Jāņu telpa
Domas no apziņas apcirkņiem pilnmēness laikā, atceroties dižvīru Viktoru Grāvīti
Jāņa dienu telpa
Tiek teikts, ka visi esam Dievā, arī, ka Dievs ir mūsos un paši esam dievi un vēl tiek runāts par Dievu, kā kaut ko ārpus mums stāvoša, un vēl ka tā ir visaptveroša Gaisma, Mīlestība, un ka Dievs ir Visā, Kas Ir. Manuprāt, visiem taisnība, - šīs domas ir jāapvieno. Un kas tad sanāk? Sanāk, ka telpa izzūd (bet tas nenozīmē, ka tās nav) – nav etalona ar ko mērīt, ar ko salīdzināt – Viss, Kas Ir, ir viens. Es vienlaicīgi esmu “metra” etalons un vienlaicīgi Viss, kas Ir, - vienlaicīgi esmu gan subjekts un gan objekts, tie ir saplūduši, vai gan citādi var iedomājaties visu minēto Ideju kopā salikšanu. Mēs mēram telpu, jo mūsu apziņa nespēj izplūst Visā, Kas ir, jeb kļūt bezrobežaina, - interesanti un saviļņojoši, kaut kā jocīgi, vai ne? – nav robežu, nav telpas, būtu robežas, būtu telpas. Mums ir telpa, jo visu uztveram robežām. Un kā ir ar laiku? To tāpat kā telpu esam paraduši mērīt, jo mūsu apziņa ir ārpus mūžības. Arī te interesanti un saviļņojoši: ja esam mūžība (Dievs), laiks pazūd, jo nav ar ko salīdzināt, nav sekundes, jo pats esi sekunde un viss, kas ir ap tevi arī ir sekunde. Ja pats un viss ir sekunde, kas ir pirms un aiz sekundes? Kā māca Tolle, sekunde jeb tagadnes mirklis ir vienīgi mums katram svarīgais: tu vairs neesi pirms tagadnes mirkļa un neesi arī pēc tagadnes mirklī. Tātad mūsu dzīve ir tagadnes mirklis – pirms un pēc mums nav. Pateicoties tikai atmiņai mums šķiet, ka pagātne nekur nav pazudusi, - ir ar mums, un arī nākotne ir, jo vai tā būtu bez tagadnes mirkļa? Esot Dievā, esam mūžībā – vai mūžība ir izmērāma? Mirklī mūžība! Ja pieņemam, ka tas tā ir, tad sanāk, ka arī laiks savelkas vienkopus. Kas to apliecina? Nu nav jau tā, ka cilvēks nav varošs izdzīvot bez laika un telpas mirkļus. Gan jau kādreiz esam bijuši Mīlestības apogejā – augstākajā tās uzliesmojuma punktā, kura pazudis laiks un pazudusi telpa, ir tikai salds, pārlaimīgu izjūtu izraisošs vibrāciju mākonītis, kas ietvēris abus un reizē arī Visu, Kas Ir. Esmu sastapies ar dažiem cilvēciņiem, kuri ir spējīgi vienlaicīgi saskatīt visus plānus t.i., visus esības vibrāciju stāvokļus - bez mikroskopu palīdzības ir spējīgi aplūkot atomus, ienirt zvaigžņu dzīlēs jebkurā galaktikā (attālumi it kā zūd); aplūkot jebkuru objektu, neapejot tam apkārt, t.i. zināt par to visu atrodoties viena laiktelpas punktā. Kā var metriskā sistēmā salīdzināt, piemēram, vienas personas divus apziņas stāvokļus: vienā, kad es te kāda cilvēka klātbūtnē; otrā, kad pēkšņi atrodi sevi pastaigājamies šī paša cilvēka šūnās, vērojot un sajūtot šo “alās” vidi? Kā mērīt laiku, kad tikko esi Visuma centrā bijis un kāda iztraucēts, mirklī pārvari miljardiem km un atgriezies atpakaļ ķermenī? Un tikko traucējums zudis, atkal esi Visuma centrā. Ceļojums Zemes cilvēka laika dimensijas Visuma telpā var notikt nedēļām ilgi, kad pēc katra traucējuma atkal un atkal esi atpakaļ. Un ne tikai, - nevar runāt par “atpakaļ”, jo šo nedēļu laikā vērotājs Visuma centrā tevi redzētu bez pārtraukumiem, vienlaicīgi tāpat kā mamma vai tētis tevi redzējis uz Zemes. Vēl kāda liecība par laika fenomenu. Man kāda tautskolas skolniece pastāstīja par savu atnākšanu uz planētas Zeme. Uz viņas dzimtās planētas priesteri bija pieņēmuši ļoti svarīgu lēmumu, jo apstākļi prasa, lai ko būtiski svarīgu veiktu uz planētas Zeme. Šo misiju paveikt uzņēmās daži, tajā skaitā arī mana skolniece. Nebija viegli šķirties no draugiem, tuviniekiem un doties nezināmajā. Pirms došanās ceļā viņu drošināja: “Tad, kad tev būs laiks atgriezties, varēsi izvēlēties kad, arī dzīves mirklī, no kura aizgāji, tātad savu esošo draugu un tuvinieku vidū – viņai planētas laiks būs apstājies.
Vairumam cilvēku viss tas ir liegts un tāpēc tā saucamajā, vairākuma demokrātijā mēs nespējam pieņemt neko tādu, ko vairākums nespēj ne sajust, ne saskatīt, ne sataustīt, ne apzināties. Vairākuma demokrātija, faktiski, ved prom no Dieva, ved prom no visa, kam vajadzīga ticība un, es teiktu, prom arī no tādas vispārcilvēciskas vērtības, kā Mīlestības. Domāju, ka Mīlestība nav šķirama no Dievapziņas, no visa Vienības izjūtas. Mīlestība ir tā, kas savieno, vieno un satur, kas līdzsvaro, rada visu, arī telpu, domāju, ka arī laiku un visu laiktelpā.
