Dziesmas Jāņos Piltiņkalnā

2013.05.22

 
  
 


Līgojati, līgojati,
Nav vairs tālu Jāņu diena —
Šī dieniņa, rītdieniņa,
Parīt pati Jāņu diena.
 
Kas tos Jāņus ielīgoja?
Mūsu pašu ciema ļaudis!
Pirmie gani, pēc arāji,
Visupēci daiļas meitas.
 
Sanācieti, Jāņa bērni,
Sagaidieti Jāņu dienu.
Jāņa diena lepni nāca,
Ugunīsi vizēdama.


 Noiet saule vakarā

Noiet saule vakarā
Trīcēdama, mirdzēdama
Noiet zeltu sijādama,
Sudrabiņu vētīdama.
Jauni puiši nezināja,
Kur saulīte nakti guļ,-
Vidū jūras uz akmeņa,
Zaļas niedres galiņā.
Saule brida jūriņāi
Samta svārkus pacēlusi,-
Ne tai mirka zelta kurpes,
Ne sudraba ielociņi.
Aiziet Saule vakarāi
Zelta zarus zarodama,-
Būt manā mūžiņa
Tie zariņi zarojuši.
Ko Saulīte gauži raud,
Ik vakaru noiedama,-
Zelta josta iekritusi
Dziļas jūras dibenā.
Sak, Saulīte, noiedama,
Kāda būsi rītdieniņa,-
Vai būs lietus, vai būs saule,
Vai migliņa nomiglos?
Riet, Saulīte, rietēdama, -
Nelīdzini meža galus!
Lai līdzina Dieva dēli
Ar asiemi zobeniemi.
Jau Saulīte aizsalaida
Aiz dziļā ezeriņa, -
Saskanēja zelta irkļi,
Laiviņā iemetoti.
Pūt, Jānīti, vara tauri,
Kalniņā stāvēdams,
Lai cēlās Jāņa bērni
No maliņu maliņām

 Pūt, Jānīti, vara tauri!


Pūt, Jānīti, vara tauri!
Kalniņā’i stāvēdams!-
Lai cēlās’i Jāņa bērni
No maliņu maliņām!
Sit, Jānīti, vara bungas,
Sakur Jāņa uguntiņu,-
Lai sanāca Jāņa bērni,
Jāņa svētkus nosvinēt!
Jāņa nakti uguns dega
Augsta kalna galiņa’i;
Ciema puiši sakūruši,
Jāņa nakti priecāties!
Kuriet lielu jāņuguni,
Pašā Jāņa vakarā!-
Jāņa bērni nosaluši
Jāņa zāles lasīdami.
Dziedat meitas, Jāņa nakti!-
Neba gara Jāņa nakts,-
Vienu malu saul’ aizgāla,
Otru malu diena aus’.
Jānīts jāja visu gadu,
Atjāj Jāņa vakarā;
Atjāj Jāņa vakarā,-
Pašā ziedu laiciņā.
Jānīts nāca pagadskārtu,
Savus bērnus apraudzīt,-
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja.
I tie ēda, i tie dzēra,
I Jānīti daudzināja!


 Es sakūru uguntiņu

Es sakūru uguntiņu
No deviņi žagariņi:
Sildās Dievs, sildās Laima –
Mana mūža licējiņi,
Sildās mans augumiņis,
Sildās mana dvēselīte.
Dedzi, dedzi uguntiņa,
Tu nezini, ko tev došu –
Es tev došu ziediņami
Kviešu maizes riecietiņ.
Trejdeviņas dzirkstelītes,
Pret Saulīti uzlēkušas.
Lai sadega slikatas domas
Kā uguņa dzirkstelīte!
Dedzi, dedzi uguntiņa,
Tu nezini, ko tev došu –
Es tev došu ziediņami
Rudzu maizes riecietiņ.
Trejdeviņas dzirkstelītes,
Pret Saulīti uzlēkušas.
Lai sadega slikatas domas
Kā uguņa dzirkstelīte!
Dedzi, dedzi uguntiņa,
Tu nezini, ko tev došu –
Es tev došu ziediņami
Jāņa siera riecietiņ
Trejdeviņas dzirkstelītes,
Pret Saulīti uzlēkušas.
Lai sadega slikti darbi
Kā uguņa dzirkstelīte!

