Jāņi Latvijā

2013.05.21

 
Jāņi Latvijā
Šis Helmi Staltes raksts pārpublicēts no E.Melngaiļa Tautas mākslas centra 1989. gada izdevuma „Gadskārtu ieražas Līgo”
Jāņa diena, svēta diena Aiz visām dieniņām.
Jāņa dienu Dieva dēls Saules meitu sveicināja.

Šķiet, ka ne tikai mēs, bet arī mūsu Jānis ir pamodies no dziļa miega un atskārtis, ka tieši tagad vairāk nekā jebkad agrāk jānes atpakaļ savai tautai jāņuzāļu nastas ar spēcīgo asinszāli, ar nomierinošo buldurjāni, ar maigo zilgalvīti. Jānes ļaunuma atvairītāji — pīlādžu zari, lai katram latvietim iz­nāktu krietns klēpis. Vīriem — ozolzaru vainagus, lai viņi paši būtu stipri un diži kā ozoli. Sievām — raibu ziedu klēpjus, lai viņas pašas kļūtu skaistas kā puķes, sārtas kā sarkanais ābo­liņš, lai Dievs dod auglību, raženus, veselus bērnus.
Tieši Jāņos mēs atkal atskāršam, ka esam dabasbērni, mūsu mīļās, izpostītās Latvijas bērni. Tieši Jāņos mēs tīri fiziski sajūtam, ka visa dzīvā radība saņem spēkus, uzplaukst neparastā krāšņumā un dāsni dalās ar mums. Mēs jūtamies vienoti — Dievs, daba, cilvēks. Tā ir varena vienotība, kuru nespēj izārdīt nekādas svešas ideoloģijas.
Mēs varam būt patiesi lepni, ka vēl līdz šodienai turam godā tēvu tēvu Jāņu dienas tradīcijas. Jo tradīciju sargāts cilvēks var drošāk spert soli pasaulē, kur valda varmācība, haoss un neziņa; cerībā, ka no laiku laikiem iedibinātā kārtība atkal atjaunosies un tajā būs harmoniski jāiekļaujas. Tradīcijas dara mūs līdzsvarotus, rimtus, vairo mūsu nacionālo lepnumu un paš­apziņu. Galu galā tās piespiež mūs uz brīdi apstāties straujajā dzīves tempā, nomierināties, sajust sev līdzās tuviniekus, draugus, sajust sevi kā vienotu saimi mīļajai mātei — Latvijai. Glabāsim šo vienotības izjūtu! Tai šobrīd ir neatsverama vērtība.
Jāņugunis, mirdzēdamas no pakalna uz pakalnu, ir mūsu zemes redzīgās acis.
Jāņu dziesmas, skanēdamas pār laukiem un pļavām, ir mūsu zemes skaidrā valoda.
Mēs paši — jāņubērni, tik dažādi savai mātei, nu beidzot saprotam, ka varbūt tieši šī dabas spēku un cilvēku gara spēku vienotība veido mūsu tautai to īpatno, nesalaužamo pasaules uzskatu, kas par spīti dažādu varu tieksmei pasludināt to par pagānisku, nacionālistisku tomēr izdzīvoja līdz pat šodienai, kad varam atkal droši degt savos kalnos ugunis ticībā, ka vairs nekādas varas pasaulē tās nespēs apgānīt. piemīt īpašs dziedinošs spēks. Tās spēj vairot auglību, veselību, skaistumu, tās spēj arī atvairīt visu ļauno un tumšo. Tautas dziesmas un ticējumi stāsta, ka visa laba jāņuzāle, ko plūc Jāņu vakarā. Tomēr vainagos, vītnēs, kas paredzētas īpašiem svētku rituāliem, iepin «īstās» jāņuzāles. Un tās katrā novadā ir savādākas. Ļoti izplatīta jāņuzāle ir madara — īpaši Zemgalē un Kurzemē. Nārbulis jeb zilgalvīte — Kurzemē un Latgalē. Visā Latvijā vienlīdz iecienīta ir vībotne, sarkanais āboliņš, «jānīši», buldurjānis, asinszāle. «Jānīts brauca katru gadu.» (15. lpp.)
