PiltiņKalns

Jēkabs Bīne
KAS BIJA JĀŅA SIEVA ?

Atbildēt uz šo jautājumu ir ļoti grūti, jo mūsu reliģisko teiksmu attīstību un stabilizēšanos traucēja senākos laikos pašas tautas šķelšanās novados un zemēs, kur tradīciju svārstīšanās un kaimiņu tautu ietekmē, kā arī saimniecisko pārvērtību iespaidā radās novadu dievestības kulta un ar to saistīto teiksmju īpatnības. Piemēram varētu minēt kuršu un letgaļu kapu apbedīšanas rituāla dažādību aizvēstures laikmetos.
Vēl lielāku raibumu ienesa kristiānisma uzmākšanās, kas latvisko dievestību iedzina pagrīdē, kur tai sāka pielipt pelējumi - dažādu māņu izskatā. Kas jau agrākos posmos bija samezglojies, tas tādos apstākļos nevarēja izlīdzināties, bet vēl vairāk sajuka. Zināmu saraibinājumu ienesa arī daiņu teicēji, uzrakstītāji un paši datņu kārtotāji, jo daudzos gadījumos tiem trūka zināšanas un dažreiz tie rīkojās ari ar aizspriedumiem. Bez tam mūsu daiņu materiāli (kas vienīgie var noderēt šī jautājuma pētīšanai) ir sacerēti un uzrakstīti dažādos laikos, pie kam vecākās dainas, bieži vien, ir stipri pārgrozītās pieskaņojot tās jaunākiem laikiem.
Visu to būtu jāņem vērā - kad jāatrod atbilde uz uzstādīto jautājumu. Ja Jānis daiņās tiek saukts par Dieva dēlu, tad vai viņa sieva ari ir pārdabiska būtne? Vai tikai viņa nav tā pati Jāņa māte?
Piecelies, saimeniece, uzveicies brūnus svārkus,
Redz® Jānīti Dieva dēlu zelta tauri rociņā.
10.2281
Ai, Jānīti, Dieva dēls, tavu augstu kumeliņu!
Caur mežiem piesi spīd, meža galos cepurīte.
10.2823
Jānīšam pavaicāju, kur Jānīša līgaviņa.
Baltābola kalniņā zeltītāi krēsliņā.
10.2883
Jāņa sieva sagšas auda pašā Jāņu vakarā:
Pats Jānītis saivas tina smalkā lazdu krūmiņā.
10.2853
Pirms sākt Jāņa sievas meklēšanu - būtu derīgi ieskatīties romiešu, grieķu un austrumnieku teiksmās, kur at¬rodam radniecīgus tēlus. Pie romiešiem Jānusa ir gaismas Dievs. saules Dievs, visa sācējs un beidzējs. Viņa otrā puse ir Diana - medību, mēneša un gaismas Dieve.
Grieķu dievu teiksmās radniecīgus vaibstus ar mūsu Jāni atrodam Apolona tēlā. Mēs esam paraduši uzskatīt Apolonu par mākslas patronu, bet tas ir par daudz īss izskaidrojums. Apolons ir daudz varenāka figūra grieķu senās teiksmās. Apolons ir Gaismas un Saules dievs. Viņš - spīdošais. Viņa stari pārvēršas par bultām, kas domā - tas viņa ienaidniekiem. Pavasarī viņš nosusina zemi un padzen visus rāpuļus. Ziemā viņš aiziet uz Hlperforie- su zemi (uz ziemeļu nakts valsti, kur katru nakti uzturas rietumos norietējusē saule). Tur viņš iegūst spēkus. Pavasarī gulbji atved Apolonu atpakaļ Delfās. Pa viņa nostbūtnes laiku tur valdījis Dionīss ar savām pava-donēm, kas kalnos skandinājušas ditirambas un svinējušas nakts mistērijas. Apolonu tās tagad sagaida ar stabulēm, bungām un koklēm. Dejas caurstrāvo pāri kūsējoša līgsme. Dioniss sniedz Apolonam roku tādā kārtā slēdzot līgumu. Sievas gatavo Apolonam goda krēslu, sedzot uz tā villaini un liekot izrakstītu spilvenu,
Apolons ir kārtības un sodošās atriebības aizstāvis. Viņš māca ļaudīm dzīves saskaņu un iespaido viņu darbī¬bu ar mūzikas un mākslas - līdzekļiem.