Esmu dzirdējis skaistu stāstu par to kā radies cilvēks. Kad nekas nav bijis, pirmā bijusi Dieva doma. Doma ir zibenīga t.i., tā izplatās ar bezgalīgi lielu ātrumu – tai nav ne laika, ne telpas. Lai domu realizētu tā ir „jānobremzē”. Tas var notikt tikai kaut kādā sabiezinājumā, kurā vibrācijas būtu daudz raupjākas (līdzīgi kā gaisma, tai ieplūstot optiski blīvākā vidē). Tur tad varētu notikt dievišķās domas apcere. Tam Dievs radīja dvēseles – dvēseles, kā nepieciešamību domas apcerei. Dvēseles, apcerot domu, savā smalkajā, elastīgajā veidolā reizē pašas pārtapa apceres auglī – varētu teikt, ka apceres rezultāts atklājās dvēseles veidolā. Pakāpeniski radās arvien jauni dažādu vibrāciju esības plāni, kuri piepildījās arvien jauniem un jauniem apcerēs radītiem objektiem. Raupjo vibrāciju plānos dvēselēm radās iespēja, pašai joprojām paliekot smalkai, atstāt savus veidojumus un ļaut tiem patstāvīgi attīstīties, vairoties. Caur Dvēselēm Dievs radīja to redzamo un neredzamo pasauli, (izteica sevi), kurā patreiz dzīvojam. Arī minerālus, augus, dzīvniekus un protams arī cilvēka fizisko veidolu. Mēs neesam raduši identificēt sevi ar šo bezgalīgi veco, bezgalīgas pieredzes bagāto dvēseli, bet ar tās pēdējo sasniegumu: cilvēka augumu. Taču, ieklausoties sevī, mēs atklājam, ka ilgojamies pēc tā, kas patiesībā esam: pēc nemirstības – mūsu vecums samērojams ar pašu radītās telpas t.i. Visuma vecumu. Bet, lai nu paliek šī tēma citai reizei, jo šobrīd mūsu saruna ir par telpu. Attiecībā uz to, mēs redzam, ka telpas faktiskais veidotājs, visplašākā un dziļākā izpratnē, nav neviens cits kā cilvēks.
Vai arī šodien, cilvēku apdzīvotajā telpā, viss nenotiek tā, ka tas noticis no paša pirmsākuma? Vai pirmā nav doma? Vai tai neseko apcere un tad apceres īstenošana?
Tiek teikts: domā ko runā! Varbūt vajadzētu teikt: pirms runā, domā ko domā? Smalko pasauļu pētnieki, piemēram, Šri Aurobindo, apstiprinājuši: reiz palaista doma nekur nepazūd, bet meklē savu realizāciju. Tas nozīmē, ka tā ir tepat telpā un nosaka šīs telpas īpašības – telpu ap sevi cilvēks veido jau ar domu. Ja doma saskanīga ar attiecīgo vidi, tā rezonē tajā un gūst papildus enerģiju, tā veicinot tās materializēšanos. Un tas notiek gan ar labu domu, gan ar sliktu domu. Slikto domu radītājiem es gribētu pateikt lūk ko, ja tā vidē neatrod rezonatoru, tā atkal un atkal atgriežas pie sava radītāja, līdz piespiež tam to apcerēt un beigu beigās arī to realizēt – nedomājiet sliktas domas! Varbūt kādreiz esat bijuši telpā, no kuras, kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ, gribās pēc iespēja ātrāk aiziet, jūs tajā jūtaties slikti. Viens no iemesliem varētu būt tāds, ka tā ir piesātināta ar jums nepieņemamu domu tēliem.
Tātad, ja gribam izveidot telpu, kurā cilvēkam jājūtas labi, nepietiek ar krāsām, proporcijām un tamlīdzīgām lietām. Manuprāt, dizaineriem, interjeristiem, arhitektiem, kuri ir galvenie mūsdienu telpas veidotāji, jābūt pēc aicinājuma skaidriem, sakārtotiem, labiem cilvēkiem. Labestības trūkums (brektisms) rada riebeklības, kuras mums jāskatās, kurās jādzīvo un kuras, gribam to vai nē, iespaido mūsu psihi, mūsu uztveri, domas utt.. Ir vēl viens bauslis (bez domā skaisti): skati un klausies skaisto. Šodien to pārkāpt piespiežam gan sevi, gan citus, gan savus bērnus.
Atgriežamies pie telpas. Pamata jautājums ir par Jāņa svētku svinēšanas telpu mūsdienās. Lai to pareizi iekārtotu, būtu jāzina kas tie Jāņi un kam tie. Tas nav viegls jautājums un šobrīd par to ir tikai minējumi, nojausma.
Tiek runā par vairākām nozīmēm: par Jāņa dienu, kā nepieciešamību Dieva, dabas un cilvēka vienotībai; kā reizi kosmiskās un zemes kārtības vienotībai; kā par nepieciešamību, lai radītu. Citi domā, ka galvenā ir bijusi svētības saņemšana no Dieva dēla un mīlestībai, kas, protams, saistāma ar auglības veicināšanu. Vēl citi sasaista Jāņus ar Saulē meklējamo dzīvības spēku.
