsoja.
Vēl piebilstams, ka Vācijā, arājam pirmo vagu dzenot, bija jāapēd Lieldienas ola. Olu lika zem arkla riteņa, bet dažviet ieraka uzarta lauka vidū, bet čaumalas piejauca klāt sēklai.
SESTDIENA
Ungāri olas krāsoja tieši šajā dienā. Olu vispirms pārklāja ar vasku (arī Čehijā), pēc tam ieskrāpēja kādu ornamentu un, visbeidzot, iemērcēja krāsā. Vasku noņēma pēc tam, kad krāsa bija jau apžuvusi.
Skandināvi olas krāsoja koši zilas, zaļas, oranžas, sarkanas. Krāsošanai izmantoja zeltlapi, sienu, kāpostu lapas u.c. Dažkārt olas apkrāsoja pirms vārīšanas - krāsojums esot noturīgāks. Bērniem meklēšanai domātās olas piepildīja ar saldumiem (pirms tam izpūšot). Dānijā olas meklē "zaķu ligzdās". Tur bērni atrod krāsotas olas, šokolādi, saldumus.
Vācijā olas krāsoja galvenokārt sarkanā krāsā - pasargājoša krāsa (arī Itālijā, Francijā). Bērni domāja, ka olas atnesis zaķis, gailis, stārķis, lapsa, dzeguze, dzērve vai kāds cits putns. Pieaugušie olas slēpa dārzā, sakņu dārzā, mežā, mājās u.c. Arī Britu salu tautās, Beļģijā, Nīderlandē.
Šveicē Lieldienas priekšvakarā ar berzes palīdzību ieguva "jaunu uguni". Uguns atjaunināšanas ceremonija notika arī Vācijā un Austrijā. Te baznīcas priekša, beržot koku pret koku, aizdedzināja deviņu koku sugu ugunskuru, bet no tā aizdedzināja lāpas un iznēsāja pa mājām. Lāpu paliekas slēpa klētis vai izmētāja pa labības laukiem. Ugunskurus dedzināja vai visā Eiropā - Polijā, Britu salās, Rumānijā, Austrijā, Itālijā, Arhangeļskas apgabalā u.c. Vācijā vietām no kalna laida degošus riteņus. Ogles no ugunskura, nesa sev līdzi un apkaisīja laukus, lika klāt ūdenim lopu dzirdināšanai, bet Melnkalnē no ugunskuriem uz mājām podiņos aiznesa vel kvēlojošas ogles, lai ar tām iztīrītā pavardā iedegtu "jaunu" uguni. Arī Čehijā ar divu akmeņu palīdzību ieguva "jaunu" uguni. Ar to aizdedzināja ugunskuru, kurā meta ievas zarus, sāli. Francijā "jauno" uguni aizdedza ar kramu. Beļģijā, Nīderlande ticēja, ka jo lielāka uguns ugunskurā, jo bagātāka raža. Un, kad uguns bija aizdegta, ļaudis sadevušies rokās, sāka ap to deju, dziedot īpašu Lieldienas himnu.
Lapi ticēja, ka Lieldienas naktī apkārt staigājot mirušo gari, kā arī nelabie. Tos atbaidīja ar lielu ugunskuru kurināšanu. Somi Lieldienās raganas sauca par trulli, noita vai paasiaisamma (Lieldienas vecenes). Raganas Lieldienas nakti lidoja uz saietu, un zemnieki, lai pasargātu no tam saimniecības, lika uz māju sliekšņiem no salmiņiem veidotus krustus (arī Polijā), zvaigznes vai, runājot atbilstošas formulas, zīmēja šīs zīmes ar krītu uz durvīm (Vācija" ir ogli).
Lužiciešiem bija paradums ap pusnakti ar dziesmām apstaigāt savus dārzus, bet Austrijā - izjāt, lai pabarotu zirgus ar jauniem asniem. Asnus saplūca arī Lieldienās galda greznošanai.
Vai visas Eiropas tautas ticēja Lieldienas rīta ūdens brīnumainām dziednieciskām īpašībām. Īpaši svarīgi ūdenī apmazgāties vai izpeldēties pirms saules lekta. Bez tam Vācijā ūdeni ņēma pret straumi, tajā mazgājās ne tikai paši, bet apmazgāja slimos, apmazgāja lopus. Lieldienas rītā pasmelto ūdeni slēgtos traukos uzglabāja visu gadu. Itāļi ticēja, ka Lieldienas ūdens īpaši labs redzes uzlabošanai. Abrūcijas to lēja klāt visiem Lieldienas ēdieniem, bet pārpalikumu izsmidzināja pa visu māju. Serbi ūdenī meta ziedojumu – ziedu vainadziņus, bet Serbijā krāsotas olas, monētas, gredzenus un citas sudraba lietas.
