Jāņi Eiropā

2013.05.21

 
Jāņi Eiropa
Šis rakstiņš pirmo reizi nopublicēts P.Mekša izdotājā  Dievtura Vēstnesī Nr.9.

Jāņa dienu Baltkrievija sauca par kupala, Svētā Jāņa dienu, Ioanove dienu; Šveice - Jan vai Sunnavaend; Austrijā - sv.Joanna; Vācijā - Johana Kristītāja; Ungārijā - sv.Joanna; Rumānijā - sanzaene, sv.Joan de vara - vasaras Jāņa diena; Albānijā - Shēngjinat, sv.Joanna vai flakadajt - liesmu dienu; Ukrainā – Kupala, kupailo, kupailica. Serbi un melnkalnieši to sauca par svitanak, Ivan dan;  maķedonieši par Ivanden, enovden, jajnovden; horvāti - ivanj dan, ivane, svitnjak; slovēņi - ivanje, ivanevo, šentjanževo, janievo, kres; lužicieši - Jan krčenik; čehi - sv.Jāna; poļi - sv.Jana; bulgāri – enovden, janjubden; somi - juhannus, mittumaarja, mettunaari; zviedri, dāņi - midscmmaraf ton; norvēģi - jonsakafton; holan­dieši - st.Jan; francūži - saint Jean, Jean Baptiste; Pireneju pussalas tautas - San Juan;
Senā Romas kalendārā šīs dienas apzīmētas ar Solstitium - saulstāvji, saulgrieži vai kā Lampas (lā­pas) diena - dienas gaismeklis, saules gaisma. Redzam, ka vairumam tautu Jāņa dienas nosau­kumi ir līdzīgi un parasti nosaukti vai nu Jāņa vār­dā, vai saistāmi ar vasaras vidu, saulstāvjiem, pa­pardi, peldēšanos, gaismu.
Ļoti daudz kā kopīga rodam Eiropas tautu Jāņa die­nas tradīcijās. Dienu pirms Jāņiem ļaudis vāca augus ārstniecībai, pušķošanai, zīlēšanai, aizsardzībai. Vācijā zāles plūkuši tikai pēc pusnakts līdz Jāņa dienas pusdienai. Bijušas īpašas "īstās" Jāņa zāles, puķes, piemēram, baltkrieviem kupala Lužicieši Jāņos lasītās puķes sauca par janse kwetki. "Īstās»" - vībotnes (vērmeles), asinszāle, krustzieži. Ukrainā ticēja, ka vībotnes atbaida raganas. Vībotnes nēsāja līdzi, pina vaiņagos, sprauda ēku sienās, durvīs. Ar deviņzāļu vaiņagiem greznojās ne tikai cilvēki, tos lika lopiem uz ragiem (Balt­krievijā, Somijā, Francija, Cehijā u.c.) un noņēma tikai Jāņa dienas rītā, sagla­bājot lopu ārstēšanai. Lužicieši (čehi) vainadziņus kāra istabās pie griestiem, lai tie tur grozītos visu gadu. Iepriekšējā gada vaiņagus sadedzināja, apdūmojot slimniekus un lopus. Slovēnijā slimos bērnus izvilka vai nu cauri vaiņagam, vai peldināja ūdenī, kurā vaiņags bija ielikts. Bul­gāru labības pļāvēji ar vaiņagu sargāja ražu, iemetot to labības laukā. Bulgārijā ar Jāņu zāļu novārījumu mazgāja matus, ķermeni, acis, ārstēja neauglību. Daudzās zemēs ( Beļģijā, Nīderlandē, Austrijā, Fran­cijā) ticēja, ka uzglabātās Jāņa zāles pasargā ēkas no zibens. Austrijā sasēja īpašus pušķus no 7 vai 9 zālītēm - Donnerbush ( pērkona pušķus). Tos pabāza zem ēku jumtiem, meta ugunsgrēkā, meta pre­tim vētrai. Ziediem pušķoja grīdas, logus. Vāci­jā pušķoja - avotus, akas. Somijā pie vārtiem piestiprināja bērzus, bet pagalma vidū no­vietoja - "Jāņa egli" ( egli ar noplēstu mizu, sa­glabātiem vidējiem un augšējiem zariem). "Jāņa eg­le" dažviet stāvēja pagalmā līdz pat nākamiem Jā­ņiem. Arī Ukrainā svētku priekšvakarā cirta īpašu rituālkoku, visbiežāk tatāru kļavu, bērzu, vītolu vai augļkoku - ķirsi, plūmi. Koku greznoja vai­ņagiem, ziediem, daudzkrāsainām lentītēm un pat svecitēm. Šādi izgreznotu koku sauca par Morenu, Marenu, Māru vai Kupalo, kupailo, kupilica. Krievijā, Poltavas guberņā to saukuši par Maru, Morenu. Dažviet no sal­miem izgatavoja lelli. Uzvilka tai sieviešu drēbes, apsēja ap galvu lakatu un nosēdināja zem aprakstītā koka vai ar dziesmu nesuši pie