 Sajāja bramaņi

Sajāja bramaņi to tari to
Augstajā kalnā,
Sakūra uguni,
Sakāra zobenus
Svētajā kokā.
Svētajam kokam
Deviņi zari
Ik zara galā
Deviņas lapas,
Ik lapas galā
Deviņi ziedi,
Ik zieda galā
Deviņas ogas.
Atskrēja vanadziņš,
Paņēma vienu,
Aiznesa, ielika
Mīļmāras šūpulī.

Zirgi zviedza

Zirgi zviedza aijā jodi brauca
Upīt tecēj’ čursktēdama.
Es stāvēju maliņāji
Ar zobenu rociņā.
Es sacirtu jodam galvu
Deviņosi gabalos.
Man nošķīda brūnie svarki
Ar tām joda asinīm.
Mīļā Māra, ajā mīlā Laima,
Kur es viņus izmazgāšu?
Ej puisīti tur mazgāti,
Kur deviņas upes tek.
Mīļā Māra, ajā mīļā Laima,
Kur es viņus izžāvēšu?
Ej puisīti tur žāvēti,
Kur deviņas saules spīd.
Mīļā Māra, aijā mīļā Laima,
Kur es viņus novalkāšu?
Ej puisīti kariņāji,
Tur tu viņus novalkāsi.



Melna odze ietecēja
Manā govu laidarāi,
Tā nebija melna odze,
Tā bij govu Māršaviņa.
 
Kas atstāja zelta rīksti
Manā govu laidarāi?
Svētā Māra atstājuse,
Raibaliņas skaitīdama.
 
Kas nometa zelta pušķi
Manā govu laidarāi?
Mīļā Māra iemetusi,
Maz telīšu atradusi.

Kas mirdzēja, kas spīdēja?


 Kas mirdzēja, kas spīdēja
Augsta kalna galiņāi?-
Jānīts kala kumeliņu
Ar sudraba pakaviem.
Jānīts savu kumeliņu
Jūriņāi peldināja.
Pats sēdēja kalniņā,
Zelta groži rociņā.
Lēni, lēni Jānīts brauca
No kalniņa lejiņā;
Saules meita vārtus vēra,
Zvaigžņu cimdi rociņā.
Jānīts jāja melnu zirgu
Ar sudraba lāsītēm.
Ar sudraba lāsītēm,
Zeltītiem iemauktiem.
Ai, Jānīti, Dieva dēls,
Tavu augstu kumeliņu!-
Caur mežiem pieši spīd,
Meža galos cepurīte.

 Jūs māsiņas nezināti



Jūs māsiņas nezināti,
Kur guļ govju Māršaviņa!-
Klāva guli, paslieksnēji,
Kā melnā vabulīte.
Ak tu, govju Māršaviņa,
Brangas govis audzējusi!-
Durīs ragi neietilpa,
Klāvā vietas neatrada.

Lai bij’ vārdi

Lai bij’ vārdi, kam bij’ vārdi, man pašam stipri vārdi,
Daugaviņu noturēju, mietu dūru vidiņā.
Sita mani dūra mani  kāozoliņa bluķēniņ’,
Neiesita, neiedūra kā tērauda gabalā.
Visi meži guni dega, visi ceļi atslēgām,
Ar Dieviņa palīdziņu, visam varu cauri tikt.