Polijā saimniekam ar saimnieci bija jāsagaida saules lēkts - ja gulēs Lieldienas nakti, tad saguls lini un kvieši. Austrijā, Krievijā, Beļģijā, Nīderlandē, Šveicē u.c. ticēja, ka saule Lieldienas rītā trīs reizes palecas, sašūpojas. Somijā Lieldienas rītā pakāpās pakalnos, lai labāk redzētu saules lēkta "deju". Skandināvi, baidīdamies šo mirkli nogulēt, gulēja uz klona. Arī pomori pie Baltās jūras vēroja kā no ūdeņiem paceļas saule - ja rotājas, tad gaidāms labs gads. Līdzīgs ticējums saglabājies Arhangeļskas apgabalā (arī Sibīrijas krieviem) - spoža, skaidra saule Lieldiena solīja labu gadu.
LIELDIENAS
Kā tās sauktas Eiropas tautas? Pasha, veļiki deņ - austrumslavī; Ostern, Pāsken - Vācijā; Paasiainen - Somijā; paskedag - skandināvi; Pasch vai Pesse - Īrijā, Skotijā; Pasen, Paques - Beļģijā, Nīderlandē; "Spīdošā diena", "Lielā diena" - Grieķijā; pashke - Albānija; Pascile, sarbatorea pascilor - Rumānijā; velik den - Bulgārijā; velikdan - Serbijā, Maķedonijā, Melnkalnē; Vasām, Velikanōc - Horvātijā, Slovēnijā; Jutry, Swjate jutry, Jastry - lužicieši; Veliko noce - čehi; Vielkanoc - poļi.
Rumānijā tekoša ūdenī meta olas čaumalas, lai arī aizsaulē senči zinātu, ka atnākusi Lieldiena. Krieviem, ukraiņiem bija tradīcija apliet ar ūdeni tos, kuri Lieldienas rītā aizgulējušies vai nebija paspējuši sakārtoties. Rumānijā, Baltkrievijā, Ukrainā no rīta mazgājās ūdeni, kurā bija iegremdēta ola vai zelta, sudraba monēta. Galvenās izdarības visās Eiropas tautas Lieldienas saistījās ar olām. Tas bija Lieldienas pirmais ēdiens, tās dāvināja tuviniekiem, kaimiņiem, meitas dāvināja puišiem, ar tām mainījās. Vācijā bija nozīme dāvāto olu skaitam: trīs - atzinība, četras - cieņa, piecas-mīlestība, sešas - piekrišana laulībām. Pirmajai krāsotai olai Krievijā piemita spēja nodzēst ugunsgrēku - ar to trīs reizes jāapiet apkārt degošai mājai. Jaroslavļas guberņā ar to varēja atrast pazudušus lopus, bet glaudot lopiņus ar olu varēja nodrošināt tiem veselību un skaistumu. Melknalnē Lieldienās olas lika uz kokiem, zemi, bišu mājiņām. Te ticēja, ka pat ūdenim, kurā tās vārītas, piemita dziednieciskas īpašības. Austrijā deva apēsto olu čaumalas lopiem, vistām, bet lužicieši čaumalas izmētāja pa linu lauku. Īpaša vieta visās tautās bija ierādīta spēlei „olu ripināšana”. Olas ripināja pa ziemāju lauku (lai labība labāk augtu), ripināja pa tuvinieku, radinieku kapu kopiņām (A- slāvi). Dažviet krievi paši, līdzīgi olām, ripinājās pa zemi. Skandināvijā, Čehijā laida olas no kalniņa - tas, kuram ola aizripoja vistālāk vai paliek vesela, uzvar. Francijā tās ripināja pa nogāzi - tas, kuram ola lēzenajā vietā sadūrās ar citu olu, ieguva to. Uzvarēja tas, kuram visvairāk olu. Beļģijā, Nīderlandē olu īpašnieki sadalījās divās komandās un izvietojušies pļavā pa pāriem, viens otram pretim, pēc komandas centās iesist pretinieka olai tā, lai pretinieka ola saplīstu. Saplēstās olas savāca tie, kuru olas palika veselas. Čehijā olas, kuras saņēma no meitām, puiši meta pāri mājas jumtam zālē - ja tā palika vesela, tas no zīmēja, ka meita ir uzticīga. Cita populāra rituālizdarība bija šūpoļa kāršana, šūpošanās. Gandrīz visā Eiropā puiši izšūpināja meitas. Bulgāri šūpojoties dziedāja īpašas Lieldienas dziesmas. Poļi ticēja, ka šūpošanās veicina labības augšanu. Ungārijā bija populāra "gaiļa šaušana". Kādreiz šāvuši īstu gaili, bet tagad šauj mērķi ar uzzīmētu gaili, vai spēlējuši bumbu (piebāztu ar skaidām) vai koka ripu. Krievijā bija izplatītas spēles, kurās atspoguļojās viss lauksaimniecības darbu cikls no iesēšanas līdz novākšanai, dziedot dziesmas.
