Piltiņkalna atdzimšana

2012.11.03

 

Piltiņkalns – tā man bija un ir Dieva uzklausīšanas skola. Bija jāiemācās ieklausīties mājienos, mudinājumos, bija jāiemācās noticēt tiem un nešaubīgi rīkoties.

Pirmais mudinājums doties kalna virzienā, acīmredzot, bija pats nozīmīgākais, jo lēmumu pamest Rīgu pieņēmu bez šaubīšanos, ar neapspriežamu pārliecību t.i., pēkšņi un negaidīti ne tikai priekš sevis, bet arī negaidīti saviem kolēģiem, folkloras kopai “Budēļi”, kuru tobrīd vadīju un ģimenei.

 

Pirms nu jau gadiem trīsdesmit kalns sāka jaunu dzīvi – tajā atkal, kopš neatminamiem laikiem, tika nosvinēti  Jāņi. Zīmīgi, ka tos “atklāja” “Skandinieki”, kuros tolaik kopā ar ģimeni darbojāmies un “Budēļi”.  Tika nosvinēti Jāņi, kuriem, tautas mantojuma pētnieka Viktora Grāvīša (Dabas un Vēstures kalendāra dibinātājs) vadībā, bijām neapzināti gatavojušies vairākus gadus. Tika izpētīti visi pieejamie pieraksti, tautas dziesmas, runāts ar vēl dzīviem lieciniekiem, teicējiem, pētīti paša V.Grāvīša tautā vāktais materiāls un rekonstruēts senais Jāņa rituāls. Mums izdevās uz laika ass atlikt šo svētku senos ritus. Pētījums atklāja, ka Jāņu dziesmu bezgaldaudzās melodijās atbilda noteiktas norises raksturam. Jāņus Piltiņkalnā centāmies maksimāli pietuvināt senajai tradīcijai, ievērojot to, ka šodien mēs dzīvojam citos apstākļos. Jau toreiz, kad vēl neko nezinājām par Piltiņkalnu, mēs tikām jau pakļauti mums nezināmiem likumiem. To nevarējām ieraudzīt īsajā laika nogrieznī, bet attālinoties paveras notikumu kopaina, viņu savstarpējā saistība. Nu esmu pārliecināts, ka visi dzīves momenti nav patvaļīgi, bet cits ar citu saistīti ne kā vienkārša cēloņu un seku ķēdīte, bet kā likteņgaita. Viss, pat šķietami mazsvarīgi notikumi, mūsu dzīvē, nevar nenotikt.

 

Par kalna pievilkšanas spēku var apliecināt pēdējo gadu notikumi ap to. Nu kalnā tiek svinēti arī abi saulgrieži – arī Ziemassvētki, Lieldienas, Lielās Māras diena un citas mazāk vai vairāk nozīmīgas dienas. Kalnu par “savu” atzinuši mūsu tautas zintnieki, šamaņi un sufisti, kuri ļoti lielā skaitā te ierodas vairākas reizes gadā.  Piltiņkalnu vairākkārt apmeklējuši budistu mūki (šobrīd Drustos ir izveidots budistu meditācijas centrs) un dažādu dižu Skolotāju sekotāji. Mēs, redzot ar kādu pietāti dažādo ticību ļaudis, attiecas pret svētvietu, neliedzam nevienam iespēju sarunai ar sevi, Dievu vai kādu citu šiem cilvēkiem tuvu būtni. Tātad kalns darbojas arī kā vienotājs. Kā apstiprinājums tam vēl varētu būt kāda rinpočē lamas kalnā redzētā vīzija, kurā Buda vienoja Tibetu ar Piltiņkalnu.

Pirms pāris gadiem atbrauca šamanis no Kanādas ar savu dombiedru no Anglijas. Viņš Kanādā kādā no saviem “ceļojumiem” saņēma norādījumu doties uz Latviju. Piltiņkalnā pēc meditācijas mēs dalījāmies piedzīvotā. Kanādas šamanim Piltiņkalns atklājās kā vieta, kurā lemjams tautas un pasaules liktenis. Anglis parādīja mums portāla vietu.