ūdens. Tur Marai sakrāvuši virsū nātres un basām kājām lēkuši pāri. Černigorskas apgabalā lelli izgatavo­ja no kārtīm, ziedu vītnēm, lakatiņu galvā un sau­kuši par Ivanu. Vakarā Ivanu nesuši uz upi un me­tuši ūdenī. Rituālkoku saukuši arī par Marenes koku (melnalksnis vai cits). Meitas to izgreznojušas ziediem, zālēm, gājušas apkārt rota­ļās. Zem koka sēdināta salmu lelle - Kapāls. Uz tās koka rokām sakārti vainadziņi, rotas. Lelle ap­likta salmiem, nātrēm un sadedzināta. Dažviet lelle slīcināta vienlaicīgi ar izpeldēšanos. Arhangeļskas apgabalā peldēšanās saistīta ar pēršanos pirtī. Te sēja īpašas pirtsslotas, iesienot tajās dažādus ziedus, zālītes, īpaši ivan da marju. Parasti pirtsslotas sasēja visam gadam. Dažviet peldējās pirms ugunskura kuršanas, dažviet pirms lēkšanas pāri ugunskuram, bet citviet tikai Jāņa dienas ( Kupalas) rītā - saullēktā. Visas Eiropas tautas pievērsa īpašu uzmanību ūdens rituālam. Vienviet mazgājušies upē, citur avotā, rīta rasā. Čehi Jāņa naktī pirmo reizi pel­dējušies, bet Bulgārijā vākuši rīta rasu priekšautā.
Visā Eiropā tika kurti ugunskuri. Ungāri tos veidoja četrstūrainus un lielus (tos ar dziesmu vienlaicī­gi aizdedzināja no visiem četriem stūriem). Austrijā, Beļģijā, Nīderlandē pirms svēt­kiem bērni, jaunieši apstaigājuši mājas, vākdami malku ugunskuriem. Tos, kuri nedeva, dažādi izsmēja, ticot, ka šos skopuļus neveiksmes pie­meklēs visu gadu. Kurināmā vācēji dažviet staigājuši melni nosmērētām sejām, zaļumiem izpušķojušies. Baltkrievijā svētku svinēšanas vietās ar malkas klēpjiem pirmās ieradušās meitas un iekūrušas ugunskurus. Ugunskura vidu stiprinājuši kārti ar ratu vai mucu galā ( arī Čehija, Slovākijā, Uk­rainā, Krievijā), vai salnu grīsti. Meitas, lai būtu bagāta linu ra­ža, ugunskurā metušas kodaļas. Ungārijā pie Jāņa ugunskura sievietes kaltējušas zālītes tējai. Slovēnijā - koka stabu pušķoja vainagiem. Ugunskurus daudzviet ( Horvātijā, Slovēnijā, Austrijā, Vācijā) aiz­dedzināja ar uguni iegūtu ar berzi vai no krama dzirksts. Baltkrievijā ugunskurus iekūra arī sakņu dārzos. Te vietām dedzināja kārts galā nostiprinātas deguta mucas, kā arī nelielus uguns­kurus uz plostiņiem. Somijā ugunskurus vei­doja torņveidīgus - līdz pat 10 metrus augstus. Vel­sā ugunskurus kūra no deviņiem dažādas sugas kokiem. Visās tautās bija tradīcija lēkt pāri degošiem uguns­kuriem. Baltkrievijā nedrīkstēja lēkt precētie un atraitņi (izņemot sievas, kuras gribēja bērnus). Čehijā pie jāņuguns līdz pat rītam dziedājuši par mīlestību un gaidāmajām kāzām. Ugunskurā nedrīkstēja liet ūdeni, sviest mēslus, drīkstēja - ziedus, vaiņagus. Slovēnijā starp ugunskuriem vai pāri apdzisušiem ugunskuriem nesa slimus bērnus, dzina pāri lopus (arī Polijā, Šveicē, Austrijā). Pelnus no ugunskuriem bēra klāt sēklai, bet Francijā ar tiem apbārstīja lopus vai izkaisīja uz lopu dzenamā ceļa. Šveicē ogles no uguns­kura sabēra ūdenī, kuru pēc tam izmantoja ārstnie­cībai, bet apdeguļus no ugunskuriem izmētāja pa dārziem un lau­kiem (arī Francijā). Daudzviet ticēja, ka uguns neapspīdētie lau­ki zaudēs auglību daudzus gadus, tāpēc puiši ar aizdegtām lāpām apskraidīja laukus, dār­zus (Britu salās ar no viršiem izgatavotām aiz­degtām slotām). Daudzās zemēs, piemēram, Čehijā, Slovākijā, Aust­rijā, Vācijā, Itālijā laida ugunsriteņus, meta degošas šautras, degošus koka dēlīšus. Slovēnijā aizdegtos (apaļus, četrstūrainos) dēlīšus me­tot, izsauca vēlējumus.
