Aculiecinieks

2012.11.03

 

Astronomisko saulgriežu sagaidīšana Drustos (9)

DELFI Aculiecinieks |

23. jūnijs 2011 08:04

Description: Astronomisko saulgriežu sagaidīšana Drustos

Palielināt foto

Foto: DELFI Aculiecinieks

Ilgas un sarežģītas ir vēstures gaitas, tādēļ sanācis tā, ka daudzi Jāņus jeb Līgo svētkus svin divreiz gadā - proti, 21.Jūnjā,kas ir astronomiskie Jāņi, un 23.Jūnijā,kas ir kalendārie Jāņi. Arī Raunas novada Drustu pagastā vasaras saulgrieži tika ielīgoti jau naktī no 21 uz 22.jūniju.

Būt kā novērotājam šajos saulgriežos ir grūti, jo ik pa laikam attopies, ka esi iegājis kādā meditācijā. Meditatīva forma ir gan kopīgajām dziesmām un rituāliem, gan arī dabai un tās noskaņai. Palikt neitrālam ir neiespējami. Par Piltiņkalnu vai Saules vai Jāņa kalnu sauktajai vietai piemīt kāds īpašs spēks, tādēļ zinātāji izvēlējušies un iekopuši to saulgriežu sagaidīšanai.

Ja citviet Latvijā un pasaulē kā "tradīcija" Jāņos ir iemalkot pa aliņam un izrotāties ar ziediem, tad Drustos veikto tradīciju spektrs ir krietni vien plašāks un ikvienai darbībai ir kāds dziļāks pamatojums. Tāpat, to veikšana noteikti atstāj kādu turpmāku iespaidu. Ja citiem "tradīciju" iespaids jūtams nākamajā dienā un ne ar pozitīvu pieskaņu, tad veicot pagānu senču rituālus, sekas var just pat visu gadu - visā visumā tā ir pozitīvā enerģija, ko var gūt. Runa, protams, nav tikai par alkoholu (taču jāpiebilst, ka to pasākumā lietoja retais un minimāli), bet par saulgriežu būtību.

Saule riet ap 22.00. Sauleskalns pa gabalu atgādina skudru pūzni. Ap to lēnā harmoniskā ritmā, vācot zāles un pinot vainagus, soļo Jāņu meitas un Jāņu dēli. (teksta turpinājums zem fotogalerijas)

Ceļš kalnā ir aptuveni 6 km garš, veicams vidēji 2 stundās. Mūsdienu steigas un tūlītēja efekta sabiedrībai paveikt šo ceļu nekrāpjoties, ir liels izaicinājums. Protams, tas ir katra paša ziņā, rūdīt sevi vai nē. Taču šiem 9 apļiem, kas jāveic, ir sava simboliskā nozīme. Skaitlis deviņi simbolizē pilnību un ietver sevī trīskāršu spēku (Deviņvīru spēks u.tml.). Turklāt ejot šo simbolisko ceļu pie sevis "jāburas", jādomā pozitīvas domas, jākoncentrējas uz iekšu un jāuzsūc dabas spēks, jo vasaras saulgriežos dabā jūtama vislielākā enerģija. Riet saule, kalns iekrāsojas oranži zeltītos toņos, izceļot katru zālīti, katru ziediņu, kalna galā dun ritmiskas bungu skaņas, dvēseli pārņem iekšējs miers un sajūsma par dabas skaistumu. Būtībā visi saulgrieži paiet "buroties", piesaucot maģiskus vārdus un atkārtojot tos. Tas ir brīdis, kad jūti pazemību dabas priekšā un sajūties kā daļa no tās.

Tiesa, visa šī saulgriežu atzīmēšana ir nedaudz traģikomiska. Tradīcijas pilnībā pārzina aptuveni desmitā daļa no svinētājiem, pārējie kā māk, tā piedzied vai dara līdzi. Taču galvenais ir vēlme izprast, piedalīties un iemācīties. Kopības sajūtā ir neizbēgama arī brīžos, kad kāds sajauc dziesmu vārdus. Visi kopā par to sirsnīgi pasmejas un turpina. Taču visumā tradīcijas tiek piekoptas precīzi.