Pēdējā laikā mēs runājam tikai par svētkiem, kā tādiem un saskatām tajos tikai līksmes un izpriecāšanās nozīmi - Jāņi pārvērtušies par izklaides dienu. Svētku jēdziens ir devalvējies. Vai svētki nesākas ar prieku par Dieva dēla – Jāņa doto svētību cilvēkiem un dabai, ar prieku kuru inducē savstarpēja saplūsme, saplūsme ar dabu, Dievu, visa Veselums. Varbūt pat tikai tad, kad esam paveikuši kaut ko tādu, kas mums kā cilvēkiem, šīs pasaules veidotajiem, būtu patiesi jāveic. Kas tas konkrēti ir, to šobrīd nepateikšu, bet man ir tāda pārliecība, ka ne jau desiņu cepšanas un alus dzeršanas laime.
Tautas garīgajā Mantojumā mēs atrodam to, kā rīkojusies saime, tās locekļi, kādi ticējumi valdīja viņu vidū, bet mēs neko neuzzinām no tā, ko vasaras saulgriežos darīja priesteri. Bieži priesteru loma tiek stipri vienkāršota, saistot to ar ikdienas cilvēku vajadzību nodrošināšanu, ar tumsonīgu ļautiņu māņticīgām izdarībām. Tādas grandiozas svētnīcas kā, piemēram, Pokaiņu mežs, Vaidavas svētnīcu komplekss ar zvaigžņu kartēm vai megalītiskā Bļodas kalna svētnīca Valmieras rajonā, līdzīgi kā Anglijas Stounheidža fenomens, liecina par Zemes sasaisti ar mūsu Visuma zvaigznēm un citām galaktikām. Varam tikai minēt, kāpēc kosmosu modelējuši uz Zemes. Varbūt tāpēc, lai veidotu informācijas kanālus, saites, jo līdzīgais ar līdzīgo sasaucas. Ja tas tā, tad seno priesteru lomu Zemes iesaistīšanai kosmosa mēroga norisēs nav novērtējama. Domāju, ka priesteri tieši un netieši vadīja arī Jāņa dienu norises. Viņi bija tie, kas skaidri zināja vārda, melodijas, kustības, vienotības sakrālo nozīmi telpas izveidei darbam un svētkiem.
Tautas dziesmās par fiziskās telpas neiztrūkstošiem elementiem mināmi ugunskuri, vairāki vārti, pa kuriem gājis Jānis, Jāņa bērni, Saule, divdzelteni kumeliņi un tamlīdzīgi. Jānis vai nu atjājis milzīgi augstā zirgā, kurā vietu atradušas zvaigznes, vai nokāpis no ozola, izlīdis no patiltes, akmens. Nopietna vieta Jāņa svētku norisēs ir ozolam. Te noris virkne kopīgu Jāņa bērnu, Jāņa un viņa sievas izdarību – sagaidīšanas rituāls, dziedāšana, dancošana un rotaļāšanās.
Domāju, ka priesteri īpaši nopietni strādāja smalkā plāna attīrīšanā, sakārtošanā, harmonizēšanā un rosināja to darīt arī savus ļaudis. Tiem telpas sakārtošana sākās ar sevis, sava pagalma sakopšanu, ar ielīgošanu krietni vēl pirms Jāņiem. Es domāju, ka mums nav jānomoca sevi ar veco izdarību vētīšanu. Protams, ka mēs dzīvojam jaunā laikā ar citu apziņu, citiem priekšstatiem, citām iespējām, bet vai pamatuzdevums tautai ir cits. Ja ir kādi, tad tie drīzāk ir kā “apakšuzdevumi”, kurus nepieciešams veikt, lai sekmīgi darītu to, ko esam darījuši un varētu darīt arī turpmāk. Tādi varētu būt saistīti ar cilvēku pamatvērtību uzturēšanu apziņā – fokusēšanos uz tām; savas daudzpusības un savu dotumu izkopšanā; garīgā, mentālā un fiziskā attīrīšanās (varbūt šķīstīšanos) uzdevumos; savas tautas dzīvotspējas saglabāšanā, piemirstās dzīvesziņas atmodināšanā u.c. Šie darbi ir nepieciešami, jo paplašinoties mūsu gara apvāršņiem, skaidrojoties apziņai, mēs ar daudz lielāku pārliecību un sparu, darīsim to, kas jādara mūsu tautai atrodoties te uz planētas Zeme.
Neapšaubāmi, ka galvenais tautas uzdevums, galvenā metode, galvenie līdzekļi ir rodami mūsu tautas garīgajā Mantojumā. Uzdevums nav novecojis ne tikai attiecībā uz Jāņa iesaisti, bet attiecība uz visiem citiem Mantojumā rodamiem dieviem. Maza atkāpe. Māru, Laimu, Austru u.c. nevajadzētu pamazināt par dievībām, nemaz jau nerunājot par kaut kā simboliem. Tāpat kā ir cilvēku suga, garu, eņģeļu u.c. sugas, tā arī ir dievu suga. Ar Dievu jāsaprot dievu un visu citu sugu “piramīdas” virsotni, - dievu ir daudz. Jaunajam laikam iestājoties, var nākties mainīt akcentus, jo viss vēl ir “tumsas” ieskauts, ir tikai vāji, bet stingri iezīmēta Gaismas blāzma pie apvāršņa, Atmoda ir tikai vēl priekšā. Taču mūsu Mantojums, kas iezīmē mūžību, ir atslēga Jaunā laikmeta vārtiem. Mantojums ir Dievišķā starojuma avots, kas līdzīgi kā citās kultūrās rodamiem dievišķā aspekta elementiem, var efektīvi palīdzēt katra indivīda garīgā izaugsmē (atmodā), tā arī kolektīvai – visas tautas, visas cilvēces.