 Visi ceļi guņiem pilni

Visi ceļi guņiem pilni,
Visi ceļi atslēgām,
Jas būs ieti visam cauri,
Jar Laimiņas palīdziņ,
Jas būs ieti guņiem cauri,
Puši lauzti atslēdzin’
Naktī pie ugunskura

 Aplīgoju rudzu lauku



Aplīgoju rudzu lauku,
Kādiem ziediem rudzi ziedēj?-
Pelēkiemi ziediņiemi.
Aplīgoju miežu lauku,
Kādiem ziediem mieži ziedēj?-
Dzelteniemi ziediņiemi.
Aplīgoju auzu lauku,
Kādiem ziediem auzas ziedēj?-
Baltiem ziediem auzas ziedēj.
Aplīgoju zirņu lauku,
Kādiem ziediem zirņi ziedēj?-
Raibajiemi ziediņiemi.
Aplīgoju linu lauku,
Kādiem ziediem lini ziedēj?-
Zilajiemi ziediņiemi.

Es nejāju Jāņa nakti

Es nejāju Jāņa nakti
Kumeliņus pieguļā,-
Jāņa nakts vīstu nakts,
Novīst manis kumeliņis.
Jānīts zirgu nosvīdēja
Pieguļniekus meklēdams;
Pieguļnieki gudri vīri,-
Neguļ ceļa maliņā.
Tie guļ upes līcīšos,
smalkajos kārklīšos.
Niedru kaulu guni kūra,
Lai dūmiņi nekūpēja,-
Lai dūmiņi nekūpēja,
Lai Jānītis neredzēja.
Jāna nakti bāleliņi,
Nejājieti pieguļā!
Meža māte suņus sauca,
Rīdīs jūs kumeliņus.

Ne vienami tāda vara!



Ne vienami tāda vara,
kā tam mūsu Jānīšam!-
Tas savami kumeļam’i
Ozolīša stalli cērt,
Zelta siles kaldināj’,
Vara mauca iemauktiņus!
Nevienami tāda sēta,
Kā tam mūsu Jānīšam!-
Zelta sēta, vara vārti,
Sidrabiņa atslēdziņa.
Pašā dārza vidiņā
Trīs sidraba avotiņi:
Vienā dzēra raibas govis,
Otrā bēri kumeliņi,
Trešajā avotā,
Mīļā Māra mazgājās.

Ozolam’i  bieza miza



Ozolam’i  bieza miza
Trīs kārtāmi zelta josta;
Cirta čūska, dzēla bite
Ne lapiņa nedrebēja.
Kam tie kalni, kam tās lejas,
Kam tie kuplie ozoliņi?
Jāņa kalni, Jāņa lejas,
Jāņa skaistie ozoliņi.
Šuj, bitīte, vaska krēslu
Zem zaļā ozoliņa.
Tur sēdēja Jāņa māte,
Jāņa bērnus gaidīdama.
Tais, bāliņi, zieda krēslu
Zem kuplā ozoliņa:
Tur sēdēja Jāņa tēvs,
Jāņa bērnus gaidīdams.
Jāņa tēva sirma bārda,
Kā sudraba pielijusi,
Jāņa mātes vilnainīte
Zelta rasas balināta.
Sasagrieza rudzi, mieži
Lielajā tīrumā;
Tā sagrieza Jāņa bērni
Piltiņkalna galiņā.
 
Pie ezera
 
Gāju jūrā naudu sēti

Gāju Jūrā naudas sēti
Saujā nesu dvēselīti;
Dārga bija jūras nauda
Dārga mana dvēselīte.
Visas jūras balta nauda
Nevērts manas dvēselītes!
Jūras māte, Jūras māte,
Valdi savas kalponītes!-
Sasegušas baltas sagšas,
Nelaiž mani maliņā.
Es redzēju Saules māti
Vidū jūras peldējam;
Tā nebija Saules māte,
Tas bij’ mans bālēliņš.
Saules meita jūrā brida
Vainadziņu vien redzēju;
Irat laivu, Dieva dēli,
Glābiet Saules dvēselīt’!
Kas jūrā kustināja
Pelēkos akmentiņus?-
Dieva dēli kustināja
Zelta naudu meklēdami!
Pērkons brauca pār jūriņu
Ar sudraba ratiņiem;
Vēja māte pakaļ skrēja,
Zeltu meta jūriņā’i.