Somijā kūts priekšu noklāja svaigiem egļu zariem, kur jaunieši rīkoja dejas un rotaļas. Krievijas ziemeļos, Bulgārijā, Grieķijā bija izplatītas riņķa vai grupu dejas. Nīderlandes austrumos (Otmarsumas c.) zemnieki viens aiz otra saķērušies garā virknē, lēni pārvietojušies pa ciemu un dziedājuši senu Lieldienas himnu. Viņi dziedot apstaigājuši ciema ievērojamākās vietas: fermas, klētis, veikalus, darbnīcas u.c. vietas. Līdzīgi šiem zemniekiem izdarījās puiši Pireneju pussalas tautās. Arī viņi dziedādami apstaigāja ciemu. Dziedātājus te apdāvināja dažādām dāvanām (ēdiena veidā). Ja saimnieki bija skopi, tad dziesmā tiem novēlēja ko sliktu (arī Krievijā). Polijā puiši dziesmās izprasīja no saimnieka izpirkšanos. Viņi nesa pūpola, kadiķa zarus un dziesmās vēlēja, lai laukos, dārzos viss augtu un par to saņēma dāvanas. Mājas, kurās dzīvoja meitenes, tie dziesmās slavēja un meitas izšūpināja uz savstarpēji sakrustotām rokam. Un vispār puišu un vīru apkārt staigāšana Lieldienās bija tradicionāla daudzās Eiropas zemēs. Baltkrievijā tos sauca par "voločebņikiem". Voločebņiki īpašās dziesmās apsveica zemniekus. Voločebņiku vadītājs parasti bija labs, pieredzējis dziedātājs. Bieži apkārt staigājošās grupas pavadīja muzikanti. Dziedāšana iesakās ar vēstījumu par to kāpēc nākuši, tad laba vēlēšanu un beidzās ar lūgumu apbalvot.
Ne reti apkārt staigātājiem bija līdzi "dzīvības rīkstes" - izplaucēti, izrotāti bērzu zari vai pūpolsvētdienas rīkstes. Čehijā meitenes un sievas pēra ar sapītiem ievas zariem.
A-slāvu tautās svarīga vieta Lieldienās ieradīta mirušo pieminēšanai - noteikti apmeklēja kapus. Līdzi ņēma krāsotas olas, kuras pēc paripināšanas, atstāja uz kapa (arī Grieķijā, Melnkalnē), ieraka vai sadrumstaloja putniem. Pie Urāliem (Kopaļinas c.) pirmdienas rītā kurināja senčiem pirti, nolika tiem slotiņas, ziepes, ķipi, veļu. Paši uz pirti negāja. Ukraiņiem mirušo pieminēšanu sauca par "provodami". Mirušo kapus apciemoja arī Vācijā.
Krieviem dažviet šajos svētkos bija tradicionāla jaunlaulāto apsveikšana un jauno braukšana ciemos pie sievas vecākiem (arī Bulgārijā, Rumānijā), bet Britu salās - maskošanās un izdarības ar salmu lelli, Serbijā, Melnkalnē - maskoto kazu ceremonijas izspēle. Šķiet, ka šie pēdējie momenti Lieldienu izdarībās kaut kādu iemeslu dēļ nokļuvuši no Meteņa tradīcijām.
Vairākās tautās svinētas vēl arī otrās un pat trešās Lieldienas. Parasti tajās darīja apmēram to pašu ko pirmajās Lieldienās. Skandināvi otrajās Lieldienās gāja ciemoties pie radiem, paziņām, kaimiņiem. Šajā dienā daudz dzēra, ēda. Anglijā vīrieši apstaigāja mājas un ķēra sievietes. Tās, kuras nebija paspējušas noslēpties, sēdināja uz krēsla vai sakrustotām rokām un tik ilgi enerģiski cilināja, līdz neapsolīja cēlājus noskūpstīt vai samaksāt izpirkumu. Čehijā otrajās Lieldienās puiši pēra meitas, bet trešajās-meitas puišus. Polijā otrajās Lieldienās, gaismai austot, puiši iekļuva meitu mājās un aplēja meitenes tieši gultās ar aukstu ūdeni un izpēra žagariem. Bet pie akas laistīšanās notika visu dienu.
24.02.2013.
Tautas dažādu iemeslu dēļ, gadsimtiem ritot, daudz ko zaudēja no pirmskristiānisma tradīcijām. Taču, pateicoties tam, ka kristiānisma kulta nesēji bija spiesti pielāgoties gadu tūkstošos iedibinātai kārtībai, līdz mūsu dienām atnākušas seno rituālu, ticējumu u.c. izdarību drumstalas. Apbrīnojama ir to līdzība dažādām Eiropas tautās. Lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par mūsu pašu tautā saglabāto, ir vērts ieskatīties citu tautu ieražu tradīcijās, tāpēc sniegšu konspektīvu norišu aprakstu Eiropas tautās svinētajam Lieldienām.