Baltkrievijā Jāņa bērni, īpašas dziesmas dzie­dot, apstaigāja mājas. Parasti sievām un meitām galvā bija vainadziņi. Ieejot sētā viņas snie­dza mājas saimniecei ziedus, bet meitām precību gados galvā lika vainadziņus. Saimnieki Jāņa bērnus pacienāja ar sieru un alu. Skopās saim­nieces dēvēja par raganām. Apstaigāja arī lau­kus. Lauku malās sprauda oša zarus ( pret ra­ganām). Vācijā meitenes basām kājām dejoja ap linu lauku, vāļājās tajā. Baltkrievijā dažviet kādu meiteni apvija ziediem, zālēm un dejoja ap to, lēkāja, dziedāja un beidzot aplēja ar ūdeni. Horvātijā, Slovēnijā meitenes pulcējās pa čet­rām, astoņām un dziedot apstaigāja laukus, vīn­ogulājus, zemnieku sētas. Baltkrievijā ļaudis gājuši uz mežu un tur ietinušies baltā audeklā, ar nātrēm, kadiķiem vai egļu zariem rokās pēkš­ņi parādījušies pie Jāņa ugunskura, lēkuši tam pāri un centušies sadzelt klātesošos. Polijā meitas sadalījušās divās grupās un viena otru apdziedājušas. Te Jāņa nakti uzska­tīja par "brīvās mīlestības" nakti. Skotijā ša­jā naktī jaunieši zvērējuši uzticī­bu, bet Pirenējos jaunieši, metot ūdenī vaiņagus, zīlējuši precības - ja vaiņagi piepeldējuši pie krasta vienlaicīgi, tad tā bi­jusi zīme, ka apprecēsies. Arī citās tautās zī­lētas precības. Vaiņagus meta ne tikai upē, bet arī ugunskurā (kurai ātrāk sadeg, tā ātrāk arī apprecēsies), koku zaros, uz māju jumtiem (ja paliek - apprecēsies). Parasti zīlēja meitas.
Visa Eiropa ticēja, ka Jāņa nakti apkārt dauzās raganas un burves. Īpaši sargāja pienu. Lai to pasargātu, ēku sienās, durvis sprauda nāt­res, oša zarus, liepas, kļavas zarus, dzelksni, vībotni, dadžus, zobus no ecēšām u.c. asas lietas. Dažkārt pie govs Jāņa nakti ielaida teļu, lai tas zīstu, tā nepie­laižot raganas. Čehijā pēc saules rieta ne­drīkstēja neko aizņemties, īpaši pienu. Polijā, ja mājās ieradās kāda sveša aizdomīga sieviete, tad tai neko nedeva, baidoties, ka tā iedoto priekš­metu izmantos burvestībai - atņems govīm pienu. Govis, lai pasargātu, dzina cauri slejām vai pāri uz zemes noliktai izkaptij vai izbaroja tām vaina­dziņus. Ticēja, ka raganas salasoties uz kailiem pauguriem un tur dejojot plikas.
Daudzas tautas ticēja papardes brīnumam - tās zieda atradējs tapa gudrs, bagāts, ieguva spēju saprast augu un dzīvnieku valodas. Dienvidslāvijā papardes zieds norādot uz bagātību atrašanās vietām, pasar­gājot no slimībām, čūskām, bet Vācijā palīdz atrast zeltu. Arī Britu salu tautas Jāņa nakti gāja mežā meklēt īslaicīgi uzplaukstošo papardes ziedu un sēklas. Dienvidslāvijā, Polijā, Bulgārijā, Franci­jā ticēja, ka Jāņa dienā saule trīs reizes apstājoties un dejojot. Slovēnijā Jāņa dienas rītā ap kaklu, roku vai kāju apsēja sarkanu diegu. Tas pasargājot cilvēku no dažādām nelaimēm, slimībām. Diegu noņēma Pētera dienā un pakāra uz rožu krūma.