Div’ laiviņas peld pa jūru

 
Div’ laiviņas peld pa jūru,
Niedres vieni,
niedres vieni līgojās.
Viena bija puišu laiva,
Otra jaunu meitenīšu.
Puišu laiva izpušķota
Ar vanaga spalviņām;
Meitu laiva izpušķota
Ar raibām rozetēm.
Puiši, puiši liekat sargus
Uz tām prūšu robežām,-
Meitas sola projām bēgti
Uz tām prūšu robežām.
Tās domāja medu ēsti,
Saldu vīnu nodzerties,-
Tur tām deva pupas malti,
Vara bungas mugurā!


Ar laiviņu ielaidosi

Ar laiviņu ielaidosi
Irbes šauti jūriņā.
Nezināju kuru šauti,
Visām daiļi cekuliņ’.
To irbīti es nošāvu,
Kas gar malu lidinās.
Irbīt’,  manu zeltspārnīti,
Tu gul jūras dibenā.
Es laidīšu zelta āķi
Līdz taviem spārniņiemi.
Līdz taviem spārniņiemi,
Līdz spārniņu galiņiem.

Kur tu skriesi, vanadziņi?

Kur tu skriesi, vanadziņi,
Ar tiem vaska spārniņiem?
Skriešu liepu apraudzīti,
Vai ir liela izaugusi?
Gana liela, gana kupla,
Zari mirka Daugavā/
Jaunas meitas dziedādamas
Liepai zarus aplauzušas,
Liepai zarus aplauzušas,
Daugavā’i  iemetušas.
Tie aizgāja pa Daugavu,
Burbulīšus mētādami.

Tumša nakte, zaļa zāle


Tumša nakte, zaļa zāle,
Laukā laidu kumeliņu.
Migla migla, liela rasa,
Man pazuda kumeliņš.
Nu, Dieviņi, tava ziņa,-
Nu tavās’i rociņās.
Nu tavās’i rociņās
Manis bēris kumeliņš.
Nokrīt migla, nokrīt rasa
Dievs atdeva kumeliņu.
Dievs atdeva kumeliņu,
Es atradu līgaviņu.
Guli man  līgaviņa
Uz manām’i rociņām.
Kad rociņas nogulēsi,
Tad es tevi modināšu.

 Māte savas meitas skaita

Māte savas meitas skaita
Vai ir visas vakarāji.
Rāmi lēnām, rāmi lēnām,
Rāmi lēnām ram.
Ir gan visas vakarāje,
Pastarītes vien nevaid.
Pastarīte aiztecējse
Gar Daugavu spēlēdama,
Gar Daugavu spēlēdama,
Baltas rozes lasīdama. Baltas rozes kacēdam,
Iekrīt pati Daugavā.
Daugaviņa nepanesa,
Tā iznesa maliņā.
Tur izauga kupla liepa,
Deviņāmi galotnēmi.
Tur atnāca svētu rītu
Dieva dēlis kokles cirst.
Cērtat, brāļi, tās koklīte.

Divi sirmi kumeliņi


Divi sirmi kumeliņi
Uz akmeņa auzas ēda.
Abiem bija zelta segli,
Sidrabiņa iemauktiņi.
Caur segliem Saule lēca,
Caur iemauktu Mēnestiņš,
Pavadiņas galināji
Rīta zvaigzne ritināja.
Kam tie tādi kumeliņi,
Pie Saulītes nama durvju?-
Dieva dēli, kumeliņi,
Saules meitas vedamie.
Tie zināja Zemei galu,
Tie jūriņas dibeniņu.
Dienu loka zaļas birzes
Nakti jūras ūdentiņu.

