Pārdomas par mums un mūsu dievībām

2013.03.19

 

Pārdomas par mums un mūsu dievībām

Kā pieminām Laimu, Austru, Māru? Austra, varētu teikt, aizmirsta, Laima pusaizmirsta. Māru pieminam un kādu dziesmu nodziedam, un tas ir labi.

Mēs dzīvojam dažādos veselumos – mūsu pašu individuālais, katra patību izteicošais daudzslāņainais veselums, mūsu ģimenes veselums visos esības plānos, tautas, cilvēces un tās radītāju, uzturētāju, aizbildņu kopveselums.

Izskatās, ka dzīve sāks sakārtoties tikai tad, kad apzināsimies visus šos veselumus, kad atradīsim tajos savu vietu, sajutīsim katra tās elementa nepieciešamību saskanīgās Visuma norisēs.

Ir piedzīvots ļoti garš laika posms, kurā cilvēks Visumā centrā lika sevi, lika to, ko viņa neattīstītie maņu orgāni spēja uztvert – viss pārējais, kas saistījās ar cilvēka gara dzīvi, ar smalko plānu pasaulēm tika nonievāts, apsmiets un nosaukts par māņiem. Lielākā daļa cilvēces „zinātnes gaismas” spiediena rezultātā nonāca tumsā. Tikai ekoloģisko katastrofu priekšā cilvēkiem sāk atvērties acis – atklājās, ka mēs nevaram dzīvot bez saskanīgas iekļaušanās tajā veselumā, kuru dēvējam par Zemi. Varbūt ka jāsāk ar kaut ko, kas stāv ārpus mums - ar sava kaimiņa tikumiem un netikumiem?  Taču vai nebūtu loģiski sākt katram rūpēties par savu veselumu: uzsākt tā pētīšanu, apzinoties tā iekšējos spēkus, dotumus. Tie dabīgā veidā ir saistīti ar citiem mums saistītiem veselumiem. Un tā, atklājoties arī tiem, pakāpeniski sakārtosies katra pasaules uztveres, pasaules izjūtas aina. Beigu beigās mēs skaidri ieraudzīsim tajā savu vietu un bezgala daudzās saites, un sasniegsim to Laimi pēc kuras apzināti vai neapzināti visu mūžu un no mūža uz mūža esam tiekušies.

Šodien ir ļoti grūti rekonstruēt patiesību no drumstalām (zināšanu fragmentiem) mūsu tautas garīgajā Mantojumā. Tos pārklāj ne tika citu kultūru priekšstatu uzslāņojumi, bet arī „pašmāju” sagrozījumu netīrumi. Tas nenozīmē, ka jāatsakās no šur tur iesāktās vētīšanas. Folkloristiem ir metodes, kuras visai droši var šim nolūkam izmantot. Taču atrastais paliks nedzīvs, ja neatbalsosies mūsos kā īstenība. Jāpiebilst, ka īstenībai nevajag ticības – neviens neapsver caur ticību (ticēšanu) īstenas lietas. Tikai īstenas lietas tiek patiesi izdzīvotas! Tas nozīmē, ka mums priekšā ceļš no ticības, piemēram, Mārai līdz īstenībai, kas ir patiesa saskarsme ar Viņu, līdz dzīvošanai Viņā.

Ojārs