Vai esmu Latvietis

2015.04.21

 
Vai es esmu latvietis?

Mani pamudināja rakstīt vairāki notikumi. Pirmais bija sižets TV, kurā stāstīja par Latvijas migrantu aptauju un, kur viena latviete pavēstīja, ka viņa varbūt sāks domāt par atgriešanos Latvijā, ja viņai te būs darbs ar labu atalgojumu un viņa būs sociāli tik pat labi nodrošināta, kā zemē, kurā viņa pašreiz dzīvo. Tas nozīmē, ka mums, muļķīšiem un vientiesīšiem, kuri šobrīd nevēlas dzīvot labklājībā, jo palikuši esam Latvijā, nu ir krietni vien jāsarauj, lai būtu pelnījuši šo ļaužu mīlestību. Otrs notikums bija saistīts ar Zentas Mauriņas darba „Manas saknes ir debesīs” izlasīšanu – es biju aizkustināts līdz asarām – cilvēks būdams fiziski pilnīgi salauzts, sirmā vecumā, guļot uz gultas, nelaiž klāt sev nāvi – jo, lūk, vēl tautas labā viss nav paspēts izdarīt. Un trešais notikums saistījās ar Čaka „Mūžības skartajiem”, lūk, fragments no Vēlais viesis. Vēlais viesis ir pirmā kritušā strēlnieka gars, kurš ciemojas savās mājās:
Turiet cieši manu nāvi:
Gaisā jaušu atkal skarbu dvingu.
Un , kad briesmas kāpsies mūsu sētā,
Mani pieminiet jūs, vienmēr būšu
Es kā gaišums kvēls virs Timmu vārtiem,
Sargs, kas zin tik jūs un tēvu zemi,
Un nekas jūs nenomāks līdz galam.-

Mēs dzīvojam kārtējos laikmeta griežos, kad augstu vilni sit globalizācijas procesi, kad valstis kļuvušas par caurstaigājamām sētām, kad tautieši aizklīst pasaulē laimi meklēt, kad grūst priekšstati par vispārcilvēciskām vērtībām, kad zūd bijība pret tautas brīvības cīņās atdotām dvēselēm, pret visu, kas ir bijis un ir. Zinu, mēs latvieši esam tik dažādi, ar savrupu taisnību un tomēr, kā mēs tādi spējām nonākt pie valstiskas patstāvības, lai arī relatīvas? Kas mūs vienoja? Kas deva spēku izturēt nebrīves gadsimtus un ticību brīvības iespējamībai? Vai latvietis vairs nav latvietis ar tam un tikai tam raksturīgu dzīvesziņu?
Ir pagājuši teju trīssimts gadi, kopš laika, kad radās pirmie aizmetņi latviešu tautas pirmajai Atmodai. Toreiz to veicināja vispārējs apgaismības laiks Rietumeiropā, kurš nevarēja neiespaidot dzīvi Baltijā, Krievijā. Apgaismības laiks nebūt neveidojās strauji un bez sāpēm, inkvizitori steidz vēl darīt savu darbu: Latvijā pēdējo reizi raganu sadedzina 1721. gadā Kurzemē, bet Eiropā to izdara vēl tikai tā paša gadsimta nogalē.
Latviju, šī tālā gadsimta sākumā, centās pārdalīt zemju tīkotāji no Zviedrijas, Dānijas, Saksijas, Krievijas (Lielais Ziemeļu karš). Karš beidzās ar krievu uzvaru un Vidzeme tiek iekļauta Krievijas sastāvā. Arī Latgalē latviešiem neklājas viegli – tās teritorija atradās Polijas-Lietuvas karalistes sastāvā. Tas noteica spēcīgu katoļu tradīciju ieviešanu un cenšanos latgaļus pārpoļot. To nepaspēja pabeigt, jo arī Latgale 18. gadsimta beigās nonāk pareizticīgās Krievijas sastāvā un varēja sākties tās rusifikācija. Drīz vien, sākot ar 19.g.s. sākumu līdzīgu likteni piemeklēja arī Kurzemi.