Pagalms, ēkas, istabas parasti tiek pušķoti ar meijām. Uz jumtiem, aiz spārēm, vārtos, durvīs, laidaros izliek pīlādžu zarus, kas jāatvelk no meža, atmuguriski ejot un aiz galotnes turot. Tie sargāja pret skauģiem un raganām. Zāles lika gultās, pie griestiem, sienām; uz grīdas izbarstīja sasmalcinātas kalmes, vībotnes. Zīlējot mūža ilgumu, nama šķirbās sasprauda ziedus un vēroja tos nākošajā dienā — ja tie svaigi, sagaidāms ilgs, laimīgs mūžs. Ja novītuši — būs lielas nepatikšanas. Sī pušķo­šana tiek veikta svētības, auglības, labklājības, veselības nodro­šināšanai. Savulaik Zāļu dienā saimnieks pat laukus apstaigāja un apspraudīja ar meijām. Kāpostu laukā sprauda liepas zarus, lai kāposti padotos mīksti. Rudzu laukā sprauda ozolzarus, lai rudzi briestu cieti. Citus tīrumus pušķoja ar bērzu meijām, lai labība augtu jo kupla. «Ai, Jānīša vakariņis.» (16. lpp.)
Ar jāņuzālēm nokaisa arī tās takas, pa kurām ik dienas ejams darba gaitās, ticībā, ka tas palīdzēs pret Jauniem spēkiem.
Viens no brīnišķīgākajiem rotājumiem ir vainags. Tas valkā­tājam vai vietai, kur uzlikts, nes īpašu svētību. Katrs jauns stāds vai zieds, ko iepin vainagā, vairo tā burvību ar sev vien raksturīgām īpašībām. Pinot vainagu, pīni vai sakrustojot zarus, šo īpašību kopums apvienojas maģiskā aplī.
Jāņa tēvam allaž galvā uzlika ozolu vainagu — lai viņš pats top ozola dižuma, stipruma, lai arī zirgi aug stipri kā ozoli.
Jāņa mātei tiek raibs puķu vainags, lai telītes aug rai­bas un pienīgas.
Vainagi tiek arī telpām ticībā, ka tā tiek nodrošināta lab­klājība un, kā 1627. gadā rakstīja vācu mācītājs P. Einhorns, palīdz pret ugunsgrēku un ļaunām sērgām. Ziemeļvidzemē Zāļu vakarā darināja īpašas zāļu un ziedu pīnes, iepinot zināmā secībā «īstās» jāņuzāles. Ar tām tad apvija vārtu stabus, uguns- kārti, Jāņa ozolu, lopu laidaru. Burampīnes mestas arī ugunī un ūdenī.
«Tiesa, tiesa, ne meliņi.» (17. lpp.)
Saulgrieži ir laiks, kad tumsas spēki zaudē enerģiju, bet gaismas spēki nav vēl to pietiekami uzkrājuši. Tāpēc šajā periodā ļaudis īpaši bijās no ļauno garu plosīšanās. Ticējumi un tautas dziesmas vēsta mums, ka Jāņu naktī pilns gaiss ar raganām, vilkacēm, laumām. īpaši tās uzdarbojas pa lopu laidaru, tāpēc no sentēviem mantota prasme aizsargāties pret tām ar pīlā­džu zariem, uz kuriem ir ogas ar krustiņu galā. Pret ļaunumu iedarbīgi arī dzelstīgie dadži, nātres, mežrozītes, kā arī augi ar asu smaku. Kūtis izliek izkaptis, adatas, ecēšas, lai ļaunie gari sadurtos. Jāņos īpaša aizstāvība tiek meklēta pie Māras, šoreiz kā govju aizgādnes — govju Māršaviņas. «Melna odze ietecēja.» (18. lpp.)
Zāļu vakarā appušķoti visi lopiņi, pat sētas Krancis (mūsmājās šis gods tiek vienīgajam lopiņam — kaķim, tam tad nu ir ko turēt)! Un, kad vēl pabūts kārtīgā pirtī, tad Jāņu vakaru var sagaidīt godam.
Jānis jāja, Jānis jāja
Visu garu vasariņu.
Nu atjāja, nu atbrauca
Pašā Jāņu vakarā,
Pašā Jāņu vakarā,
Pašā ziedu laiciņā.