Lieldienas svinēja ievērojot mēness fāzes (pilnmēnesis pēc pavasara ekvinokcijas), tām gatavojās vismaz nedēļu. Cepa rituālmaizi (Rumānijā, Bulgārijā, Šveicē, Francijā, bijušās Dienvidslāvijas zemēs, lapi Somijā, Zviedrijā), kuru ukraiņi un baltkrievi sauca paskopi, bet krievi par kuliču. Lai ģimenei labi klātos, maize bija jāizcep laba, ar gludu garozu. Maizi nesa iesvētīt. Pēc iesvētīšanas saimnieks ar to aši skrēja uz mājām. Neviens nedrīkstēja viņu apsteigt - jaunā labība augs tik ātri, cik ātri skries saimnieks. Pārskrējis mājas, saimnieks vispirms devies uz laidaru un pieskāries ar maizi govīm, buļļiem, pēc tam nogriezis riku, lai saglabātu to pret slimībām. Arhangeļskas guberņā nenoēstos Lieldienas maizes izstrādājumus, pat druskas savāca, kaltēja un uzglabāja (arī, Slovēnijā, Melnkalnē), bet grieķi tas izbārstīja augļudārzā.
Šveicē, Polijā rituālmaizei bija apaļa forma, retāk jēra, zaķa vai putna veidā. Austrieši jēra, gaiļa veida cepumus dāvināja zēniem, bet vistas - meitenēm.
Krievijā no biezpiena gatavoja" kuličus" .Biezpienam pievienoja sviestu, cukuru, olas, rozīnes (vai upenes Beļģijā, Nīderlandē) u.c. un ievietoja koka četrstūrainā, piramīdveidīgā traukā, uz kura sienām bija izgriezti rotājumi.
Slovēnijā, Melnkalnē, Serbijā maizē iecepa vārītas olas ar visu čaumalu (pa vienai, trim, piecām, septiņām).
Lieldienās gatavoja arī gaļas (auksto gaļu, desas), piena (biezpiena, siera, cepta siera) ēdienus. Somi vārīja īpašu biezu putru no izdiedzēto graudu miltiem. Bet skandināvi no olu dzeltenuma, cukura un uzlējuma gatavoja tradicionālu Lieldienas dzērienu.
PŪPOLSVĒTDIENA
Nedēļu pirms Lieldienām svinēta Pūpolsvētdiena. Tā saukta par Palmsountag (palmas svētkiem) Vācijā, Austrijā, Pireneju pussalas tautās; domenica d’oliv (olīvas svētkiem) Itālijā; palmusunnuntai, virpasunnuntai (pūpolsvētdienu) Somijā; Paquesfleuries (ziedošā lieldiena) Francijā; Palmsun day Britu salu tautas; цветна недельа Serbijā, Melnkalnē; цветница Maķedonijā; cvitnica, cvetna nedilja Horvātijā, Slovēnijā utt.
Ungārijā Pūpolsvētdienā ļaudis izrotātiem pūpolzariem gājuši no mājas uz māju un dziedājuši īpašas apsveikuma dziesmas. Pūpolzarus pēc iesvētīšanas baznīcā saglabāja pret slimībām. Lai mājās neieklīstu čūskas un vardes, pūpolzarus piestiprināja pie māju bēniņu durvīm. Francijā pūpolzarus vai sīkākus kociņus izrotāja ar āboliem, saldumiem un arī saglabāja. Dzenot pirmo vagu, no tiem nolauza zariņu un ieraka zeme (arī Maķedonijā, Melnkalnē, Slovēnijā).
Austrijā "dzīvības rīksti" gatavoja no dižskābarža, lazdas vai akmeņozola. Sīkākos zarus sasēja buntītēs, bet lielākos izrotāja ar spīdīgiem papīriem, kliņģeriem, zaļumiem u.c. Pēc svētkiem rīksti atstāja dārzā vai paslēpa zem mājas sliekšņa, vai ieraka zem jaunbūves pamatiem (arī Čehijā). Lai negaisa laikā neiespertu zibens, no rīkstes lauza zariņus un meta pavarda ugunī (arī Vācijā).
Vācijā rīksti gatavoja no savlaicīgi nocirstas egles. Pirms greznošanas tai noplēsa mizu (lai zem tas neslēptos ragana). Rīkstē sakāra daudz ēdamā - dažādus cepumus, ābolus, apelsīnus, izgreznoja lentās, krustiņiem, "sirdīm". Ap pusdienas laiku zemnieki gāja uz saviem tīrumiem un, lai pasargātu tos no krusas, apsprauda rīkstēm. Rīkstes gatavošanai izmantoja arī izplaucētus bērza zarus. Ar tiem pēra viens otru, tos dāvināja (arī Francijā).