Apgaismības laika darbinieku centieni sekmēja dzimtbūšanas atcelšanu, lielāku ticības brīvības iegūšanu. Tas bija laiks, kad latvieši sāka apzināties savu nacionālo kopību. Šis fakts pats par sevi ir ļoti grūti aptverams, - atklājās, ka verdzības gadsimti nebūt nebija salauzuši patieso un ļoti noturīgo latviešu tautas garu, t.i., neraugoties uz garīgi un fiziski beztiesisko stāvoli tika saglabāta gan valoda, gan tradicionālā kultūra, tautas gudrība ar tai īpatnējām, raksturīgām augstām ētiskām un estētiskām vērtībām.
19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākumā, pateicoties īpašiem vispārēju attīstību veicinošiem apstākļiem, kuri pakāpeniski izveidojās visā Eiropā, kopā ar latviešiem modās arī citas Eiropas mazās tautas. Šajā laika periodā viena pēc otras un reizē Latvijā uzplaukst ļoti spilgtas personības gan sabiedriskā, gan kultūras laukā. Augsne viņu uzplaukšanai meklējama gadsimtos snaudošajā tautas apziņā. Vai tas bija Līventāls, Dinsbergs, Bīlenšteins vai A. Kronvalds,  Kr.Valdemārs, J.Alunāns,  Kr.Barons, Fr.Brīvzemnieks u.c.,- visu domas, runas, darbus vieno kopīgs sauciens tēvzemes brīvībai un gaismai. Brīvzemnieks tā arī pasaka, ka, „ikkatrs cik necik gaismots bērns, kas savus vecākus mīl, mīlēs arī savu tautu, mīlēs to valodu, ko vecāki tik varbūt prot”. Visus savus spēkus atdod tēvzemes atmodai dižgars - Kr. Valdemārs, kurš jo spēcīgi izjūt savu piederību latviešiem. Valdemārs, iegūdams labu izglītību Krievijā, pieredzi Eiropā, saskatīja latviešu tautas vienreizīgumu, kura dēļ ir vērts ziedot visu savu enerģiju, savu dzīvi – viņa dzīves jēga bija kalpot Latvijai (Latvija tobrīd bija tikai kā mūsu dižgaru vīzija). Nebūt nebija šo dižvīru  ceļš kaisīts rozēm (šodien vajadzētu nokaisīt!) – tikai dziļa pārliecība par sava darba nepieciešamību tautai, lika viņiem atsacīties no savām personīgām interesēm, ļāva pārvarēt grūtības, lai izglītotos, izglītotu tautu un pastāvētu (Kr. Valdemārs: „Es karošu, kamēr kritīšu!”). Viņi tolaik prezentēja latviešu gribu dzīvot pašiem savu garīgo dzīvi, gribu pašiem kopt savu kultūru, veidot savu saimniecisko dzīvi, gribu būt visu citu tautu vidū kā līdztiesīgiem locekļiem. Tas bija grūts, brīžam bezcerīgs laiks, vēl jo vairāk tāpēc, ka tika realizēta vispārēja Baltijas pārkrievošana. Neraugoties uz to, 19. gadsimta vidū latvietības apzināšanās iezīmējās gan ar latviešu studentu pulcina iedibināšanos Tērbatā, gan ar Ceļa biedrs, Mājas Viesis, Draugs un Biedris izdevumiem, Pēterburgas Avīzēm, mēnešrakstu Austrums, Baltijas Vēstnesi, Baltijas zemkopis un citiem izdevumiem latviešu valodā, ceļu sev lauž latviešu tautiskās idejas. Alunāns ceļ tautas priekšā seno latviešu dievu pasauli, nostādot tos blakus indiešu, grieķu, romiešu mitoloģijai. Īpaši atzīmējama viņa tulkotā čehu dzejnieka L. Čelajovska sacerētā dziesma Nevis slinkojot un pūstot., kas nostājas tautiskā atdzimšanas laikmeta priekšgalā un aizrāvusi tautu vairāk kā gadsimta garumā. Kr. Barons par svētāko lietu uzskata tautasdziesmu glābšanas darbu. Viņš šim darbam atdod 25 savus mūža gadus, kad dienu dienā, celdamies agri strādāja līdz vēlam