Jāņu vakaru vienmēr aizsāka ar Jāņa mātes un Jāņa tēva pušķošanu ar vainagiem un jāņuzālēm («īstajām»), sētas un mājas aplīgošanu, jāņubērnu sadziedāšanos. Tikai tad, kad jāņubērni ir izpildījuši šo savu svētīšanas misiju, var gaidīt cienastu no Jāņa tēva un mātes. Tas jāuzsver tāpēc, ka mūsu šodienas līgodziesmu nabadzībā vispirms parasti ienāk prātā: «Sieru, sieru, Jāņa māte, alu, alu, Jāņa tēvs.» Turpretim mūsu tautas tradicionālā uzvedības ētika tādu vulgāru uzbāzību nekad nepie­ļāva. To derētu iegaumēt.
Pēc visa iepriekš teiktā paši redzat, ka te nu bez dziesmu zināšanas neiztikt, jo Jāņos nepārtraukti jālīgo. Tiklīdz apsīkst līgošana, aptrūkst arī auglības rita pavediens. Viss Jāņu laiks ir apdziedāts tik sīki un pamatīgi, ka diez vai atlika vaļas runāt prozā. Tāpēc vēlreiz atgādinu — lūdzu, vairāk palasieties mūsu Jāņu dziesmas, kamēr tās atkal kļūst par savējām. «Labvakari, Jāņa māte.» (18. lpp.)
Jāņos jābūt gatavam arī uz kārtīgu apdziedāšanos. Tai ir sena, maģiska sākotnes nozīme. Ticēja, ka ar apdziedāšanos cilvēkam, augam, lopiņam tiek atvairīts dziesmā pieminētais. Tā ir tā saucamā atgriezeniskā maģija. Taču bieži vien aplīgošana tika
likta lietā ari nopeļot sliņķus, nevīžas. Aplīgo arī dārzus, laukus, laidarus — gan visi kopā, gan pa vienam, gan jāšus, gan sen­laikos saimniecei kailai apskrienot laukus, jo ticēja, ka kailuma burvībai ir īpašs spēks. Visas šīs izdarības bez šaubām bija vērstas uz auglības nodrošināšanu. «Aplīgoju rudzu lauku.» (20. lpp.) «Jāņa mātes pagalmāi.» (20. lpp.) «Ņem, Jānīti, mellu zirgu.» (21. lpp.) «Ieiedama istabai.» (22. lpp.)
Svētīta ir tā māja, kuras pagalmā kuplo ozols — Pasaules koks, Pērkona koks. Latvijā ozols un liepa ir svēti. Tur dzīvo­juši senie Dievi, pie tiem svinēti svētki, likti ziedojumi. Ļoti dau­dzās tautas dziesmās un paražās ozols tiek salīdzināts ar vīrieti un liepa — ar sievieti. Ozols dominē Jāņu kultā. Ap ozolu arī Jāņu vakarā noteikti ejamas rotaļas, danči. «Jānīšami zelta josta.» (23. lpp.) Rotaļa «Dimdaru, damdaru, ozoliņi.» (24. lpp.)
Aplīgojuši savu sētu, ļaudis dodas pie kaimiņiem, kur dara to pašu. Tām mājām, kurām auglības svētības nesēju pulks — jāņubērni — paiet garām, tām nekas labs nav sagaidāms.
Jānīts sēda ozolā,
Vaska sveces rociņā.
Tās dedzina Jāņu nakti,
Lai redz ce{u Jāņa bērni.

Jāņos uguni kur lielākoties augstās vietās — kalnos, pakalnos. Bieži vien vairākām paaudzēm ir viens, noteikts Jāņu kalns, kurā gadu gadiem pulcējas jāņubērni no tuvākās apkaimes. Kalna galā uzslej kārti ar pūdeli (mucu ar darvu vai sveķainām šķilām) galā. Uguns Jāņos tika pacelta pēc iespējas augstāk, jo visā Latvijā ir pazīstams ticējums — cik tālu spīd uguns, tik tālu viss top auglīgs un labība labi padodas.
Svarīgi ari tas, ka ļaunie gari mīt galvenokārt tumsā, turpre­tim gaismā vairojas labie spēki.
Uguni kur arī uz zemes. Zvejnieki savulaik jūrmalā dedzināja vecās, darvotās laivas, bet kurzemnieki palaida jūrā degošu mucu — šajā gadījumā auglības veicināšana attiecās uz Jūras mātes klēpi.
«Jānis sēde kalniņā.» (25. lpp.)