Tumsa, tumsa, kas par tumsu

Tumsa, tumsa, kas par tumsu
Es par tumsu nebēdāju.
Tumsiņāje vakarāje
Pārved manīm līgaviņu.
Man bij jauna līgaviņa
Zvaigžņu deķa audējiņa.
Man bij’ melnis kumeliņis
Zvaigžņu deķis mugurāje.
Tas derēja tumša jati
Līdz uzlēca mēnestiņš.
Mēness zvaigznes izskaitīja
Vai ir visas vakarāje.
Ir gan visas vakarāje,
Auseklītis vien nevaid.
Auseklītis aiztecēja
Saules meitas lūkoties.
Mēness ņēma saules meitu,
Pērkons jāja panāksnēse.
Izjādams, pārjādams,
Sasper zelta ozoliņu.
Trīs gadiņis saule raud
Zelta zarus lasīdama.
Ceturtāji gadiņāji
Atrod zelta galotnīti.

Teku, teku pa celiņu

Teku, teku pa celiņu, uztecēju ziedupīt’,
Uztecēju ziedupīti, nevarēju pāri tikt,
Ņēmu ziedu pilnu sauju, tad varēju pāri tikt.
Teku, teku pa celiņu, uztecēju zeltupīt’,
Uztecēju zeltupīti, nevarēju pāri tikt,
Ņēmu zelta pilnu sauju, tad varēju pāri tikt.
Teku, teku pa celiņu, uztecēju Saules muiž’,
Uztecēju Saules muižu, nevarēju garām tikt,
Kad paņēmu Saules meitu, tad varēju garām tikt.
Teku, teku pa celiņu, uztecēju brāļu sēt’,
Uztecēju brāļu sētu, nevarēju iekšā tikt,
Pirmais brālis vārtus vēra, tam iedevu zieda sauj’,
Vidējais durvis vēra, tam iedevu zelta sauj’,
Pastarīti krēslu cēla, Tam iedevu Saules meit’,
Tam iedevu Saules meitu, visu mūžu līgaviņu.

Pie Dieviņa gari galdi

 

Pie Dieviņa gari galdi, tur sēž pati mīļā Māra,
Tur sēž pati mīļā Māra, villainītes rakstīdama.
Izrakstīja, saskaitīja, atdod Dieva rociņās,
Nu, Dieviņi, tavā vaļā, nu tavās rociņās,
Nu tavās rociņās baltas ļaužu dvēselītes.

Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā,
Dod, Dieviņi, otram dot, ne no otra mīļi lūgt.
Dod, Dieviņi, dodamo, es saņemšu ņemamo,
Es saņemšu ņemamo ar abām rociņām,
Ar abām rociņām, ar balto dvēselīti.

Upe nesa ozoliņu ar visām bitītēm

 
Dravinieka līgaviņa
Tek gar malu raudādam’.
Ziedu svārki mugurāi
Vaska cimdi rociņā.
Trūka trūka tev, bitīte,
Ja tev trūka trūks man ar’.
Ja tev trūka silā ziedu,
Trūks man vaska ritulīš.



Dindaru. dandaru, ozoliņi


Dimdaru, damdaru,
Ozoliņi,
Visi tavi zariņi
Zīlīšu pilni.
Izgāju meklēti,
Apsamaldījosi.
Ai, Dieva dēliņi,
Vedati cauri!
Ložņā, ložņā,
Lakstīgala,
Caur oša zariem,
Caur pazariemi,
Caur mana brālīša
Vara pamatiemi!
Lec apkārti, tautu meita,
Līdz tu savu sadabūsi!
Kad tu savu sadabūsi,
Paliec pati vietiņā!
 
Apraksts.
  1. un 2. pants. Rotaļas dalībnieki sadodas dārziņā un iet pret sauli. Daļa paliek vidū.
3.pants. Dārziņš apstājas, visi paceļ sadotās rokas uz augšu. Vidējie ložņā zem sadotajām rokām, veidojot pinumu un beigās pa­liekot ārpusē.
4.pants. Ārpusē stāvošie lec apkārt dārziņam. Dziesmas beigās viņi nostājas kādam aiz muguras, kuru iebīda vidū savā vietā. Un rotaļa sākas no gala.
 