Somijā jau agri no rīta bērni ar izgreznotiem pūpolzariem rokas apstaigāja ciemu. Katrā mājā viņi izpēra saimnieci, vēlot visu labu un veselību visu gadu. Dažviet pēra visus , kurus vien satika un visiem kaut ko novēlot. Katrā mājā bērni atstāja pūpolu pušķi, ar kuru, pēc lopu iepēršanas, noslēpa zem kūts jumta, lai lopu izdzīšanas dienā to atdotu ganam (Čehijā pirmajā
lopu izdzīšanas dienā šīs rīkstes meta uz dzenamā ceļa). Pēc nedēļas - Lieldienās, bērni nāca pēc dāvanām. Saimnieces rūpējas, lai apdāvinātu tos, kuri bija nesuši pūpolu pušķus. Beļģijā, Nīderlandē bērni savas izgreznotās rīkstes galā uzsprauda no miklas izceptu cūkas, gulbja, gaiļa vai jātnieka figūru, dažviet arī pītu buksusa riņķi izgreznotu krāsainiem karodziņiem, olu čaumalām, cukura gredzeniem, apelsīniem, kēksiem. Svētku procesijā piedalošos meiteņu tērpiem bija uzšūtas gulbju figūras. Zēni, kuri pavadīja meitenes, atdarināja putnu saucienus.
Pireneju pussalas tautām par "dzīvības rīksti" kalpoja palmas, laura vai olīvas koka zari. Katalonijā Pūpolsvētdienas rītā vērās īpaši "zaru tirgi". Arī te rīkstes saglabāja (arī Nīderlandē, Beļģijā), lai pasargātu māju no velna, zibens un cita ļaunuma. Šajā dienā krustvecāki apdāvināja savus krustbērnus, bet mācītājs staigāja nomājas uzmāju, tās iesvētīdams ar ūdeni un sāli. Pēc tam no tā paša sals trauka, sali visu gadu pa druskai deva lopiem (lai neslimotu).
Francijā "palmu svētdienā" grieza ne tikai palmu zarus, bet arī buksusa un rozmarīna zarus. Tos stiprināja gultas golos, pie kamīna, lika uz kapu kopiņām, sprauda labības laukos pret nelaimēm un labai ražai.
LIELĀ CETURTDIENA, PIEKTDIENA
Vācijā uzskatīja, ka šīs dienas ir vispiemērotākās aršanai, sējai un dārzeņu stādīšanai (arī lužicieši). Ticēja, ka šinī dienā pamostas visa daba. Nedrīkstēja aust, šūt, mazgāt, cept un kurināt vārīšanai lielu uguni (Somija uguni vispār neiededza). Olas, kuras izdētas šajās dienās, ilgi uzglabājoties un no tām izšķiļas braši cālēni. Olas saglabāja arī kā līdzekli pret burvībām, pret zibeni, saglabāja, lai ieliktu pirmajā labības kūlīti. Dažviet olu čaumalas piepildīja ar svēto ūdeni un piekara pie Pūpolsvētdienas rīkstēm. Piektdienā izcieta ola palīdz dzemdētājām - ja grib zēnu, tā jāapēd. Šajās dienās no kūts izveda mēslus, jo ticēja, ka tad laukos nesavairosies kukaiņi. Austrijā šīs dienas izmantoja cīņai pret kukaiņiem - vēdināja māju, apģērbus.
Somi ceturtdienas sauca par kiirastorstai - attīrīšanas. Viņi šajā dienā no sētas izdzina ļaunos spēkus un nodrošinājās pret rāpuļiem. To veica šādi: uz ragavām uzlika darvas mucu vai kasti un aizdedzinātu vilka apkārt pa sētu. Ugunī meta vecus apavus, drānas u.c. lietas. Viens vilka, bet otrs gāja nopakaļus un ar nūju sita un dažādām pusēm, teikdams: "Projām, kiira, meža !"
Britu salu tautas piektdien bija noliegti dažādi mājas darbi. Šajā dienā gatavoja īpašas apaļas bulciņas ar krustiņu virsū. Bulciņa spējusi pasargāt no nelaimes - to saglabāja, pakarot virtuve pie griestiem. Cepts īpašs, mazs kukulītis, kuru lietoja slimības reizēs.
Nīderlande Zaļajā ceturtdienā ēda zupu, kura pagatavota no divpadsmit dažādiem zaļumiem (arī Austrijā). Piektdien zvejnieki negāja zvejot, jo ticēja neveiksmei, bet, lai augļkoki dotu labu ražu, nīderlandieši tos šajā dienā cītīgi tos laistīja.
Rumāņi ceturtdienu sauca par joi-māre (joi marica - Īpaši nikna sieviešu dzimuma būtne), kā arī par "mirušo dienu". Mirušiem senčiem ierādīja īpašas vietas uz paklājiņiem pie ugunskura, kuru iekūra, lai gari varētu sasildīties, bet, lai tie varētu remdēt arī slāpes, sievietes bagātīgi aplaistīja (septiņus spaiņus) ap to zāli. Lai senči pirms Lieldienām varētu nomazgāties, ūdeni lēja arī uz kapu kopiņām. Lielajā piektdienā krāsoja olas, cepa rituālmaizi. Ja šajā dienā lija lietus, varēja cerēt uz auglīgu gadu, bet pats veselību varēja gūt izpeldoties tekošā ūdeni (arī Ungārija). Čehijā pirms saules lēkta peldējās kaili, peldināja lopus, bet saimnieces nesa uz upi vai visu savu inventāru. Melnkalnē, Slovēnijā un daudzās citas zemēs piektdienā peldējās ar cerību gūt skaistumu un veselību. Šajā dienā ļaudis kratīja augļkokus, šāva tiem blakus no bisēm vai skaļi izteica draudus kokus nocirst, ja tie nedos augļus.