Senākos attēlojumos Apolonam ir 4 ausis, rokas un kājas, kas to padara arī ārēji līdzīgu Janusam.
Apolona māsa un sieva ir Artemida - gaismas un mēness dieve. Viņa ir arī medību dieve un zvēru barotāja, Apolons bieži tiek tēlots ar kokli rokās, kas norāda uz viņa muzicēšanu, Artemida turpretim ir dziedātāja. Viņa aizstāv jaunavas un dzemdētājas. Tāda īsumā ir Apolona otrās puses - Artemidas īpašības.
Dioniss, kas ir it kā pretpols Apolonam, bet tajā pat laikā arī viņa daļa. Viņš ir viens no jaunākiem sengrie¬ķu dieviem. Tas pārņemts no Āzijas (Indijas) kultūras caur Traķiju.
Dioniss ir trakojošā un radošā daba un viņas dīgtspēja. Viņa simbols - falluss. Dioniss ir vīna un skurbā prieka dievs. Viņa Tēvs ir pats Dievs, bet māte Saule. Dionisa tērps - safrāndzeltenā krāsā. Dionisa sievas - Ariadne un Kora, kas nokāpj līdz ar viņu pazemē.
Dionisu (rom. Bakchu) arvien pavada menadas (bakcbantes) un satīri. Pirmās būtu jāuzskata par trakojošām jeb ekstāzē dejojošām sievietēm, bet otrie par cilvēkotiem lauku, mežu un kalnu gariem - dēmoniem ar stipri izteiktām erotiskām tieksmēm.
Par bakchanalijām jeb Dionisa svētkiem zināms, - kā tie notika ik pa 2 gadiem reiz kādā ziemas mēnesī - naktī. lāpu gaismā, mežainā ielejā. Piedalījās gandrīz vienīgi sievietes, efeju vaiņagiem galvā, stabuļu, bungu un kokļu pavadībā dejojot» dziedot slavas dziesmas. Menadas Dionisam ziedoja vērsi vai āzi. Sākumā menadas aprau¬dāja titānu saplosīto dievu Dionīsu, bet pēc tam gavilējot apsveica viņa atgriešanos šajā saulē.
Indusu kultūrā Jāņa tēls ir sadrumstalots vairākās daļās: tur atrodam Aijanaru, Ganešu un Janaku. Pats vārds Jāna tiek tulkots kā ceļš. Gada pusi līdz Jāņa laikam sauc par “Devayānā” t.i. "Dievu ceļš”, bet otru pusi — par Pytryānā - "Senču ceļš”.

Aijanars ir sādžu un lauku sargātājs. Viņam ir celti īpaši tempļi un šo tempļu priekšā dievlūdzēji novieto lielus no māla gatavotus zirgus. Uz šiem zirgiem Aijanars tad nakti jājot un padzenot ļaunos garus – dēmonus.
Ganešs - ganu patrons ir Šivas (dabas spēku personificējums ) un Parvates - Māras (zemes, ūdens un uguns mātes) dēls. Viņš izaug par skaistu un gudru jaunekli. Bet viņa dzīvi sarežģī mīlestība uz savu māti. Šīs mīlestības dēļ, varenais Šiva nocērt savam dēlam galvu. Izmisusi māte lūdz vīram žēlot dēlu Ganešu - atdot tara galvu. Šiva beidzot ir ar mieru atdzīvināt savu dēlu. Arī galvu tas gatavs tam atdot no pirmā pretimnācēja, kas pagadīsies tiem ceļā. Ceļā tie sastop kā pirmo ziloni un no tā laika Ganešam ir ziloņa galva. Ir arī vēl citi Ganeša galvas apmaiņas teiksmas. Pie Ganeša tēla īpatnībām vēl būtu jāpiemetina - ka viņš ir Māras-Parvates dzīvokļu sargs un ka viņam dievkalpojumos veltī pirmās lūgšanas. Pēdējie momenti to padara ļoti līdzīgu Janusam.