Šurp Jāņa bērni!


Šurp, Jāņa bērni,
Dziedāsim tīrumā!
Dziedāsim skaņi
Līdz vēlam vakaram!
 
Piedziedājums.
Pēterītis, Miķelītis             (variants — Pēterīts ar Miķelīti)
Abi gāja celmus lauzt,
Abi divi piekusuši,
Nevar celmu kustināt.                  (variants — Un tik nevar,
Un tik nevar,
Nevar celmu Kustināt.)
 
Apraksts.
1. gājiens.
Rotaļas dalībnieki izveido gatvi. Puišu virkne stāv pret meitu virkni. Dziedot panta pirmās divas rindas, abas virknes iet uz priekšu gājiena soliem un gatves vidū satiekas. Dziedot panta pē­dējās divas rindas, abas virknes atmuguriski atkāpjas savās vietās.
Piedziedājuma laikā pirmais puisis un pirmā meita (par «pirmo puisi» un «pirmo meitu» sauc to pāri, kurš katra gājiena sākumā atrodas gatves priekšgalā) teciņus soliem dodas viens otram pre­tim un griežas pēc kārtas abos elkoņos. Tad pirmā meita izgriež elkonī otro puisi un pirmais puisis — otro meitu, pēc tam pirmais pāris atkal satiekas un izgriežas elkoņos, un dodas pie trešā pāra.
Tā, pamīšus griežoties pašiem un ar gatvē stāvošajiem, pirmais pā­ris nonāk gatves galā. Piedziedājumu atkārto tik reizes, cik nepie­ciešams.
  1. gājiens.
Dziedot pantu, viss notiek tāpat kā 1. gājienā. Piedziedājuma laikā pirmais puisis ar pirmo meitu slēgtajā sā­nis stieptu roku satvērienā galopa solī izdejo cauri gatvei. Viņiem seko pārējie pāri. Piedziedājumu atkārto, līdz visi pāri izdejojuši caur gatvi.
  1. gājiens.
Dziedot pantu, viss notiek tāpat kā 1. gājienā. Piedziedājuma laikā pirmais puisis izgriežas elkoņos ar pretē­jās virknes pēdējo meitu (pa diagonāli), pēc tam abi apmainās vie­tām. Tad pirmā meita izdejo ar pēdējo puisi un arī mainās vietām. Tad otrais puisis dejo ar priekšpēdējo meitu. Tādā pašā veidā iz­dejo arī pārējie, līdz visi samainījušies vietām.
  1. gājiens.
Dziedot pantu, viss notiek tāpat kā 1. gājienā. Piedziedājuma laikā pirmais puisis izgriežas elkoņos ar pirmo meitu. Pēc tam puisis dodas pie meitu rindas un izgriež pēc kārtas visas meitas — pārmaiņus labajos un kreisajos elkoņos. Meita to pašu dara ar puišu rindu. Beigās abi satiekas un vēlreiz izgriežas elkoņos viens ar otru.
  1. gājiens.
Dziedot pantu, viss notiek tāpat kā 1. gājienā. Piedziedājuma laikā visi pāri griežas pārmaiņus labajos un kreisajos elkoņos.
 
Lielais Jānis kalniņāi


Lielais Jānis kalniņāi
Strīķē savu izkaptiņ'.
Trin, Jānīt, trin, Jānīt,
Trin, Jānīt, izkaptiņ'.
 
Ja tu labi neiztrīsi,
Izkaptiņa nekodīs,
Trin, Jānīt, trin, Jānīt,
Trin, Jānīt, izkaptiņ'.
 
Mazais Jānis lejiņāi
Taisa savu stabulīt'.
Tais', Jānīt, tais', Jānīt,
Tais', Jānīt, stabulīt'.
 
Ja tu labi netaisīsi,
Stabulīte nespēlēs,
Tais', Jānīt, tais', Jānīt,
Tais', Jānīt, stabulīt'.
 