Bulgāri olas Lieldienai sāka krāsot jau ceturtdien (arī Melnkalnē, Slovēnijā, Austrijā). Ar pirmajām nokrāsotām olām sievietes vilka pāri bērnu pierēm, kakliem, lai tie būtu veseli un skaisti. Olas sāka krāsot vecāka mājas sieviete. Galvenie ornamenta motīvi: augi, dzīvnieki, ģeometriski raksti. Melnkalnē, Slovēnijā tāpat kā Vācijā, Lieldienas olas saglabāja visu gadu, un tās sauca par "stražar vai strašnik". Ja ģimenē bija kāds nomiris, tad olas nekrāsoja.
Vēl piebilstams, ka Vācijā, arājam pirmo vagu dzenot, bija jāapēd Lieldienas ola. Olu lika zem arkla riteņa, bet dažviet ieraka uzarta lauka vidū, bet čaumalas piejauca klāt sēklai.
SESTDIENA
Ungāri olas krāsoja tieši šajā dienā. Olu vispirms pārklāja ar vasku (arī Čehijā), pēc tam ieskrāpēja kādu ornamentu un, visbeidzot, iemērcēja krāsā. Vasku noņēma pēc tam, kad krāsa bija jau apžuvusi.
Skandināvi olas krāsoja koši zilas, zaļas, oranžas, sarkanas. Krāsošanai izmantoja zeltlapi, sienu, kāpostu lapas u.c. Dažkārt olas apkrāsoja pirms vārīšanas - krāsojums esot noturīgāks. Bērniem meklēšanai domātās olas piepildīja ar saldumiem (pirms tam izpūšot). Dānijā olas meklē "zaķu ligzdās". Tur bērni atrod krāsotas olas, šokolādi, saldumus.
Vācijā olas krāsoja galvenokārt sarkanā krāsā - pasargājoša krāsa (arī Itālijā, Francijā). Bērni domāja, ka olas atnesis zaķis, gailis, stārķis, lapsa, dzeguze, dzērve vai kāds cits putns. Pieaugušie olas slēpa dārzā, sakņu dārzā, mežā, mājās u.c. Arī Britu salu tautās, Beļģijā, Nīderlandē.
Šveicē Lieldienas priekšvakarā ar berzes palīdzību ieguva "jaunu uguni". Uguns atjaunināšanas ceremonija notika arī Vācijā un Austrijā. Te baznīcas priekša, beržot koku pret koku, aizdedzināja deviņu koku sugu ugunskuru, bet no tā aizdedzināja lāpas un iznēsāja pa mājām. Lāpu paliekas slēpa klētis vai izmētāja pa labības laukiem. Ugunskurus dedzināja vai visā Eiropā - Polijā, Britu salās, Rumānijā, Austrijā, Itālijā, Arhangeļskas apgabalā u.c. Vācijā vietām no kalna laida degošus riteņus. Ogles no ugunskura, nesa sev līdzi un apkaisīja laukus, lika klāt ūdenim lopu dzirdināšanai, bet Melnkalnē no ugunskuriem uz mājām podiņos aiznesa vel kvēlojošas ogles, lai ar tām iztīrītā pavardā iedegtu "jaunu" uguni. Arī Čehijā ar divu akmeņu palīdzību ieguva "jaunu" uguni. Ar to aizdedzināja ugunskuru, kurā meta ievas zarus, sāli. Francijā "jauno" uguni aizdedza ar kramu. Beļģijā, Nīderlande ticēja, ka jo lielāka uguns ugunskurā, jo bagātāka raža. Un, kad uguns bija aizdegta, ļaudis sadevušies rokās, sāka ap to deju, dziedot īpašu Lieldienas himnu.
Lapi ticēja, ka Lieldienas naktī apkārt staigājot mirušo gari, kā arī nelabie. Tos atbaidīja ar lielu ugunskuru kurināšanu. Somi Lieldienās raganas sauca par trulli, noita vai paasiaisamma (Lieldienas vecenes). Raganas Lieldienas nakti lidoja uz saietu, un zemnieki, lai pasargātu no tam saimniecības, lika uz māju sliekšņiem no salmiņiem veidotus krustus (arī Polijā), zvaigznes vai, runājot atbilstošas formulas, zīmēja šīs zīmes ar krītu uz durvīm (Vācija" ir ogli).
Lužiciešiem bija paradums ap pusnakti ar dziesmām apstaigāt savus dārzus, bet Austrijā - izjāt, lai pabarotu zirgus ar jauniem asniem. Asnus saplūca arī Lieldienās galda greznošanai.