Trešais Jāņa radinieks indusu reliģijā ir Janaka, Arī to tēlo kā gudru dievību. Janakas sieva ir Māra, kuru tas sadedzina par aizraušanos ar debesbūtņu skaistumu. Dedzināšanas laikā viņu dēls aizlūdz par māti un Janaka tos izglābj. Viņas miesa ir apsvilusi laukumaina un sakarā ar to Māra kļūst par melno baku dievieti.
Vidusāzijas kultūrās (Cnoresmas un Pjandžikantas - Sogdas) mēs sastopamies ar Sijavušu (mirstošais un atdzīvojošais dabas dievs). Šīs dievības kults uzplaukst laikā no l.gs. pirms E līdz 8.gs. pēc Ēras. Sijavušs ir Iranas valdnieka - Kai-Kausa dēla. Viņa pamāte to tēvam apmelo un sakarā ar to tēvs sāk viņu vajāt. Sijavušs aizbēg jāšus uz melna zirga pie Turanas valdnieka Afrasiaba. Te viņš iegūst patvērumu un apprec karaļa meitu. Lai attaisnotos pret kaislās pamātes meliem, Sijavušs. jāj cauri uguns liesmām. Viņa nelabvēļi to tomēr aprunā un Afrasiabs dod pavēli Sijāvušu nokaut. No Sijavuša asinīm izaug sarkanas krāsvielas puķe Andām (Madaras). Sijavuša nāves piemiņas dienā katrs vīrietis pirms saules lēkta nokauj gaili. Sijavuša dēls - Kai-Chosrovs atriebj tēva nāvi. Pavasarī Sijavušs atkal atdzīvojas. Šis brīdis tiek at¬zīmēts ar muzicēšanu un dejām. Galvenie izpildītāji - jaunas meitenes.
Šīs atstāstītās rietumu un austrumu teiksmas atļauj drusku papildināt trūkstošās daļas mūsu Jāņa un viņa sievas tēlā vai, pareizāk sakot, tēlos, jo tūdaļ jau acīs krīt - ka rietumiskais Jāņa sievas tēls saistās ar gaismas dievību, bet austrumnieciskais - ar Māru - pasaules māti. Šī nesaderība atspoguļojas mūsējā  Jāņa  sievas iztulkojumā. Lai runā paši daiņu materiāli. Sākšu ar Saules meitas - gaismas paveidu.
Vasaras vidus posmā Saule briedina labību. Daiņu valodā tas jauki pateikts šādiem vārdiem;

Saule brida rudzu lauku, priekšautiņu pacēlusi?
Kur nolaida priekšautiņu, tur nolīka rudzu vārpu.
10.2580-
Pa to laiku viņas meita mazgājās Straujupītes likumā un uz viņu nolūkojas Dieva dēls Jānis. Viņš jūsmo par viņas skaistumu un gatavojas viņu ņemt par sievu.
Saules meita mazgājās Straujupītes likumā,
Dieva dēls  lūkojās zelta kārklu krūmiņā.
D. 339 74
Celies agri, Saules meita, mazgā baltu liepas galdu?
Rītu nāks Dieva dēli tavu godu lūkoties.
D. 34032
Jāņa dienā Dieva dēls Jānis sveicina Saules meitu un tie sadodas rokās pāri Debesdaugavai.
Jāņa diena svēta diena, aiz visām dieniņām:
Jāņu dienu Dieva dēls
Saules meitu sveicināja.
D. 32919
Dieva dēlis. Saules meitai
Pār Daugavu rokas deva?
Tik "tie zelta" gredzentiņi, nesabira Daugavā.
D. 33757
Dieva dēls Saules meitai pār Daugavu rokas deva?
Pati Saule gauži raud, kalniņā stāvēdama.
Saules māte paredz - ka tai būs jāšķiras no mīļotās meitas. Saule raud. Pie Saules namdurvīm jau stāv Dieva dēla sirmie zirgi, kas liecina,- ka ši stunda jau tuvojas.
Kam tie sirmi zirgi stāv pie Saulītes nama durvīm?
Dieva dēla sirmi zirgi, Saules meitas precinieka.
D. 33801, 2
Saule līgst ar Dieva dēlu un dzer kāzas.