Ja Jāņu kalns padevies tāds dižāks, tad var pēc vidzemnieku paražas sakurt nelielus ugunskurus visapkārt kalnam, bet vidū uz- sliet kārti ar pūdeli. Kārts noteikti jāappušķo ar jāņuzāļu vijām. Jāņugunis augstākajos pakalnos simbolizē Saules aiz­stājējus no Saules rieta līdz lēktam, lai apkārtne ne mirkli nepaliktu tumsā. Jāņuguns dod auglību, šķisti. Tā noteikti jā- iededz tieši tai brīdī, kad Saule riet, tā apzīmējot Saules gaitas nepārtrauktību.
No viena ugunskura pie otra, līgojot aplī pa Saulei — tāds ir rituāla dalībnieku virziens visas Jāņu nakts garumā.
Lai precīzi zinātu vietu, pret kuru Saule riet un lec, to nolūko jau laikus, un šīs vietas tad nu tika īpaši atzīmētas ar vārtiem — divām sakrustotām meijām. Jāņu kalnā ir treji vārti: vieni Jānim un jāņubērniem, otri — kur Saule riet, trešie — kur Saule lec.
Līgodami jāņubērni caur saviem vārtiem pulcējas Jāņu kalnā daudzināt Jāni, jāņuguns svētību, sakurt uguni. Bet ar to nākšanu jāuzmanās, ka nenokavējat Saules rietu un jāņuguns aizdeg­šanas brīdi, citādi nav svētības un iedarbības Jāņu nakts bur­vestībām.
Rota|a «Surp, Jāņa bērni.» (26. lpp.) «Kas mirdzēja, kas spīdēja.» (28. lpp.)
Vai maz jāpaskaidro, kas vēl darāms pie jāņuguns? Kār­tīgi jālīgo, jādaudzina Jāņa tēvs, Jāņa māte, jāpacīnās dziesmu karā pulkam pret pulku. Un kur tad vēl rotaļas, kas jāiziet, danči, kas jāizdanco? Spēj tik veikt! Rotaļa «Lielais Jānis, mazais Jānis.» (29. lpp.) «Es redzēju Jāņu nakti.» (30. lpp.)
Austrumlatvijā pēc pusnakts no Jāņu kalna ripināja aizdegtu, darvotu pakulu riteni — Saules simbolu. Ugunskuriem nekādā ziņā nedrīkst ļaut izdzist, gaisma jāuztur līdz pat Saules lēktam. Citviet, kamēr aizdedza pusdzisušu ugunskuru, degošās pagales meta gaisā, lai gaisma tiek tālāk.
Jāņu nakti divi zvaigznes Vidū gaisa zvēro jās. Zvēro puiša dvēselīte Jaunu meitu pulciņā.
Jāņu nakts ir brīnumu un mīlestības nakts. Brīnumus dara vainagi, kaut šo vienīgo reizlti gadā pārvēršot visas sievas par jaunām meitām; ej nu sazini, kura sieva, kura meita — visām galvās vainadziņi! Meitas savukārt mēģina ar savu vainagu burvību izzīlēt nākotni. Vainags jāmet koka zarā, kamēr tas paliek karājoties. Cik reizes netrāpa, tik gadu vēl jādzīvo meitās. Lūk, kā!
Var darīt arī tā. Jāņem pāris vainagi un jālaiž pa straumi upē. Ja tie peldot saskarsies — gaidāmas tautas, ja ne — neko darīt, jāgaida citi Jāņi. «Es atradu Jāņu nakti.» (30. lpp.)
Mīlestības varas skubināti, jaunieši dodas meklet papardes ziedu, jo Jāņi ir auglības svētki arī cilvēkiem.
Dziļā senatnē pirmtautu kopībā sakņojas arhaiskais auglību veicinošais rituāls — Jāņu nakts mīlestība. Mūsdienās par to lie­cina tautas dziesmas un ticējumi. Arī sieviešu kailuma burvības spēks ir Jāņu nakts auglības kulta neatņemama sastāvdaļa. Kailas meitas un sievas ripinājās no kalna ticēdamas, ka saskar­smē ar zemi un rasu tiks apbalvotas ar dārgāko velti — auglību.
Ar auglību svētītās sievietes savukārt, diedamas kailas linu laukā, dalījās savā bagātībā ar vēl nenobriedušajiem liniem.