Kā mēs, te Drustos reāli, atbilstoši Jaunā laika izpratnei, veidojam Jāņa telpu? Telpas veidošanu esam uzsākuši vismaz pirms četrdesmit gadiem ar ekperimentiem. Eksperimentus balstījām uz ideju, ka, ja ko nesaprotam tradīcijās, rituālos, dziesmās, izdarībās, ticējumos, tas nenozīmē, ka tas šodien neiederas, nestrādā, - darījām un joprojām darām daudzas lietas nemēģinot atrast lietišķumu, racionalitāti un tamlīdzīgi. Esam pārliecināti, ka darot viss sakārtosies pats no sevis – noslēpumi atklāsies, kaut kas, protams, atbirs un kaut kas arī nāks klāt. Galvenais ir pildīt sen seno uzdevumu, nešauboties par tā nepieciešamību. Uzdevums ir ļoti, ļoti grūts, jo, nezinu kāpēc, bet, ja divi no trim Dieva dēliem ir uz Zemes cilvēku vidū pabijuši, tad trešais, un tas ir Jānis, uz Zemes nav bijis. Latvieši Jāni uz Zemi ir “atnesuši” no tālas tūkstošgadēs nezaudētas pieredzes, no vietas, kurā tā gūta. Varbūt ar šo, joprojām spilgto “atmiņu” un gadu tūkstošos veiktiem Jāņa rituāliem ir pieticis, lai Jāņa klātbūtne uz Zemes dzīvībai ir bijusi pietiekama. Grūti pat iedomāties to, cik stiprai un patiesai (patiesību nesošai) ir jābūt latviskai dzīvesziņai, lai dzīvība uz Zemes netiktu pievilta. Rituāli, dziesmas, kuras dziedam ir tās, kas liek rezonēt ar Jāni – t.i., kas dzīvībai dod nepieciešamās komponentes. Sākumā sameklējām visus Jāņa telpai saderīgos elementus Dainās, ticējumos, nostāstos utt.., necentāmies neko izgudrot. To paveica tautas tradīciju kopas “Budēļi” meitenes un zēni Viktora Grāvīša vadībā. Viktors šā darba augļus savā laikā ir nopublicējis Dabas un vēstures kalendārā. Neliela atkāpe. Viktors Grāvītis bija unikāla personība latviešu kultūras telpā un zinātnē. Viņš savu mūžu veltīja ģeoloģijai (sk. kaut vai Vikipēdijā) un folklorai. Viktors bija Latvijas Dabas un pieminekļu biedrības dibinātājs un Dabas un vēstures kalendāra izveidotājs. Abi nodibinājumi bija padomju laikos labi nomaskēti tautas apziņas kopēji. Viņa tautas gara uzturētāja darbs, manuprāt, tā īsti šobrīd nav novērtēts. Viktors sava mūža nozīmīgāko daļu bija veltījis vēl tautas atmiņā nepazaudēto Jāņa norišu meklēšanā, fiksēšanā. Palīdzēju ekspedīcijās ar savu transportu, tehniku, iegūtā kārtošanu. Ienesām Jāņa svētku norišu telpā maksimāli visu, ko atradām un kas atbilda mūsu iespējām, mūsu spēkiem. Viktors bija nenogurdināms norisēm nepieciešamo atribūtu gādātājs (reiz pat pajūgu bija sarūpējis Jāņa bērnu vešanai no sētas uz sētu). Šobrīd Jāņa telpā parādījušies jauni elementi, bet ne tāpēc, ka esam tos pie rakstāmgalda sēžot izdomājuši, bet tāpēc, ka tie viens pakaļ otram paši atnāca no nekurienes. Es pieļauju, ka tie parādījās, jo svinam svētkus svētkalnā – Austras svētnīcā. Piltiņkalna zīmēs ietvertas četras lietas: mīlestība, vienotība, saskaņa un daile. Varētu te neko pat nedalīt, bet mēs, cilvēki labāk saprotam ko tad, ja diferencējam. Tātad minētās četras lietas izsaka Austru. Austra ir visa sākums, piemēram, viņa dod pirmo grūdienu dabas atmodai pēc ziemas miega. Viņa ir klāt cilvēka mūža sākumam uz Zemes un arī jaunam sākumam aizejot no Zemes. Lai jebkas, ko uzsākam, labi izdotos ir jāpieaicina Austra (viņai ir vēl otrs vārds – Ausma).
Jāņa (dieva) telpa, kā jau secinājām pārdomu pašā sākumā, vienlaicīgi ir un nav telpa, nav laika, jo Jāņa mistērija ir pārmūžīga, pārlaicīga, ir visu aptveroša. Tādai ir arī jābūt tai telpai, kuru veidojam Jāņos. Tādā telpā iederas Jānis ar saviem milzu kumeliņiem: caur mežiem pieši spīd, meža galos cepurīte… un Jānītis, kurš savus kumeliņus jūriņāi peldināja, pašam sēžot kalniņāi, zelta grožus turot rociņā… un protams, ka nevienami tāda sēta, kāda mūsu Jānīšami – pašā dārza vidiņā trīs sidraba avotiņi, pie vienā dzēra raibas govis, pie otrā – bēri kumeliņi, trešajā avotā mīļā Māra mazgājās.
Telpas un laika izzušana nepieciešama, lai saplūsmē ar Visu, Kas Ir, mēs spētu saņemt un nodot Jāņa svētību saviem mīļajiem, savai tautai un pasaulei – tas ir mūsu tautas uzdevums. Drustēniešu uzdevums Jāņos tiek papildināts ar Piltiņkalna Austras zīmēm, kuras Jāņa mistērijas koptelpā ir jānosūta pasaulei. Lai aust gaisma! Līgo!