 

Kā viss sākās? Es jau minēju par Jāņiem, bet ir nostāsts, ka Piltiņkalns ir Dieva radīta svētvieta un tā savu darījusi jau vairākus gadu tūkstošus. To saukuši par Saules kalnu, jo tā virsotnē bijusi saule – kāds enerģijas avots, kas ietekmējis simtiem kilometru plašu apkārtni, līdzsvarodams to (varbūt kaut kas līdzīgs ir bijis citos Latvijas Saules kalnos?). Laika gaitā, priesteru paaudzes pazaudēja kontaktu ar garu pasauli, ar Dievu, kā rezultātā, kalns enerģētiski tika piesārņots un “saule” tā virsotnē apdzisa. Kalns piedzīvojis pat laikus, kad tajā tika atņemtas dzīvībās. Tajā vēl tagad rodamas Pirmā pasaules kara tranšejas. Padomju laikos, kalna stāvās nogāzēs tika uzartas un virsotnē uzbūvēts triangulācijas monstrs, kurš dižojas tur vēl šodien.

 

Stāsts par kalna funkciju atjaunošanu ir reizē arī stāsts par to kā ieklausīties, kad tevi uzrunā.

Nu jau pagājuši gadi desmit, kad reiz sapnī redzēju virkni dīvainus spilgtus notikumus. Vienā no tiem es kāpu kalnā ar deviņām terasēm. Uz katras terases bija labirintu virkne, tā sniedzās tālu uz abām pusēm no manis – cik vien tālu sniedzās skats. Tās pa kurām gāju, bija spilgti zālē iemītas takas. Celdamies no vienas terases uz otras, es izgāju deviņus labirintus. Tie visi bija rakstā vienādi. Nākošā rītā es labirintu uzzīmēju uz papīra. Sapratu, ka redzētam ir kāda nozīme, bet kāda? Es devos pie tolaik populāras Latvijas (ne tikai Latvijas) svētvietu apzinātājas un kopējas Rasmas Rozītes ar jautājumu – ko darīt? Rasma man ieteica apmeklējot svētvietas, izjust asociācijas, kuras man bija kāpjot deviņu terašu kalnā. Es paklausīju viņas padomam. Un kaut ko līdzīgu sajūtu kādā no Pokaiņu kalniem – taču ne visai pārliecinoši. Pagāja pāris gadu un reiz agrā pavasarī atkal ciemojos pie Rasmas. Viņa mani ne reti apdāvina grāmatām un šoreiz starp dāvanām bija grāmata par Pasaules svētvietām. Es tajā saskatīju zīmi, jo man jau tāda grāmata bija, tikai savas aizņemtības dēļ nebiju pat to izšķirstījis. Tās pašas dienas vakarā es nolēmu meklēt atbildi, apceļojot tur aprakstītās svētvietas. To nevarēju fiziski (nav man tādi līdzekļi), bet veicu to meditējot uz katru no tām. Un tā kādā vakarā nonācu līdz Šartras katedrālei Francijā. Tur bija kāda labirinta fotogrāfija, kas vizuāli atgādināja sapnī redzēto. Izlasījis svētvietas aprakstu, es sapratu mājienu: labirints jāveido Piltiņkalna nogāzē – tam jābūt ceļā uz Dievišķo punktu kalna galā. Jau nākošajā dienā es ķēros pie darba. Vispirms bija jāsarūpē īpašs rīks vietas atrašanai un iedibināšanai (tas ir cits stāsts). Ar to devos uz kalnu meklēt vietu labirintam. Tajā pat dienā sāku to veidot. Uzaicināju draugus palīgos. Nākošajā dienā sabrauca mani draugi, arī meita ar ģimeni. Te kādam ienāca prātā pajautāt – ko mēs te darām? Izstāstīju vēsturi. Pārsteigums bija manas meitas atgādinājums par to, ka pirms kāda gada viņa man rādījusi fotogrāfijas no Šartras, kur viņa bija pabijusi – tātad esmu jau norādes saņēmis agrāk, tikai neesmu tās sapratis.