Vai visas Eiropas tautas ticēja Lieldienas rīta ūdens brīnumainām dziednieciskām īpašībām. Īpaši svarīgi ūdenī apmazgāties vai izpeldēties pirms saules lekta. Bez tam Vācijā ūdeni ņēma pret straumi, tajā mazgājās ne tikai paši, bet apmazgāja slimos, apmazgāja lopus. Lieldienas rītā pasmelto ūdeni slēgtos traukos uzglabāja visu gadu. Itāļi ticēja, ka Lieldienas ūdens īpaši labs redzes uzlabošanai. Abrūcijas to lēja klāt visiem Lieldienas ēdieniem, bet pārpalikumu izsmidzināja pa visu māju. Serbi ūdenī meta ziedojumu – ziedu vainadziņus, bet Serbijā krāsotas olas, monētas, gredzenus un citas sudraba lietas.
Polijā saimniekam ar saimnieci bija jāsagaida saules lēkts - ja gulēs Lieldienas nakti, tad saguls lini un kvieši. Austrijā, Krievijā, Beļģijā, Nīderlandē, Šveicē u.c. ticēja, ka saule Lieldienas rītā trīs reizes palecas, sašūpojas. Somijā Lieldienas rītā pakāpās pakalnos, lai labāk redzētu saules lēkta "deju". Skandināvi, baidīdamies šo mirkli nogulēt, gulēja uz klona. Arī pomori pie Baltās jūras vēroja kā no ūdeņiem paceļas saule - ja rotājas, tad gaidāms labs gads. Līdzīgs ticējums saglabājies Arhangeļskas apgabalā (arī Sibīrijas krieviem) - spoža, skaidra saule Lieldiena solīja labu gadu.
LIELDIENAS
Kā tās sauktas Eiropas tautas? Pasha, veļiki deņ - austrumslavī; Ostern, Pāsken - Vācijā; Paasiainen - Somijā; paskedag - skandināvi; Pasch vai Pesse - Īrijā, Skotijā; Pasen, Paques - Beļģijā, Nīderlandē; "Spīdošā diena", "Lielā diena" - Grieķijā; pashke - Albānija; Pascile, sarbatorea pascilor - Rumānijā; velik den - Bulgārijā; velikdan - Serbijā, Maķedonijā, Melnkalnē; Vasām, Velikanōc - Horvātijā, Slovēnijā; Jutry, Swjate jutry, Jastry - lužicieši; Veliko noce - čehi; Vielkanoc - poļi.
Rumānijā tekoša ūdenī meta olas čaumalas, lai arī aizsaulē senči zinātu, ka atnākusi Lieldiena. Krieviem, ukraiņiem bija tradīcija apliet ar ūdeni tos, kuri Lieldienas rītā aizgulējušies vai nebija paspējuši sakārtoties. Rumānijā, Baltkrievijā, Ukrainā no rīta mazgājās ūdeni, kurā bija iegremdēta ola vai zelta, sudraba monēta. Galvenās izdarības visās Eiropas tautas Lieldienas saistījās ar olām. Tas bija Lieldienas pirmais ēdiens, tās dāvināja tuviniekiem, kaimiņiem, meitas dāvināja puišiem, ar tām mainījās. Vācijā bija nozīme dāvāto olu skaitam: trīs - atzinība, četras - cieņa, piecas-mīlestība, sešas - piekrišana laulībām. Pirmajai krāsotai olai Krievijā piemita spēja nodzēst ugunsgrēku - ar to trīs reizes jāapiet apkārt degošai mājai. Jaroslavļas guberņā ar to varēja atrast pazudušus lopus, bet glaudot lopiņus ar olu varēja nodrošināt tiem veselību un skaistumu. Melknalnē Lieldienās olas lika uz kokiem, zemi, bišu mājiņām. Te ticēja, ka pat ūdenim, kurā tās vārītas, piemita dziednieciskas īpašības. Austrijā deva apēsto olu čaumalas lopiem, vistām, bet lužicieši čaumalas izmētāja pa linu lauku. Īpaša vieta visās tautās bija ierādīta spēlei „olu ripināšana”. Olas ripināja pa ziemāju lauku (lai labība labāk augtu), ripināja pa tuvinieku, radinieku kapu kopiņām (A- slāvi). Dažviet krievi paši, līdzīgi olām, ripinājās pa zemi. Skandināvijā, Čehijā laida olas no kalniņa - tas, kuram ola aizripoja vistālāk vai paliek vesela, uzvar. Francijā tās ripināja pa nogāzi - tas, kuram ola lēzenajā vietā sadūrās ar citu olu, ieguva to. Uzvarēja tas, kuram visvairāk olu. Beļģijā, Nīderlandē olu īpašnieki sadalījās divās komandās un izvietojušies pļavā pa pāriem, viens otram pretim, pēc komandas centās iesist pretinieka olai tā, lai pretinieka ola saplīstu. Saplēstās olas savāca tie, kuru olas palika veselas. Čehijā olas, kuras saņēma no meitām, puiši meta pāri mājas jumtam zālē - ja tā palika vesela, tas no zīmēja, ka meita ir uzticīga. Cita populāra rituālizdarība bija šūpoļa kāršana, šūpošanās. Gandrīz visā Eiropā puiši izšūpināja meitas. Bulgāri šūpojoties dziedāja īpašas Lieldienas dziesmas. Poļi ticēja, ka šūpošanās veicina labības augšanu. Ungārijā bija populāra "gaiļa šaušana". Kādreiz šāvuši īstu gaili, bet tagad šauj mērķi ar uzzīmētu gaili, vai spēlējuši bumbu (piebāztu ar skaidām) vai koka ripu. Krievijā bija izplatītas spēles, kurās atspoguļojās viss lauksaimniecības darbu cikls no iesēšanas līdz novākšanai, dziedot dziesmas.