Jāņa dienu telpa
Tiek teikts, ka visi esam Dievā, arī, ka Dievs ir mūsos un paši esam dievi un vēl tiek runāts par Dievu, kā kaut ko ārpus mums stāvoša, un vēl ka tā ir visaptveroša Gaisma, Mīlestība, un ka Dievs ir Visā, Kas Ir. Manuprāt, visiem taisnība, - šīs domas ir jāapvieno. Un kas tad sanāk? Sanāk, ka telpa izzūd (bet tas nenozīmē, ka tās nav) – nav etalona ar ko mērīt, ar ko salīdzināt – Viss, Kas Ir, ir viens. Es vienlaicīgi esmu “metra” etalons un vienlaicīgi Viss, kas Ir, - vienlaicīgi esmu gan subjekts un gan objekts, tie ir saplūduši, vai gan citādi var iedomājaties visu minēto Ideju kopā salikšanu. Mēs mēram telpu, jo mūsu apziņa nespēj izplūst Visā, Kas ir, jeb kļūt bezrobežaina, - interesanti un saviļņojoši, kaut kā jocīgi, vai ne? – nav robežu, nav telpas, būtu robežas, būtu telpas. Mums ir telpa, jo visu uztveram robežām. Un kā ir ar laiku? To tāpat kā telpu esam paraduši mērīt, jo mūsu apziņa ir ārpus mūžības. Arī te interesanti un saviļņojoši: ja esam mūžība (Dievs), laiks pazūd, jo nav ar ko salīdzināt, nav sekundes, jo pats esi sekunde un viss, kas ir ap tevi arī ir sekunde. Ja pats un viss ir sekunde, kas ir pirms un aiz sekundes? Kā māca Tolle, sekunde jeb tagadnes mirklis ir vienīgi mums katram svarīgais: tu vairs neesi pirms tagadnes mirkļa un neesi arī pēc tagadnes mirklī. Tātad mūsu dzīve ir tagadnes mirklis – pirms un pēc mums nav. Pateicoties tikai atmiņai mums šķiet, ka pagātne nekur nav pazudusi, - ir ar mums, un arī nākotne ir, jo vai tā būtu bez tagadnes mirkļa? Esot Dievā, esam mūžībā – vai mūžība ir izmērāma? Mirklī mūžība! Ja pieņemam, ka tas tā ir, tad sanāk, ka arī laiks savelkas vienkopus. Kas to apliecina? Nu nav jau tā, ka cilvēks nav varošs izdzīvot bez laika un telpas mirkļus. Gan jau kādreiz esam bijuši Mīlestības apogejā – augstākajā tās uzliesmojuma punktā, kura pazudis laiks un pazudusi telpa, ir tikai salds, pārlaimīgu izjūtu izraisošs vibrāciju mākonītis, kas ietvēris abus un reizē arī Visu, Kas Ir. Esmu sastapies ar dažiem cilvēciņiem, kuri ir spējīgi vienlaicīgi saskatīt visus plānus t.i., visus esības vibrāciju stāvokļus - bez mikroskopu palīdzības ir spējīgi aplūkot atomus, ienirt zvaigžņu dzīlēs jebkurā galaktikā (attālumi it kā zūd); aplūkot jebkuru objektu, neapejot tam apkārt, t.i. zināt par to visu atrodoties viena laiktelpas punktā. Kā var metriskā sistēmā salīdzināt, piemēram, vienas personas divus apziņas stāvokļus: vienā, kad es te kāda cilvēka klātbūtnē; otrā, kad pēkšņi atrodi sevi pastaigājamies šī paša cilvēka šūnās, vērojot un sajūtot šo “alās” vidi? Kā mērīt laiku, kad tikko esi Visuma centrā bijis un kāda iztraucēts, mirklī pārvari miljardiem km un atgriezies atpakaļ ķermenī? Un tikko traucējums zudis, atkal esi Visuma centrā. Ceļojums Zemes cilvēka laika dimensijas Visuma telpā var notikt nedēļām ilgi, kad pēc katra traucējuma atkal un atkal esi atpakaļ. Un ne tikai, - nevar runāt par “atpakaļ”, jo šo nedēļu laikā vērotājs Visuma centrā tevi redzētu bez pārtraukumiem, vienlaicīgi tāpat kā mamma vai tētis tevi redzējis uz Zemes. Vēl kāda liecība par laika fenomenu. Man kāda tautskolas skolniece pastāstīja par savu atnākšanu uz planētas Zeme. Uz viņas dzimtās planētas priesteri bija pieņēmuši ļoti svarīgu lēmumu, jo apstākļi prasa, lai ko būtiski svarīgu veiktu uz planētas Zeme. Šo misiju paveikt uzņēmās daži, tajā skaitā arī mana skolniece. Nebija viegli šķirties no draugiem, tuviniekiem un doties nezināmajā. Pirms došanās ceļā viņu drošināja: “Tad, kad tev būs laiks atgriezties, varēsi izvēlēties kad, arī dzīves mirklī, no kura aizgāji, tātad savu esošo draugu un tuvinieku vidū – viņai planētas laiks būs apstājies.
Vairumam cilvēku viss tas ir liegts un tāpēc tā saucamajā, vairākuma demokrātijā mēs nespējam pieņemt neko tādu, ko vairākums nespēj ne sajust, ne saskatīt, ne sataustīt, ne apzināties. Vairākuma demokrātija, faktiski, ved prom no Dieva, ved prom no visa, kam vajadzīga ticība un, es teiktu, prom arī no tādas vispārcilvēciskas vērtības, kā Mīlestības. Domāju, ka Mīlestība nav šķirama no Dievapziņas, no visa Vienības izjūtas. Mīlestība ir tā, kas savieno, vieno un satur, kas līdzsvaro, rada visu, arī telpu, domāju, ka arī laiku un visu laiktelpā.