Meitenīte, zilacīte,
Patur Jāņa stabulīt'.
Turi, meitiņ, turi, meitiņ,
Turi Jāņa stabulīt'.
 
Ja tu labi neturēsi,
Stabulīte neskanēs,
Turi, meitiņ, turi, meitiņ,
Turi, meitiņ, stabulīt'.
 
 Apraksts.
Rotaļas dalībnieki sadodas rokās un izveido lielu apli. Četri vai pieci rotaļnieki nostājas vidū. Dziedot katra panta pirmās divas rindas, aplis iet pret sauli, vidējie — pa saulei.
Dziedot katra panta pēdējās divas rindas, vidējie uzaicina pa vienam no aplī stāvošajiem un griežas elkoņos. Uzaicinātie pēc tam paliek vidū, bet aicinātāji iestājas aplī, un rotaļa turpinās. Rotaļu var iet arī šādā veidā.
Rotaļas dalībnieki izveido divus apļus. Dziedot panta pirmās divas rindas, abi apli iet pretējos virzienos.
Dziedot piedziedājumu, iekšējā apļa vadošais dalībnieks pār­šķel ārējo apli un, nemainot virzienu, izved aiz sevis virknē iekšē­jā apļa dalībniekus ārējā aplī.
 
 
Neguļu, neguļu Jānīša nakti,




Neguļu, neguļu Jānīša nakti,
Lai mani liniņi Veldrē nekrīt!
 
Neguļu, neguļu Jānīša nakti!
Lai mani rudzīši Veldrē nekrīt!
 
Neguļu, neguļu Jānīša nakti!
Lai mani miezīši Veldrē nekrīt!
 
Neguļu, neguļu Jānīša nakti!
Lai mani bērniņi Veldrē nekrīt!
 
Neguļu, neguļu Jānīša nakti!
Lai mana valoda Veldrē nekrīt!
 
Neguļu, neguļu Jānīša nakti!
Lai mana tautiņa Veldrē nekrīt!
 
 No rīta, Sauli gaidot

 Līgojami, līgojami!
 
Līgojami, līgojami!
Neguļami, neguļami!
Redzēsimi, redzēsimi,
Kā saulīte rotājās!
 
Kas tumšā vakarāi
Pļavus, mežus skandināja?
Jāņa bērni skandināja,
Visu nakti līgodami.
 
Lec, saulīte, tu, saulīte,
Spīd ar mūsu sētiņāi!
Ir mums tava gaišumiņa
Vajadzēti vajadzēja.
 
Lec, saulīte, rītā agri,
Lec ar Dieva palīdziņu,
No rītiņa sildīdama,
Vakarā žēlodama!
 
Rotājiesi tu, saulīte,
Tu rotāji, es rotāju,
Tu rotāji zelta rotas,
Es jaunoi arājiņu.
 
Kur saulīte mazgājāsi,
Jāņu rītu uzlēkuse?
Aiz upītes līcītī,
Sudrabiņa bļodiņāi.
 
Nāci, nāci tu, Saulīte,
Sen mēs tevi gaidījām!
Kam tik ilgi kavējiesi
Aiz viņiemi kalniņiemi?
 
Kas to saka, tas meloja,
Ka ir gara Jāņu nakts:
Te satumsa, te uzausa,
Te saulīte gabalāi.
 
Līgojieti, līgojieti,
Nava gara Jāņu nakts —
Viena puse tumsin tumsa,
Otrā ausa gaišumiņa.
 
Kā tos Jāņus sagaidīja,
Kā tos Jāņus pavadīja?
Līgodami sagaidīja,
Līgodami pavadīja.
 
Jāņa diena sagaidīta,
Jāņa diena pavadīta —
Nepaguvu dziesmu pūru
Līdz pusīti nodziedāti.
 
 Parādiesi tu, Saulīte,
 
Parādiesi tu, Saulīte,
Trīsreiz jele dieniņā:
Azaidāi, launagāi,
Trešo reizi vakarā.
 
Saule veda velšu pūru,
Sila malu pušķodama:
Ozolami raibi cimdi,
Osim balti pirkstainīši.
 