«Ai, jūs, puiši, ai, jūs, meitas.» (31. lpp.) Apdziedāšanās. (32. lpp.)
Saulgriežu laikā īpašs spēks piemīt arī ūdenim, tāpēc līgotājiem jāaizdedz lāpas pie jāņuguns un jādodas uz tuvējo ezeru vai upi peldēties. Lāpas vajadzīgas tāpēc, lai jāņubērni nepārtraukti atrastos jāņuguns svētības lokā.
Jānis kā mitoloģiska būtne ir saistīts ne tikai ar augšējo sfēru — kalnu, uguni, bet arī ar apakšējo — upēm, ezeriem, avo­tiem.
Pirms Saules lēkta meitām jāiet mazgāties pret Sauli tekošā avotā. Šis ūdens dziedina. Nakts pelde ir tikpat svarīga Jāņu svētku sastāvdaļa kā uguns kuršana. Arī uz rasu attiecināmas šīs īpašās dziedinošās spējas. Gan Latvijā, gan Lietuvā (kur 23. jūnijā svin «Rasas svētkus») ļaudis tic, ka tā spēj attīrīt pat no vislielākajiem nelabumiem. Rasā veda mazgāties aitas, lai tām augtu balta vilna, ar rasainu zāli rīvēja govīm muguras, lai tās būtu pienīgas. Rasu vāca ar dvieļiem arī ārstnieciskiem nolūkiem.
Veselības spēka vairošanai arī peldēties jāiet kailam. Ar to pašu labo nodomu veda peldināt zirgus un citus lopiņus. Lai gūtu visu ūdens spēku labvēlību, ūdeņiem jāziedo vainagi un jāņuzāles.
Atgriežoties no nakts peldes, dažs labs būs krietni nosalis, tāpēc nu tik jālec pāri ugunskuriem! Uguns un dūmi vēlreiz attīra no visa ļauna un šķīstī. Vietām jaunieši pāri ugunsku­ram lēca, aptinušies ar vībotnēm.
«Neguļu, neguļu Jāniša nakti.» (34. lpp.)
Nu redzat, cik daudz darāmā un dziedamā Jāņu naktī. Ja nu kāds tomēr aiziet gulēt un noguļ šo visīsāko nakti gadā, tad viņam jābūt gatavam visu gadu cīnīties ar dažādiem mošķiem un sērgām.
Un, lūdzu, mīļie vecāki, nelieciet Jāņu naktī gulēt savus mazu­ļus! Tas būs neatsverams zaudējums, ja bērni jau no bērnības pieradīs nogulēt tautai svarīgus un mīļus brīžus, jo tas vērtuma kopums, ko dod kopīgi nolīgoti Jāņi, atsver garu garās pamācības. Jo jāņuzāļu dzīvinošās sulas ieplūst mazajās dvēselēs, dodot to spēku, kāds mūsu tautai šodien un nākotnē ir ļoti nepieciešams.
Kas Jāņu rītā redzēs Saulīti rotājam, tas visu gadu būs laimīgs. Saules lēkts — svēts brīdis visām Eiropas tautām. Saule tiek sagaidīta īpaši svinīgi, jo ne tikai līgotāji, bet arī pati Saule gatavojas sākt jaunu loku debess kalnā. Pirms lēkšanas tā mazgājas jūrā, rotājas, dej. Sagaidījuši un apsveikuši mīļo Sauli, mēs ticam, ka tā katram no mums dos daļiņu no sava staru gaišuma, siltuma, spēka. «Līgojami, līgojami.» (35. lpp.) «Spīguļo, Saulīt!» (36. lpp.) Rotaļa «Neguli, Saulīte.» (37. lpp.) «Parādiesi tu, Saulīte.» (38. lpp.)
Dievs dod mums šogad ielīgot un nolīgot Jāņus līdz pat Pēteriem! Cauri Jāņu ugunīm nest dziļi sirdī ticību, ka līdz ar jaunās, uzlēcošās Saules staru svētību mēs sapratīsim, ka gana Jāņu nakšu esam jau nogulējuši, neļaudami nākt pār Latviju Saules gaismai un Atmodai. Nu esam atmodušies — līgosim!
LĪGO — LAI TOP!
HELMI STALTE, F. Brīvzemnieka Latviešu
folkloras biedrības Domes locekle