Dziesmas Jāņos Piltiņkalnā 2

2015.06.16

 
Saules pavadīšanas dziesma

Noiet Saule vakarā
Trīcēdama, mirdzēdama,
Noiet zeltu sijādama
Sudrabiņu vētīdama.

Jauni puiši nezināja
Kur Saulīte nakti guļ-
Vidū jūras uz akmeņa
Zaļa niedres galiņā.

Saule brida jūriņāji
Samta svārkus pacēlusi;
Ne tai mirka zelta kurpes,
Ne sudraba ielociņi.

Aiziet Saule vakarāji
Zelta zarus zarodama;
Būt manā mūžiņāji
Tie zariņi zarojušs.

Ko Saulīte gauži raud
Ik vakaru noiedama?
Zelta josta iekritusi
Dziļas jūras dibenā

Sak, Saulīte, no iedama,
Kāda būs rītdieniņa?
Vai būs Saule, vai būs lietus,
Vai migliņa nomiglos?

Riet Saulīte rietēdama,
Nelīdzini mežā galus;
Lai līdzina Dieva dēli
Ar asiemi zobeniem.

Jau Saulīte aizsalaida
Aiz dziļāi ezeriņa,
Saskanēja zelta irkļi
Laiviņai iemetot.

Pūt, Jānīti, vara tauri,
Kalniņāi stāvēdams,
Lai cēlāsiJāān bērni
No maliņu maliņām!

Kas mirdzēja, kas spīdēja

Kas mirdzēja, kas spīdēja
Augsta kalna galiņāi?-
Jānīts kala kumeliņu
Ar sudraba pakaviem.

Jānīts savu kumeliņu
Jūriņāi peldināja.
Pats sēdēja kalniņā,
Zelta groži rociņā.

Lēni, lēni Jānīts brauca
No kalniņa lejiņā;
Saules meita vārtus vēra,
Zvaigžņu cimdi rociņā.

Jānīts jāja melnu zirgu
Ar sudraba lāsītēm.
Ar sudraba lāsītēm,
Zeltītiem iemauktiem.

Ai, Jānīti, Dieva dēls,
Tavu augstu kumeliņu!-
Caur mežiem pieši spīd,
Meža galos cepurīte.


Aplīgoju rudzu lauku

Aplīgoju rudzu lauku,
Kādiem ziediem rudzi ziedēj?-
Pelēkiemi ziediņiemi.

Aplīgoju miežu lauku,
Kādiem ziediem mieži ziedēj?-
Dzelteniemi ziediņiemi.

Aplīgoju auzu lauku,
Kādiem ziediem auzas ziedēj?-
Baltiem ziediem auzas ziedēj.

Aplīgoju zirņu lauku,
Kādiem ziediem zirņi ziedēj?-
Raibajiemi ziediņiemi.

Aplīgoju linu lauku,
Kādiem ziediem lini ziedēj?-
Zilajiemi ziediņiemi.


Es nejāju Jāņa nakti

Es nejāju Jāņa nakti
Kumeliņus pieguļā,-
Jāņa nakts vīstu nakts,
Novīst manis kumeliņis.

Jānīts zirgu nosvīdēja
Pieguļniekus meklēdams;
Pieguļnieki gudri vīri,-
Neguļ ceļa maliņā.
Tie guļ upes līcīšos,
smalkajos kārklīšos.
Niedru kaulu guni kūra,
Lai dūmiņi nekūpēja,-
Lai dūmiņi nekūpēja,
Lai Jānītis neredzēja.

Jāna nakti bāleliņi,
Nejājieti pieguļā!
Meža māte suņus sauca,
Rīdīs jūs kumeliņus.

Jūs māsiņas nezināti

Jūs māsiņas nezināti,
Kur guļ govju Māršaviņa!-
Klāva guli, paslieksnēji,
Kā melnā vabulīte.

Ak tu, govju Māršaviņa,
Brangas govis audzējusi!-
Durīs ragi neietilpa,
Klāvā vietas neatrada.

Pūt, Jānīti, vara tauri!

Pūt, Jānīti, vara tauri!
Kalniņā’i stāvēdams!-
Lai cēlās’i Jāņa bērni
No maliņu maliņām!

Sit, Jānīti, vara bungas,
Sakur Jāņa uguntiņu,-
Lai sanāca Jāņa bērni,
Jāņa svētkus nosvinēt!

Jāņa nakti uguns dega
Augsta kalna galiņa’i;
Ciema puiši sakūruši,
Jāņa nakti priecāties!

Kuriet lielu jāņuguni,
Pašā Jāņa vakarā!-
Jāņa bērni nosaluši
Jāņa zāles lasīdami.