Esmu dzirdējis skaistu stāstu par to kā radies cilvēks. Kad nekas nav bijis, pirmā bijusi Dieva doma. Doma ir zibenīga t.i., tā izplatās ar bezgalīgi lielu ātrumu – tai nav ne laika, ne telpas. Lai domu realizētu tā ir „jānobremzē”. Tas var notikt tikai kaut kādā sabiezinājumā, kurā vibrācijas būtu daudz raupjākas (līdzīgi kā gaisma, tai ieplūstot optiski blīvākā vidē). Tur tad varētu notikt dievišķās domas apcere. Tam Dievs radīja dvēseles – dvēseles, kā nepieciešamību domas apcerei. Dvēseles, apcerot domu, savā smalkajā, elastīgajā veidolā reizē pašas pārtapa apceres auglī – varētu teikt, ka apceres rezultāts atklājās dvēseles veidolā. Pakāpeniski radās arvien jauni dažādu vibrāciju esības plāni, kuri piepildījās arvien jauniem un jauniem apcerēs radītiem objektiem. Raupjo vibrāciju plānos dvēselēm radās iespēja, pašai joprojām paliekot smalkai, atstāt savus veidojumus un ļaut tiem patstāvīgi attīstīties, vairoties. Caur Dvēselēm Dievs radīja to redzamo un neredzamo pasauli, (izteica sevi), kurā patreiz dzīvojam. Arī minerālus, augus, dzīvniekus un protams arī cilvēka fizisko veidolu. Mēs neesam raduši identificēt sevi ar šo bezgalīgi veco, bezgalīgas pieredzes bagāto dvēseli, bet ar tās pēdējo sasniegumu: cilvēka augumu. Taču, ieklausoties sevī, mēs atklājam, ka ilgojamies pēc tā, kas patiesībā esam: pēc nemirstības – mūsu vecums samērojams ar pašu radītās telpas t.i. Visuma vecumu. Bet, lai nu paliek šī tēma citai reizei, jo šobrīd mūsu saruna ir par telpu. Attiecībā uz to, mēs redzam, ka telpas faktiskais veidotājs, visplašākā un dziļākā izpratnē, nav neviens cits kā cilvēks.
Vai arī šodien, cilvēku apdzīvotajā telpā, viss nenotiek tā, ka tas noticis no paša pirmsākuma? Vai pirmā nav doma? Vai tai neseko apcere un tad apceres īstenošana?
Tiek teikts: domā ko runā! Varbūt vajadzētu teikt: pirms runā, domā ko domā? Smalko pasauļu pētnieki, piemēram, Šri Aurobindo, apstiprinājuši: reiz palaista doma nekur nepazūd, bet meklē savu realizāciju. Tas nozīmē, ka tā ir tepat telpā un nosaka šīs telpas īpašības – telpu ap sevi cilvēks veido jau ar domu. Ja doma saskanīga ar attiecīgo vidi, tā rezonē tajā un gūst papildus enerģiju, tā veicinot tās materializēšanos. Un tas notiek gan ar labu domu, gan ar sliktu domu. Slikto domu radītājiem es gribētu pateikt lūk ko, ja tā vidē neatrod rezonatoru, tā atkal un atkal atgriežas pie sava radītāja, līdz piespiež tam to apcerēt un beigu beigās arī to realizēt – nedomājiet sliktas domas! Varbūt kādreiz esat bijuši telpā, no kuras, kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ, gribās pēc iespēja ātrāk aiziet, jūs tajā jūtaties slikti. Viens no iemesliem varētu būt tāds, ka tā ir piesātināta ar jums nepieņemamu domu tēliem.
Tātad, ja gribam izveidot telpu, kurā cilvēkam jājūtas labi, nepietiek ar krāsām, proporcijām un tamlīdzīgām lietām. Manuprāt, dizaineriem, interjeristiem, arhitektiem, kuri ir galvenie mūsdienu telpas veidotāji, jābūt pēc aicinājuma skaidriem, sakārtotiem, labiem cilvēkiem. Labestības trūkums (brektisms) rada riebeklības, kuras mums jāskatās, kurās jādzīvo un kuras, gribam to vai nē, iespaido mūsu psihi, mūsu uztveri, domas utt.. Ir vēl viens bauslis (bez domā skaisti): skati un klausies skaisto. Šodien to pārkāpt piespiežam gan sevi, gan citus, gan savus bērnus.
Atgriežamies pie telpas. Pamata jautājums ir par Jāņa svētku svinēšanas telpu mūsdienās. Lai to pareizi iekārtotu, būtu jāzina kas tie Jāņi un kam tie. Tas nav viegls jautājums un šobrīd par to ir tikai minējumi, nojausma.
Tiek runā par vairākām nozīmēm: par Jāņa dienu, kā nepieciešamību Dieva, dabas un cilvēka vienotībai; kā reizi kosmiskās un zemes kārtības vienotībai; kā par nepieciešamību, lai radītu. Citi domā, ka galvenā ir bijusi svētības saņemšana no Dieva dēla un mīlestībai, kas, protams, saistāma ar auglības veicināšanu. Vēl citi sasaista Jāņus ar Saulē meklējamo dzīvības spēku.