Somijā kūts priekšu noklāja svaigiem egļu zariem, kur jaunieši rīkoja dejas un rotaļas. Krievijas ziemeļos, Bulgārijā, Grieķijā bija izplatītas riņķa vai grupu dejas. Nīderlandes austrumos (Otmarsumas c.) zemnieki viens aiz otra saķērušies garā virknē, lēni pārvietojušies pa ciemu un dziedājuši senu Lieldienas himnu. Viņi dziedot apstaigājuši ciema ievērojamākās vietas: fermas, klētis, veikalus, darbnīcas u.c. vietas. Līdzīgi šiem zemniekiem izdarījās puiši Pireneju pussalas tautās. Arī viņi dziedādami apstaigāja ciemu. Dziedātājus te apdāvināja dažādām dāvanām (ēdiena veidā). Ja saimnieki bija skopi, tad dziesmā tiem novēlēja ko sliktu (arī Krievijā). Polijā puiši dziesmās izprasīja no saimnieka izpirkšanos. Viņi nesa pūpola, kadiķa zarus un dziesmās vēlēja, lai laukos, dārzos viss augtu un par to saņēma dāvanas. Mājas, kurās dzīvoja meitenes, tie dziesmās slavēja un meitas izšūpināja uz savstarpēji sakrustotām rokam. Un vispār puišu un vīru apkārt staigāšana Lieldienās bija tradicionāla daudzās Eiropas zemēs. Baltkrievijā tos sauca par "voločebņikiem". Voločebņiki īpašās dziesmās apsveica zemniekus. Voločebņiku vadītājs parasti bija labs, pieredzējis dziedātājs. Bieži apkārt staigājošās grupas pavadīja muzikanti. Dziedāšana iesakās ar vēstījumu par to kāpēc nākuši, tad laba vēlēšanu un beidzās ar lūgumu apbalvot.
Ne reti apkārt staigātājiem bija līdzi "dzīvības rīkstes" - izplaucēti, izrotāti bērzu zari vai pūpolsvētdienas rīkstes. Čehijā meitenes un sievas pēra ar sapītiem ievas zariem.
A-slāvu tautās svarīga vieta Lieldienās ieradīta mirušo pieminēšanai - noteikti apmeklēja kapus. Līdzi ņēma krāsotas olas, kuras pēc paripināšanas, atstāja uz kapa (arī Grieķijā, Melnkalnē), ieraka vai sadrumstaloja putniem. Pie Urāliem (Kopaļinas c.) pirmdienas rītā kurināja senčiem pirti, nolika tiem slotiņas, ziepes, ķipi, veļu. Paši uz pirti negāja. Ukraiņiem mirušo pieminēšanu sauca par "provodami". Mirušo kapus apciemoja arī Vācijā.
Krieviem dažviet šajos svētkos bija tradicionāla jaunlaulāto apsveikšana un jauno braukšana ciemos pie sievas vecākiem (arī Bulgārijā, Rumānijā), bet Britu salās - maskošanās un izdarības ar salmu lelli, Serbijā, Melnkalnē - maskoto kazu ceremonijas izspēle. Šķiet, ka šie pēdējie momenti Lieldienu izdarībās kaut kādu iemeslu dēļ nokļuvuši no Meteņa tradīcijām.
Vairākās tautās svinētas vēl arī otrās un pat trešās Lieldienas. Parasti tajās darīja apmēram to pašu ko pirmajās Lieldienās. Skandināvi otrajās Lieldienās gāja ciemoties pie radiem, paziņām, kaimiņiem. Šajā dienā daudz dzēra, ēda. Anglijā vīrieši apstaigāja mājas un ķēra sievietes. Tās, kuras nebija paspējušas noslēpties, sēdināja uz krēsla vai sakrustotām rokām un tik ilgi enerģiski cilināja, līdz neapsolīja cēlājus noskūpstīt vai samaksāt izpirkumu. Čehijā otrajās Lieldienās puiši pēra meitas, bet trešajās-meitas puišus. Polijā otrajās Lieldienās, gaismai austot, puiši iekļuva meitu mājās un aplēja meitenes tieši gultās ar aukstu ūdeni un izpēra žagariem. Bet pie akas laistīšanās notika visu dienu.
24.02.2013.