Saule gāja līdzībās, es Saulīti līdzi gāju,
Saule līga Dieva dēlu, es maizītes arājiņu.
D. 33918, I
Dieva dēls, Saules meita Saules kalnā kāzas dzēra,
Mēnestiņš tecēdams, tas pārmija gredzentiņus.
B. 22, 2340
Pēc kāzām Jānis aizved Saules meitu. lepns ir viņu brauciens. Tie brauc šķindēdami, zvarkstēdami. Šķind Jāņa zābaku pieši, zvarkst Saules meitas sudrabs (gaisma).

Jānits brauca Jānu nakti šķindēdama, žvarkstēdamis:
Pats Jānītis zābakots, Jāņa sieva sudrabota.
10.2847
Jānits brauca Jāņa nakti šķindēdams, žvarkstēdams:
Jānītim pieši šķind, Jāna sievai sudrabiņš.
10.2848
Pārbraukuši jaunajā mājā Saules meita sēž Jāņa sievas zelta krēslā (3.daiņa) baltābola kalniņā.
Tūdaļ arī Saules meita sāk aust zeltotās vakara debesis un mākoņus. Šajā darba Jānis tai palīdz (4.daiņa).
Jāņa sieva sagšas auda pašā Jāņa vakarā,
Zelta šķiesta, vara nītis, sudrabiņa sistaviņas.
10.2854
Saules meita Jāņu nakti trīsejādas rotas auda:
Pirmā zila, otrā zaļa, trešā tumši iesarkana.
P. 565,273
Tuvojās Jāņa nakts. Mainās debesu krāsas. Saules meita nevien auž, bet arī sien sierus, bet tie ir maziņi (zvaigznes).
Jānīts kūla savu sievu, kam nesēja liela siera,
Kam nesēja liela siera, kam maziņus plikšķināja.
10.2885
Saules meitas vedēji rūpējās par jauniķu guļas vietu, gluži tāpat - kā to darīja sengrieķu menadas Apolonu gaidot. Starpība tikai - ka te guļas vieta, bet tur krēsls.
Jānīšam sievu vedu pašā Jāņa vakarā.
Klēti odi, namā dūmi, paklētē guldīsim.
Smalku rožu cisas taisu, magoniņu paladziņu.
P.451,832
Jānišam sievu vedu pašā Jāņa vakarā,
Āboliņa cisas liku, rožu klāju paladziņu.
10.2877
Jāņa nakts kļūst arvien tumšāka un noslēpumaināka. Jānis kāpj melna zirga mugurā un sāk cīņu ar rāpuļiem un nezālēm.
Ņem, Jānīti, melnu zirgu, apjāj manus tīrumiņus,
Lai buriši nenobūra, lai skauģīši nenoskauda.
P. 464,4110
Vei, Jānīti, Dieva dēls, apjāj manu rudzu lauku-,
Izmin smilgas, izmin lačus, lai aug mani tīri rudzi.
13.19,396

Lec, Janīti, kur lekdams, lec lopiņu laidarzā,
Min rupučus, min raganas, tīri manu laidārziņu.
10.2563
Jānis te cīnās arī pret krupjiem - Veļu mātes simboliem, tādā kārtā iznicinādams nāvi. Arī te ieskanās līdzība ar sengrieķu teiksmām, kur Apolons padzen pavasarī visus rāpuļus. līdzība ir arī ar Indu Aijanaru, kurš cīnās ar ļauniem gariem sādžu tuvumā.
Ir pienācis Jāņa nakts vistumšākais brīdis. Gaisma ir pazudusi. Šo brīdi daiņu dziesminieki izsaka ar līdzību par Jāņa kautrās līgavas noslēpšanos no trakulīgā varoņa. Tā slēpjas papardēs.
Kas tur spīd, kas tur viz papardīšu krūmiņā?
Jāņa sieva zāles lasa, pillas krūtis sudrabiņa.
10.2880
Kas spīdēja, kas vizēja papardīšu krūmiņos?
Jāņa sieva sudrabota, tā spīdēja, tā vizēja.
10.2879
Ķas spīdēja, kas vizēja papardīšu krūmiņā?
Jāņa sievas zelta sakta, tā spīdēja, tā vizēja.