Jāņa diena, svēta dien
Aiz visām dieniņām!-
J;āņa dienu Dieva dēlis
Saules meitu sveicināj ‘.

Dziedat meitas, Jāņa nakti!-
Neba gara Jāņa nakts,-
Vienu malu saul’ aizgāla,
Otru malu diena aus’.

Jānītim vara bungas,
Man bij’ dziesmu vācelīte,-
Jānīts pūta vara tauri,
Es dziesmiņas nodziedāju.

Lai cik gara Jāņa nakts!-
Man dziesmiņas nepietrūka;
Man uzsedza Laimes māte
Dziesmu segu mugurā!

Jānīts jāja visu gadu,
Atjāj Jāņa vakarā;
Atjāj Jāņa vakarā,-
Pašā ziedu laiciņā.

Jānīts nāca pagadskārtu,
Savus bērnus apraudzīt,-
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja.
I tie ēda, i tie dzēra,
I Jānīti daudzināja!


Ne vienami tāda vara!

Ne vienami tāda vara, kā tam mūsu Jānīšam!-
Tas savami kumeļam’i
Ozolīša stalli cērt,
Zelta siles kaldināj’,
Vara mauca iemauktiņus!

Nevienami tāda sēta,
Kā tam mūsu Jānīšam!-
Zelta sēta, vara vārti,
Sidrabiņa atslēdziņa.

Pašā dārza vidiņā
Trīs sidraba avotiņi:
Vienā dzēra raibas govis,
Otrā bēri kumeliņi,
Trešajā avotā,
Mīļā Māra mazgājās.

Ozolam’i  bieza miza

Ozolam’i  bieza miza
Trīs kārtāmi zelta josta;
Cirta čūska, dzēla bite
Ne lapiņa nedrebēja.

Kam tie kalni, kam tās lejas,
Kam tie kuplie ozoliņi?
Jāņa kalni, Jāņa lejas,
Jāņa skaistie ozoliņi.

Šuj, bitīte, vaska krēslu
Zem zaļā ozoliņa.
Tur sēdēja Jāņa māte,
Jāņa bērnus gaidīdama.

Tais, bāliņi, zieda krēslu
Zem kuplā ozoliņa:
Tur sēdēja Jāņa tēvs,
Jāņa bērnus gaidīdams.

Jāņa tēva sirma bārda,
Kā sudraba pielijusi,
Jāņa mātes vilnainīte
Zelta rasas balināta.

Jāņa dierna, Jāņa nakte
Nu pats Jāņa vakariņš;
Nu Jānītis dančus grieza
Pašā kalna galiņā.

Sasagrieza rudzi, mieži
Lielajā tīrumā;
Tā sagrieza Jāņa bērni
Piltiņkalna galiņā.

Īsa, īsa Jāņa nakte

Īsa, īsa Jāņa nakte
Par visām naksniņāmi.
Te satumsa, te uzausa
Pie Jānīša uguntiņas.

Jauni puiši, jaunas meitas,
Jāņa nakti negulieti,
Tad rītāj’i redzēsieti,
Kā Saulīte rotājās’i!

Es redzēju Jāņa nakti
Trīs saulītes uzlecami:
Vien rudzu, otra miežu,
Trešā tīra sudrabiņa.

Nu ar Dievu, Jāņa diena

Nu ar Dievu, Jāņa diena,
Mēs tev’ klusu pavadām.
Nāksi atkal citu gadu,
Tad mēs tevi saņemsim.

Svīst gaismiņa, lec Saulīte,
Drīz Jānītis projām brauks,
Seši simti melnu zirgu,
Simts kariešu turētāju.

Kā tos Jāņus ielīgoja,
Kā tos Jāņus pavadīja?-
Līgodami sagaidīja,
Līgodami pavadīja.

Nu ar Dievu Jāņa diena,
Līdz citiem Jāņīšiem,
Tad mēs tevi gaidīsim,
Ar visiem ziediņiem!

Mēs Jānīti pavadām
Līdz viņiem kalniņam,
Lai vadīja ciema meitas
Līdz citiem Jānīšiem!


Jānīts ziedus salasīja

Jānīts ziedus salasīja,
Pēterītis izkaisīja.
Jānīts kūla Pēterīti
Ar sudraba sakārnīti.
Tā Pētera paša vaina,-
Kam ziediņus izkaisīja.

Badu, badu Jānīts nāca,
Vēl badāku Pēterītis.
Jēkabiņš, gudrs vīrs
Nāk ar maizes riecientiņu.

Jānīšam skaista sieva,
Siera, piena pieēdusi;
Pēterim zili melna,
Pusē badu nomirusi;
Jēkabam zema resna,
Rudzu maizes pieēdusi.