Kļaviņami zīdautiņis
Rakstītāmi maliņāmi,
Sīkajami kārkliņami
Zaļa vara pakariņi.
 
Saules meita kalnā kāpa,
Priekšautiņu pacēlusi,
Kur nolaida priekšautiņu,
Tur pabira sudrabiņš.
 
Riti, Saulīt, ritēdama,
Zelta zarus zarodama,
Pamet manam mūžiņami
Kaut jel vienu atzarīti.
 



Gauži raud Saulīte

Gauži raud Saulīte ābeļu dārzā,
Ābelei nokrita zelt’ābolītis.
Neraudi, Saulīte, Dievs dara citu
No zelta, no vara, no sudrabiņa.
Ko gan tā Saulīte tik gauži rauda,
Jūra nogrima sudraba laiba.
Neraudi, Saulīte, Dievs dara citu
No zelta, no vara, no sudrabiņa.
Ko gan tā Saulīte tik gauži rauda,
Rīga pazuda dimanta rati.
Neraudi, Saulīte, Dievs dara citu
No zelta, no vara, no sudrabiņa.

 Spīguļo, Saulīte



Spīguļo, Saulīte, spīguļo, spīguļo!
Spīguļo, Saulīte, spīguļo, spīguļo!... 9 reizes
Met melnu jūra, velc baltu mugurā,
Lai velējas jūras meitas ar ozolu vālītēm.

Jānīti pavadot

Samaisīju iemauktiņus 

Samaisīju iemauktiņus,
Metu ceļa maliņai!
Lai Jānītis kavējāsi,
Lai panāca Pēterītis!
 
Lieli zirgi Jānīšami,
Vēl lielāki Pēterami.
Jānītis jāja meža vidu,
Pēters meža virsotnītes.
 
Bēdz, Jānīti, bēdz, Jānīti,
Pēters nāka, Pēters nāka!
Pa lapiņu lapiņāmi,
Pa žagaru žagariemi.
 
Ai, Jānīti, ziedainīti,
Pēterīti, pušķainīti.
Jānīts ziedus izkaisīja,
Pēterītis salasīja.
 
Kad atnāca Jāņa diena,
Tad līgoja Jāņa bērni.
Kad atnāca Pēterdiena,
Tad līgosi Pēterītis.
 
Kad aizgāja Jāņa diena,
Tad apklusa lakstīgala.
Tad dziedāja Pēterbērni,
Ogu laiku gaidīdami.


Nu ar Dievu, Jāņa diena


Nu ar Dievu, Jāņa diena,
Mēs tev’ klusu pavadām.
Nāksi atkal citu gadu,
Tad mēs tevi saņemsim.
Svīst gaismiņa, lec Saulīte,
Drīz Jānītis projām brauks,
Seši simti melnu zirgu,
Simts kariešu turētāju.
Kā tos Jāņus ielīgoja,
Kā tos Jāņus pavadīja?-
Līgodami sagaidīja,
Līgodami pavadīja.
Nu ar Dievu Jāņa diena,
Līdz citiem Jāņīšiem,
Tad mēs tevi gaidīsim,
Ar visiem ziediņiem!
Mēs Jānīti pavadām
Līdz viņiem kalniņam,
Lai vadīja ciema meitas
Līdz citiem Jānīšiem!

Jānīts ziedus salasīja



Jānīts ziedus salasīja,
Pēterītis izkaisīja.
Jānīts kūla Pēterīti
Ar sudraba sakārnīti.
Tā Pētera paša vaina,-
Kam ziediņus izkaisīja.
Badu, badu Jānīts nāca,
Vēl badāku Pēterītis.
Jēkabiņš, gudrs vīrs
Nāk ar maizes riecientiņu.
Jānīšam skaista sieva,
Siera, piena pieēdusi;
Pēterim zili melna,
Pusē badu nomirusi;
Jēkabam zema resna,
Rudzu maizes pieēdusi.