10.2881
Jānim atgriežoties pie savas tikko apprecētās līgavas - tas atrod tukšu vietu. Saules meita ir nomirusi Jānis raud...
Jānīšam sieva mira pašā Jāņa vakarā.
Jānīts sievu apraudāja, uz mūriņa tupēdams.
10.2776
Jānis savās dvēseles sāpēs brēc un sauc savu zudušo līgavu. Jāņa bērni viņu mierina un dod padomus.
Jānīts brēca. Jānlts sauca, Jāņam sieva pazuduse.
Nebrēc gauži, nesauc dikti, gan mēs viņu dabūsim!
10.2868
Jānīts brēca, Jānīts sauca, Jānim sieva pazuduse,
Jānim sieva pazuduse, Jāņa zāles lasīdama.
Jāņa zāles lasīdama pa sīkiem krūmiņiem.
10.2867
Jānīšam maza sieva, nātrītēs pazuduse?
Ņem, Jānīti, grābeklīti, meklē savu līgaviņu.
10.2852
Jānis meklē visu atlikušo nakti savu līgavu.
Visu nakti Jānis jāja, savu sievu meklēdams;
Jāņa sieva pazuduse papardīšu krūmiņā -
10.2851

Viņš meklē, bet veltīgi. Dažbrīd jau liekas- ka viņš pats arī pazudis. Tomēr Jāņa bērni atrod Jāni.
Sak’ Jānīti pazudušu, mēs Jānīti atrodam,
Mēs Jānīti atrodam papardīšu krūmiņa.
10.2787
Atrodas beidzot arī Jāņa sieva, bet to atrod ne vaira Jāņa daļā, bet jau Pētera posmā. Līdz ar to tā tiek saderēta Pēteram.
Jāņam sieva pazuduse, Jāņa nakti līgojot;
Pēterdienu atradām papardīšu krūmiņā.
10.2875
Jānišam siev’ izgaisa pašā Jāņu vakarā;
Pēterdienā atradāsi zem paparžu lapiņām.
. 3.17,2384
Jāņam sieva izgaisuse Jāņa dienas vakarā?
Ap Pētriņi atsarada siena vāles galiņā.
F.418,904
Skumīga izskaņa nobeidz šo teiksmu. Jāņam atvestā sieva aiziet pie cita.
Jāņam vārtus aizverami, Pēterami atverami,
Jāņam sievu atvedam, Pēterami saderam.
P. 302, 4025
Jānīšami sievu vedu pašā Jāņu vakarāi,
Pēterami sarunāju līdz citam rudeņam.
10.2970
Jāņa bērni aizver Jānim vārtus un atver Pēteram un sader tam Saules meitu līdz citam rudeņam.
Otra teiksma šķiet vecāka par Saules meitas teiksmu.
Tā varētu sākties ar šādu daiņu:
Kas tā tāda liela pile tai celiņa maliņā?
Tai pilei triji vārti, visi triji sudrabiņa.
Pa vieniem Dievs iebrauca, pa otriem mīļā Māra.
Pa trešiemi Jānīts brauca div’ dzelteni, kumeliņi.
10.3014
Cik vareni tā skan! Pils ar sudraba vārtiem, pa kuriem iebrauc Dievs, Māra un viņu-dēls - Jānis. Nākošās divas daiņas min Jāņa līgavu - sievu.
Vai, Jānīti, viens atnāci, vai ar visu līgaviņu?
Līdzi vedu līgaviņu, kas cepuri paglabāja.
10.2882

Jāņa sieva kroni vija, kalniņā sēdēdama,
Pats Jānītis ziedus lasa, pa maliņu staigādams.
10.2850
Te daiņas pieniņ līgavas rokās Jāņa cepuri un kroni. Kas ir šie apaļie priekšmeti? Protams - ka tie ir Saules simboli. Un pati līgava nav vairs Saules meita, bet gan pasaules māta - Māra. Nākošās divas vēl tuvāki pieiet Māras savdabībai.
Jānīšam skaista sieva par visām sieviņām;
Sieru ēda, pienu dzēra, suliņās mazgājās,
10.2860
Jānīšam balta sieva ar sieriem nobarota:
Pēterami zila, mella, pusei bada aizmiruse;
Jēkabam zema» resna, jaunu rudzu paēduse.