Labirintu izveidojām trīs dienās, nu bija jānoskaidro, ko ar to darīt. Te atkal palīdzēja Rasma norādīdama uz personu, kura bija pētījusi pasaules labirintus. No tās uzzināju visu, kas ļāva to palaist darbībā. Šis labirints ir saistīts ar zemes spēkiem, ūdens enerģiju un tas darbojas līdzsvarojoši, sakārtojoši, attīroši. Vēlāk es sapratu, ka labirints bija nepieciešams, lai cilvēki varētu sevi sagatavot darbam ar kalnu. Pagāja pāris gadu līdz tika saņemtas norādes par nākamiem soļiem. Par tiem vairs nešaubījos, bet, tieši otrādi, centos visu izdarīt atbilstoši norādēm. Viena no tām bija jauna labirinta izveide kā deviņu loku spirālveidīgu „uguns” taku ap kalnu. Tādi loki te esot bijuši jau senajos laikos. Takas garums ir, apmēram, 5 km.  Pēc tam viena pēc otras nāca norādes par virkni rituāliem, kurus veicām, lai enerģētiski sakārtotu kalnu tik tālu, lai tas varētu uzsākt patstāvīgu atjaunošanās procesu. Kalna galā atrodams īpašs „informācijas” punkts un „vīrišķā un sievišķā līdzsvara” punkts, kā arī Jumja simbols – pārticības zīme un kalna prieteru zīmes. Ziemeļaustrumos, kalna pakājē blakus eglei ar daudzām galotnēm, kura aug enerģētiski spēcīgā vietā, rodams svētavots .

Nu kalns pilda savas funkcijas tāpat, kā sensenos laikos un ir Vienotājs Mīlestībā.

 

 

 

Var būt interesanti

Par svētvietām vispār.

Kā jau teikts, Latvija ir ļoti bagāta zeme ar daudzām svētvietām. Tās ir gan Dieva veidotas, gan cilvēku. Visas svētvietas ir enerģētiski saistītas ar sudrabainas enerģijas kanāliem. Visas svētvietas ir enerģētiski aktīvas. To enerģētiskais starojums daudzējādā ziņā ir atkarīgs no tā, cik bieži tās tiek apmeklētas un izmantotas – jo biežāk, jo lielāks ir to spēks. Svētvietās ir to aprūpētāji (var būt vairāki) – gari. Nepostītām svētvietām apkārt ir “žogs” un tajā ir “vārti”, bet pie vārtiem ir svētvietu sargi. Svētvieta, kaut kāda iemesla dēļ, nevēlamām personām, pat zintniekiem (kuri ne reti brīnās par to, ka svētvieta “nestrādā”) var enerģētiski un informatīvi noslēgties. Domāju, ka svētvietu noslēgšanās var notikt pārāk lielās zintnieku centības dēļ – viņi apzinādamies savas spējas, nesaprot to, ka ne jau visam jānotiek pēc viņu prāta.

Ja apmeklējat svētvietu un vēlaties tur ko gūt, ejat ar atvērtu sirdi, tīrām domām, ticību. Uzrunājiet sargus – palūdziet, lai viņi atdara vārtus, jo nākat ar tīrām domām. Neatkarīgi no tā, zināt vai nezināt svētvietu garu vārdus, sasveicinieties ar viņiem, uzrunājiet, izstāstiet savu vajadzību un palūdziet palīdzību. Ieklausieties sevī – meklējiet tur rezonansi, atbalsi. Atstājot svētvietu, pateicieties tai, pateicieties svētvietu garīgiem aizbildņiem, sargiem.