Pēdējā laikā mēs runājam tikai par svētkiem, kā tādiem un saskatām tajos tikai līksmes un izpriecāšanās nozīmi - Jāņi pārvērtušies par izklaides dienu. Svētku jēdziens ir devalvējies. Vai svētki nesākas ar prieku par Dieva dēla – Jāņa doto svētību cilvēkiem un dabai, ar prieku kuru inducē savstarpēja saplūsme, saplūsme ar dabu, Dievu, visa Veselums. Varbūt pat tikai tad, kad esam paveikuši kaut ko tādu, kas mums kā cilvēkiem, šīs pasaules veidotajiem, būtu patiesi jāveic. Kas tas konkrēti ir, to šobrīd nepateikšu, bet man ir tāda pārliecība, ka ne jau desiņu cepšanas un alus dzeršanas laime.
Tautas garīgajā Mantojumā mēs atrodam to, kā rīkojusies saime, tās locekļi, kādi ticējumi valdīja viņu vidū, bet mēs neko neuzzinām no tā, ko vasaras saulgriežos darīja priesteri. Bieži priesteru loma tiek stipri vienkāršota, saistot to ar ikdienas cilvēku vajadzību nodrošināšanu, ar tumsonīgu ļautiņu māņticīgām izdarībām. Tādas grandiozas svētnīcas kā, piemēram, Pokaiņu mežs, Vaidavas svētnīcu komplekss ar zvaigžņu kartēm vai megalītiskā Bļodas kalna svētnīca Valmieras rajonā, līdzīgi kā Anglijas Stounheidža fenomens, liecina par Zemes sasaisti ar mūsu Visuma zvaigznēm un citām galaktikām. Varam tikai minēt, kāpēc kosmosu modelējuši uz Zemes. Varbūt tāpēc, lai veidotu informācijas kanālus, saites, jo līdzīgais ar līdzīgo sasaucas. Ja tas tā, tad seno priesteru lomu Zemes iesaistīšanai kosmosa mēroga norisēs nav novērtējama. Domāju, ka priesteri tieši un netieši vadīja arī Jāņa dienu norises. Viņi bija tie, kas skaidri zināja vārda, melodijas, kustības, vienotības sakrālo nozīmi telpas izveidei darbam un svētkiem.
Tautas dziesmās par fiziskās telpas neiztrūkstošiem elementiem mināmi ugunskuri, vairāki vārti, pa kuriem gājis Jānis, Jāņa bērni, Saule, divdzelteni kumeliņi un tamlīdzīgi. Jānis vai nu atjājis milzīgi augstā zirgā, kurā vietu atradušas zvaigznes, vai nokāpis no ozola, izlīdis no patiltes, akmens. Nopietna vieta Jāņa svētku norisēs ir ozolam. Te noris virkne kopīgu Jāņa bērnu, Jāņa un viņa sievas izdarību – sagaidīšanas rituāls, dziedāšana, dancošana un rotaļāšanās.
Domāju, ka priesteri īpaši nopietni strādāja smalkā plāna attīrīšanā, sakārtošanā, harmonizēšanā un rosināja to darīt arī savus ļaudis. Tiem telpas sakārtošana sākās ar sevis, sava pagalma sakopšanu, ar ielīgošanu krietni vēl pirms Jāņiem. Es domāju, ka mums nav jānomoca sevi ar veco izdarību vētīšanu. Protams, ka mēs dzīvojam jaunā laikā ar citu apziņu, citiem priekšstatiem, citām iespējām, bet vai pamatuzdevums tautai ir cits. Ja ir kādi, tad tie drīzāk ir kā “apakšuzdevumi”, kurus nepieciešams veikt, lai sekmīgi darītu to, ko esam darījuši un varētu darīt arī turpmāk. Tādi varētu būt saistīti ar cilvēku pamatvērtību uzturēšanu apziņā – fokusēšanos uz tām; savas daudzpusības un savu dotumu izkopšanā; garīgā, mentālā un fiziskā attīrīšanās (varbūt šķīstīšanos) uzdevumos; savas tautas dzīvotspējas saglabāšanā, piemirstās dzīvesziņas atmodināšanā u.c. Šie darbi ir nepieciešami, jo paplašinoties mūsu gara apvāršņiem, skaidrojoties apziņai, mēs ar daudz lielāku pārliecību un sparu, darīsim to, kas jādara mūsu tautai atrodoties te uz planētas Zeme.
Neapšaubāmi, ka galvenais tautas uzdevums, galvenā metode, galvenie līdzekļi ir rodami mūsu tautas garīgajā Mantojumā. Uzdevums nav novecojis ne tikai attiecībā uz Jāņa iesaisti, bet attiecība uz visiem citiem Mantojumā rodamiem dieviem. Maza atkāpe. Māru, Laimu, Austru u.c. nevajadzētu pamazināt par dievībām, nemaz jau nerunājot par kaut kā simboliem. Tāpat kā ir cilvēku suga, garu, eņģeļu u.c. sugas, tā arī ir dievu suga. Ar Dievu jāsaprot dievu un visu citu sugu “piramīdas” virsotni, - dievu ir daudz. Jaunajam laikam iestājoties, var nākties mainīt akcentus, jo viss vēl ir “tumsas” ieskauts, ir tikai vāji, bet stingri iezīmēta Gaismas blāzma pie apvāršņa, Atmoda ir tikai vēl priekšā. Taču mūsu Mantojums, kas iezīmē mūžību, ir atslēga Jaunā laikmeta vārtiem. Mantojums ir Dievišķā starojuma avots, kas līdzīgi kā citās kultūrās rodamiem dievišķā aspekta elementiem, var efektīvi palīdzēt katra indivīda garīgā izaugsmē (atmodā), tā arī kolektīvai – visas tautas, visas cilvēces.