10.2976
Ja atceramies Māras rūpes par govīm, viņas pašas līdzdalību ganīšanā, slaukšanā un sviesta kulšanā - tad skaidrs - ka šī līgava - siera ēdāja un piena dzērēja ir pati Māra. Te bez tam vēl pasvītrots līgavas izcilais skaistums. Arī nākošās daudzina šo viņas īpašību,
Jānītim smuka sieva par visāmi sieviņām:
Dzīparota. maranota visām zemes puķītēm.
10,2859
Jānīšam skaista sieva. Pēteram vēl skaistāka:
Jānīšam ziediņos, Pēteram sudrabā.
10.2971
Pats Jānītis, Jāņa sieva, abi labi ģērbušies:
Pats Jānītis zābakos, Jāņa sieva kurpītēs.
F. 214, 1242
Skaista pati, skaists arī viņas tērps - ziedots, dzīparots un maranots. Jāņa sievas apavs - skaistas kurpes. Bet uz krūtīm liela sakta - Saule, kas vakarā pazūd un rītā atkal atrodās, Raksturīgs moments šajā teiksmā: nepazūd Jāņa sieva, bet pazūd tikai viņas sakta:
Jāņa sievai liela sakta izgaist Jāna vakarā;
Noriet saule meklējot, uzlec saule atrodot.
10,2856
Ja Jānis nāk Jāņa vakarā klausīties - vai ļaudis viņu daudzina, tad Jāņa sieva nāk skatīties - kāda ir latvieša māja, vai tā ir tīra, vai tā ir vaiņagota – cekulota.
Ai, usteba, ustabiņa. tavu skaistu cekuliņu!
Jānīšam sieva nāca cekulā raudzīties.
10.2638

Jāņa sieva - Māra ari Jāņa vakarā pilda savus ierastos pienākumus - sagaida ganus, slauc govis.
Līgo saule vakarā, līgo gani sētiņā,
Līgo pati mīļa Māra telītēm vārtu vērt.
10.2507
Sit, Jānīti, zelta vadzi savas kūts dibinā,
Tur pakāra mīla Māra savu baltu slaucenīti.
10.2533
Šajā brīnumu un noslēpumu pilnā vakarā Māra pilda vēl ari citus uzdevumus. Viņa sargā laidaru un dod auglību tīrumiem.
Nelaid skauģu, mīļā Māra. Jāņu mātes laiderī,
Cērt ar dzelzu zobenīti, sit ar vara trumulīti.
10.2564
Kas apjoza zelta joslu apkārt manu rudzu lauku?
Mīļa Māra apjozuse, Jāņu nakti staigājot.
10.2597
Mīļa Māra rudzus brida samta svārkus paceldama;
Kad nolaida samta svārkus, tad nolīka rudzu vārpas.
10.2580
Kas iemeta zelta pušķi mana govju laidarā?
Mīļā Māra iemetusi, maz telīšu atradusi.
10.2508
Kur Māra guļ Jāņa nakti? Vai arī viņai ir guļas vieta taisīta no rožu cisām un klāta ar magoņu palagiem? Nē - Māra guļ savā ierastā vietā.
Ai, tu govu Māršaviņa, kur gulēji Jāņu nakti?
Stallītī paslieksnē kā melnā vabolīte.
10.2506
Jānim un Mārai dzimst brīnumu bērni. Dzimst divas meitas - Saule un Mēnesis. Šās meitenes jau otrā dienā iet ganos.
Jānīšam meita dzima pašā Jāņa vakarā,
Jau rītā ganos gāja. apautām kājiņām.
B. 17,2663
Jānīšam divi meitas, viena liela, otra maza,
Lielākā zeltu nesa, mazākā sudrabiņu.
F. 191, 5607

Jānītim bij div’ meitiņas, viena liela, otra maza;
Lielā nesa zelta kroni, mazā sīka sudrabiņa,
F. 189, 681
Jānīšam divas meitas, viena liela, otra maza:
Tā spidēia. tā vizēja, Jānu nakti līgojot.
F. 119, 681