Svētvietas, savu īpatnību dēļ ir ideālas vietas, kur uzrunāt Dievu (tur Viņam esat “vistuvāk”) vai citas jums mīļas un tuvas būtnes (ne velti kristieši būvēja baznīcas uz senām svētvietām). To starojums ne reti ir sakārtojošs, līdzsvarojošs – varat, ja būsiet tam gatavi, tur iegūt skaidrību, arī veselību. Svētvietu apmeklēšana palīdz garīgiem meklētājiem to garīgās attīstības ceļā.

Lai veidotos enerģētiski-informatīva saite ar svētvietu un tavu dzīves vietu ir divi varianti: atstāj svētvietā kaut ko no sevis (ziedu) vai paņem no svētvietas kādu lietu. Pēdējais variants nav tas labākais - svētvietās katrai lietai ir sava vieta un nozīme. Taču gadās, ka svētvietā ir speciāli izliktas līdzņemamas lietas, bet, ja to nezināt, tad iesaku neko neņemt. Saiti var vēl veidot ar īpaši šim nolūkam līdzi paņemtu mīļu lietu, ar kuru pēc tam jūs atgriežaties savā dzīves vietā.

Ar līdzņemšanu (arī ziedošanu) jābūt uzmanīgiem, jo ir svētvietu kompleksi, kuras ir visdažādāko enerģiju, dažādas nozīmes vietas, piemēram, Pokaiņos, arī Māras dziedniecības svētnīcās u.c., jūs varat neviļus izveidot saiti, kura jums ne tikai nav vajadzīga, bet var būt pat kaitīga – ir jābūt zinošam par svētvietu.

 

Svētvietu atlieku sablīvējums Vidzemē ap Valmieru, Vaidavas ezeru, Zilo kalnu, Drustu apkārtnē pieļauj domu par milzīgu kompleksu, kas bija izveidots kā kosmisks rezonators informācijas apmaiņai ar kur citur mītošām būtnēm, dievībām un Dievu, ar Visumu. Kompleksa objektu atlieku mērogs vien ir iespaidīgs. Krievu pētnieki vēl Padomju laikā, izpētot pie Vaidavas ezera izvietotu akmeņu krāvumus, sazīmēja līdzību ar konkrētām zvaigžņu kopām un līdzību ar citām nozīmīgām, pasaulē labi pazīstamām vietām (toreiz pētnieku darbs tika uzņemts filmā un parādīts Krievijas televīzijā). Manuprāt, seno zintnieku galvenā nodarbe nebija paredzēt vai ietekmēt laika apstākļus, ražību, iegrožot kādas slimības, noteikt laika ritējumu, bet uzturēt dzīvas informācijas apmaiņas vietas. Varbūt ir pienācis laiks sarosīties pētniekiem Latvijas unikālo objektu pētniecībā, atjaunošanā un...un arī popularizēšanā. Ir cilvēki, kuri domā, ka tūristu pieplūdums svētvietām var degradēt to nozīmi, var tās sapostīt. Manuprāt, tieši otrādi - par svētvietām ir jāinformē, tās ir jākopj un jāaizsargā, bet pilnīgi aplama, baidoties no izbradāšanas, postīšanas, ir doma aizliegt tās apmeklēt (piemēram, svētvieta dabas lieguma teritorijā pie Līgatnes). Cilvēks, kurš kaut reizi atradies kāda svētuma starojuma skavās, sāk augšupceļu (parasti, kad tas ir aptverts, ir jau par vēlu kļūt sliktam). Kā apliecinājums svētvietu spēkam varbūt var kalpot tas, ka svētvietas kādreiz tikušas apzināti nīcinātas. Esmu pārliecināts, ka Jaunā laikmeta viena no pazīmēm būs svētvietu atkalapliecināšanās.

 

Ojārs

2012.11.03