Mārtiņi Eiropā

2013.10.15

 
Mārtiņi E i r o p ā

ŠIS APRAKSTS PAR MĀRTIŅDIENU EIROPAS TAUTĀS PIRMO REIZI NOPUBLICĒTS 1992. GADA NR.13. PĒTERA MEKŠAS IZDOTAJĀ DIEVTURU VĒSTNESĪ.
Ojārs Rode

Beļģijā, Holandē Mārtiņdienu sauca par sint Martijn; Somijā – paiva; Šveicē, Ungārijā - Martini; Bijušajās Dienvidslāvijas republikas valstīs - sv. Mrat, Martin, Martinovo; Albānijā - shen Mitri, Shen Marti, Shmarti; Francijā - sv. Martena u.t.t. Šīs dienas nosaukumā Eiropā ir liela vienotība, varbūt vienīgā atšķirība ir ''svētā"  pavārda lietošana vai nelietošanā.
Vairums tautu Mārtiņdiena saistās ar ražas vākšanas beigām, kā arī ar Ziemas iestāšanos. Šajā dienā neatņemama rituāla sastāvdaļa - ugunskuru dedzināšana (Beļģijā, Šveicē, Itālijā, Nīderlandē, Albānijā). Uguni svētku ugunskuru aizdedzināšanai dažviet ieguva ar kādu senu paņēmienu. Malkas sagādāšanā piedalījās visi ģimenes locekļi. Dažviet ugunskuram lēca pāri gan paši, gan piespieda to darīt arī lopiem. Kamēr dega ugunskuri, puiši ar aizdegtām lapām apskraidīja laukus. Bieži vien lāpu vietā lietoja daudzkrāsainus lukturus, dažviet tos izgrieza no ķirbja (Austrijā tie atgādināja galvas ar izgriezumiem acu, mutes, deguna vietas, bet Šveicē - Mēnesi, Sauli un zvaigzni). Dažos holandiešu ciemos Mārtiņa dienā iedzīvotāji sastājušies aplī dejoja, dziedāja. Apļa vidū iededza sveces un lēca tām pāri. Citā vietā ļaudis salasījušies grupās, ar dziesmām apstaigājuši mājas. Kāds tēlojis Martiņu. Viņa ķermeni, rokas un kājas apvija salmiem.  Iedzīvotāji pa logiem meta Mārtiņam dažādas dāvanas: cepumus, ābolus, riekstus un citus ēdienus.  Īpaši priecīgi Mārtiņdienu sagaidīja bērni, jo Martiņš, būdams bērnu draugs, zirgā apjāja visas mājas, mezdams pa kamīnu skursteņiem dāvanas.
Raksturīgākais Mārtiņdienas ēdiens bija cepta zoss, cepa īpašus Martiņa radziņus, dzēra jaunvīnu (Šveicē, Austrijā, Itālijā, Portugāle, Spānijā), Somiem cieņa bija svaiga cūkgaļa (arī Portugālē, Spānijā) asinsdesa, alus.
Portugālē, Spānija sv. Mārtiņš bija gājputnu aizbildnis un vīnogu ienākuma aizbildnis. Vācijā, Šveicē, Ungārijā u.c.  to godāja kā ganu un lopu aizbildni. Šeit Martiņos kāva cūku un uzcienāja ar sarkano vīnu. Arī Britu salās Mārtiņos aizsākas lopu kaujamais laiks. Tieši Mārtiņos kāva bulli un sālīja ziemai gaļu. Šajā dienā Lielbritānijā (Skandināvijā, Vācijā, Austrijā, Šveicē, Albānijā) norēķinājās ar vasaras strādniekiem, atzīmējot dienu ar vakariņām, pēc kurām dziedāja un dejoja vijoles un dūdu pavadījumā. Ungārijā, Albānijā pārtrauca jebkurus darbus, kuri varēja kaut kādā veidā kaitēt veselībai, piemēram, mazgāt, žāvēt veļu, tīrīt grīdu, veikt galdniecības darbus. Gandrīz visā Eiropā Mārtiņos centās izzīlēt nākotni, noteikt to, kāda būs ziema, gads. Piemēram, Skandināvijā pēc zoss krūts kaula noteica kāda būs ziema - barga vai mīksta.
Albānijā ticēja, ka Mārtiņš aizsien mutes vilkiem. Daudzās Eiropas zemēs veica īpašus rituālus, lai nodrošinātos pret šiem plēsējiem.
Somijā Mārtiņdienas vakarā kūra pirti. Austrijā, tāpat kā daudzās citās zemēs, Mārtiņdiena bija pēdējā ganu diena. Gani pārdzenot lopus no ganībām, katram uzsita ar bērza, liepas vai pīlādža zaru, ticot, ka lopi tādejādi kļūs auglīgāki. Zarus atdeva saimniekiem, lai tie tos uzglabātu līdz jaunai ganu dienai nākamajā sezonā. Vairākās zemēs, īpaši Austrijā, Šveicē, Ungārijā aizsākās maskošanās. Iestājoties tumsai, puiši, apkārušies lo¬pu zvaniem, tarkšķiem, klabekļiem, sitamiem instrumentiem izgāja ielās. Ticēja, ka Martiņš atnāks melnu seju, melnām rokām, ielūkosies namu logos, klauvēs pie durvīm, metīs zirņus, pupas. Martiņa gaidās puiši, maskojušies staigāja pa ciemu un mētājot zirņus, centās katram garāmgājējam nosmērēt melnu seju.
Rudens mēneši Eiropas zemēs bija visai bagāti ar svinamām un atzīmējamām dienām. Šajā ziņā īpaši izcēlās somi (oktobrī, novembrī, decembrī 15 dienas), bet vismazāk to bija Albāņiem - tikai trīs. Mārtiņdienu gandrīz visās zemēs Eiropā svinēja 11. novembrī. Līdzīga vienotība bija Katrīnas, Andreja un Ziemassvētku svinēšanā.