Kā mēs, te Drustos reāli, atbilstoši Jaunā laika izpratnei, veidojam Jāņa telpu? Telpas veidošanu esam uzsākuši vismaz pirms četrdesmit gadiem ar ekperimentiem. Eksperimentus balstījām uz ideju, ka, ja ko nesaprotam tradīcijās, rituālos, dziesmās, izdarībās, ticējumos, tas nenozīmē, ka tas šodien neiederas, nestrādā, - darījām un joprojām darām daudzas lietas nemēģinot atrast lietišķumu, racionalitāti un tamlīdzīgi. Esam pārliecināti, ka darot viss sakārtosies pats no sevis – noslēpumi atklāsies, kaut kas, protams, atbirs un kaut kas arī nāks klāt. Galvenais ir pildīt sen seno uzdevumu, nešauboties par tā nepieciešamību. Uzdevums ir ļoti, ļoti grūts, jo, nezinu kāpēc, bet, ja divi no trim Dieva dēliem ir uz Zemes cilvēku vidū pabijuši, tad trešais, un tas ir Jānis, uz Zemes nav bijis. Latvieši Jāni uz Zemi ir “atnesuši” no tālas tūkstošgadēs nezaudētas pieredzes, no vietas, kurā tā gūta. Varbūt ar šo, joprojām spilgto “atmiņu” un gadu tūkstošos veiktiem Jāņa rituāliem ir pieticis, lai Jāņa klātbūtne uz Zemes dzīvībai ir bijusi pietiekama. Grūti pat iedomāties to, cik stiprai un patiesai (patiesību nesošai) ir jābūt latviskai dzīvesziņai, lai dzīvība uz Zemes netiktu pievilta. Rituāli, dziesmas, kuras dziedam ir tās, kas liek rezonēt ar Jāni – t.i., kas dzīvībai dod nepieciešamās komponentes. Sākumā sameklējām visus Jāņa telpai saderīgos elementus Dainās, ticējumos, nostāstos utt.., necentāmies neko izgudrot. To paveica tautas tradīciju kopas “Budēļi” meitenes un zēni Viktora Grāvīša vadībā. Viktors šā darba augļus savā laikā ir nopublicējis Dabas un vēstures kalendārā. Neliela atkāpe. Viktors Grāvītis bija unikāla personība latviešu kultūras telpā un zinātnē. Viņš savu mūžu veltīja ģeoloģijai (sk. kaut vai Vikipēdijā) un folklorai. Viktors bija Latvijas Dabas un pieminekļu biedrības dibinātājs un Dabas un vēstures kalendāra izveidotājs. Abi nodibinājumi bija padomju laikos labi nomaskēti tautas apziņas kopēji. Viņa tautas gara uzturētāja darbs, manuprāt, tā īsti šobrīd nav novērtēts. Viktors sava mūža nozīmīgāko daļu bija veltījis vēl tautas atmiņā nepazaudēto Jāņa norišu meklēšanā, fiksēšanā. Palīdzēju ekspedīcijās ar savu transportu, tehniku, iegūtā kārtošanu. Ienesām Jāņa svētku norišu telpā maksimāli visu, ko atradām un kas atbilda mūsu iespējām, mūsu spēkiem. Viktors bija nenogurdināms norisēm nepieciešamo atribūtu gādātājs (reiz pat pajūgu bija sarūpējis Jāņa bērnu vešanai no sētas uz sētu). Šobrīd Jāņa telpā parādījušies jauni elementi, bet ne tāpēc, ka esam tos pie rakstāmgalda sēžot izdomājuši, bet tāpēc, ka tie viens pakaļ otram paši atnāca no nekurienes. Es pieļauju, ka tie parādījās, jo svinam svētkus svētkalnā – Austras svētnīcā. Piltiņkalna zīmēs ietvertas četras lietas: mīlestība, vienotība, saskaņa un daile. Varētu te neko pat nedalīt, bet mēs, cilvēki labāk saprotam ko tad, ja diferencējam. Tātad minētās četras lietas izsaka Austru. Austra ir visa sākums, piemēram, viņa dod pirmo grūdienu dabas atmodai pēc ziemas miega. Viņa ir klāt cilvēka mūža sākumam uz Zemes un arī jaunam sākumam aizejot no Zemes. Lai jebkas, ko uzsākam, labi izdotos ir jāpieaicina Austra (viņai ir vēl otrs vārds – Ausma).
Jāņa (dieva) telpa, kā jau secinājām pārdomu pašā sākumā, vienlaicīgi ir un nav telpa, nav laika, jo Jāņa mistērija ir pārmūžīga, pārlaicīga, ir visu aptveroša. Tādai ir arī jābūt tai telpai, kuru veidojam Jāņos. Tādā telpā iederas Jānis ar saviem milzu kumeliņiem: caur mežiem pieši spīd, meža galos cepurīte… un Jānītis, kurš savus kumeliņus jūriņāi peldināja, pašam sēžot kalniņāi, zelta grožus turot rociņā… un protams, ka nevienami tāda sēta, kāda mūsu Jānīšami – pašā dārza vidiņā trīs sidraba avotiņi, pie vienā dzēra raibas govis, pie otrā – bēri kumeliņi, trešajā avotā mīļā Māra mazgājās.
Telpas un laika izzušana nepieciešama, lai saplūsmē ar Visu, Kas Ir, mēs spētu saņemt un nodot Jāņa svētību saviem mīļajiem, savai tautai un pasaulei – tas ir mūsu tautas uzdevums. Drustēniešu uzdevums Jāņos tiek papildināts ar Piltiņkalna Austras zīmēm, kuras Jāņa mistērijas koptelpā ir jānosūta pasaulei. Lai aust gaisma! Līgo!