Taču nerodas laika mašīnas efekts, esam tie paši 21.gadsimta no dabas atrautie cilvēki, kuri vismaz vienreiz gadā sajūt prieku sēžot zemē pie ugunskura, dziedot rituālas dziesmas vai gluži vienkārši iecienītas tautasdziesmas, un gaidot, kad austrumu pusē parādīsies daudz apdziedātā saule. Nekā mākslīga! Uz pasākumu ierodas gan hip hopa pazemināto stakļu biksēs; Lielvārdes tautastērpos, improvizētā tautiskuma noskaņās, Nike baikās un akmens laikmeta tērpos.Visi dzied: "apcel stipru sētu ap to manu dvēselīti, līgo, līgo" - kāds saprot, kāds piedomā, cits vienkārši jūt, ka kaut kam tur ir jābūt.

Viens no maģiskajiem rituāliem, kuru jāveic vienam, meditējot un koncentrējoties uz sevi, ir Dzīves koka labirints. Kā rakstīts paskaidrojumā, esot ar tīriem un patiesiem nodomiem, cilvēks šeit var lūgt apziņas skaidrību, auguma tīrību vai līdzsvaru, izejot šo labirintu un koncentrējoties uz pozitīvām domām.

Ap vieniem naktī, kad iestājusies pilnīga tumsa, seko vissvarīgākie rituāli un ik pa brīdim tomēr zūd saikne ar šo gadsimtu un ar šo realitāti. Nakts tumšākajā daļā nozīmīgu lomu ieņem vīriešu klātbūtne. Drosmīgākie vīrieši ar lāpām rokās sastājas ap ugunskuru un dzied rituālu dziesmu par auglību, vienlaikus izejot caur Jumja vārtiem. Šajā brīdī pārskrien skudriņas pār kauliem, jo sajūtu enerģētisku vibrāciju. Vīru zemās balsis, apkārtējo nopietnība un koncentrēšanās uz notiekošo, uguns mijas ar tumsu... Ne vārda neminot, kā sarunājuši, vīri dodas uz kalna malu un laiž lejā simbolisku saules rituli (aizdedzinātu siena bumbu) – cik tālu aizripos, tik tālu lauki būs auglīgi. Tālāk seko vīru gājiens uz ezeru, plostā nesot "pašu sauli", kuru tie, esot visciešākajā saiknē ar dabu – kaili – iepludina ezerā.

Tad seko nakts mierīgā daļa, visi ir pārdomās ieslīguši, pieklusināti līdz parādās pirmās pazīmes par saules klātesamību. Ir gaišs un var sākt dancot, kliedzot oira! oira!- sitot degunus un gurnus kopā. Pulksteņa laiks neeksistē, vakara galvenais vīrs jeb viedais, vadās pēc dabas ritma, kuru viņš šķiet precīzi sajūt, zinot, kad kas ir jāveic. Viņa teiktajam ir spēks, jo viņš zina tradīciju un pārējie to ciena. Arī kad viņš pieiet pie kalna malas, pārējie to pamana un zina, ka jāsanāk kopā. Protams, viņš arī aicina pārējos ar neuzkrītošu mājienu. Patīkamas saviļņojuma trīsas pārņem, kad visi kopā dziedam "riti, riti saulīte.." un redzam kā saule maz pamazām parādās virs apvāršņa. Ilgi gaidītā, teiksmainā saule! Krūmos čivina un čabina putni, mostas jauns rīts, mostas vasara. Jāņa bērni maz pamazām dodas mājupceļā, kur nu kurais, cits uz tuvējo ciemu, cits uz pilsētu ar rīta sauli kabatā.

Reportāžu iesūtīja Agita.
Description: http://t.delfi.lv/_a?a=39239037