vakaram (mūža nogalē viņš pazaudē redzi). Laikabiedriem palīdzot, tiek apzinātas visas jau savāktās un organizētas jaunas tautasdziesmu vākšanas akcijas. Tautasdziesmas vērtības atziņa ātri izplatījās pa visu Latviju, liels un mazs, jauns un vecs nekautrējās tās izteikt, izdziedāt tautasdziesmu vācējiem. Milzumdaudzo tautasdziesmu pārrakstīšanas, sakārtošanas darbs tiek sekmīgi pabeigts līdz gadsimta beigām ar Dainu sējumu izdošanu. Par vienu no nozīmīgākām tautas Atmodas liecībām jāuzskata Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku norise un reizē notiekošā Pirmā vispārējā skolotāju sapulce, kuras sirds un dvēsele bija vecpiebaldzēns Kronvaldu Atis, - viens no rosīgākiem izglītības veicinātājiem Vidzemē. Kronvaldu Atis tiek izvērtēts, kā tautas Atmodas domu visspēcīgākais, vissekmīgākais izteicējs. Kā spilgtu runu runātājs, viņš lika klātesošiem gavilēt, kā skolotājs, rakstnieks, avīžnieks, kā rosīgs valodnieks viņš spēja aizraut, vienot un iedvesmot tautu sapnim par zemi, kurā latviešiem būs teikšana. Viņa dziļākā pārliecība bija, ka tikai tautas valodā mācības saņemdams, bērns attīstīsies pēc savas sevišķās iedzimtās dabas, kas saaugusi ar visu bērna ārējo un garīgo apkārtni, ietēlotu tautas valodā.
Dziesmas svētku kustība uzskatāma par tautasdziesmas uzvaras svētkiem – līdz gadsimta beigām notika četri vispārējie un daudzi reģionālie dziesmu svētki, kuros apliecinājās nacionālās kopības apziņa, piederība vienai tautai – latviešu tautai. Šie svētki stimulēja mūzikas kultūras izaugsmi, dibinājās mūzikas skolas, izauga diženi komponisti Andrejs Jurkāns, Jāzeps Vītols, kuri ielika pamatus nacionālai  klasiskai mūzikai. Patriotiskas sajūsmas pārņemts pie latviešu tautasdziesmām pieķeras Baumaņu Kārlis, kas jau 1874. gadā laida pasaulē latviešu tautas himnu valstij, līdz kurai bija vēl jānoiet tāls, pusgadsimta garuma ceļš.
Vēl jāmin tautas centienu un ilgu izteicējs, Lāčplēša autors, Andrejs Pumpurs. Viņš liek latviešiem pie sirds, ka viņiem jādomā savas domas, jārunā sava valoda, jādara savs darbs, jādzied sava dziesma.
19. gadsimts noslēdzas ne tikai ar latviešu kultūras uzplaukumu, bet ar konsekventi īstenotu pārkrievošanas plānu. Tas aizsākās ar krievu valodas uzspiešanu visos mācību priekšmetos tautskolās un beidzot ar visām oficiālām varas iestādēm. Taču Krievijas cars pa vēlu saskatīja briesmas - tautas spēki bija rosināti un aizsākusies nacionālā kustība vairs nebija apturama. Tautas priekšstāvji tobrīd gan vairs nevarēja atklāti uzrunāt tautu, bet viņu darbs neizsīka, tiem strādājot biedrībās, avīžniecībā, rakstniecībā. Šajā gadsimtā dzima sievas un vīri, kuri vēlāk latvietības ideju iznesa cauri Pirmajam pasaules karam, kad Latvijai izauga latviešu karavīri, kuri cauri ārkārtīgi sarežģītām pēckara starpvalstu situācijām realizēja ilgi loloto neatkarīgas Latvijas dibināšanas ideju.
Revolucionārā kustība Latvijā 20.g.s. sākumā bija orientēta uz nacionālo atbrīvošanos no krievu cara administrācijas un baltvācu muižniecības spaidiem. Jau tad atklāti runāja par Latvijas valstiskuma jautājumiem, skandēja lozungus par neatkarīgu demokrātisku republiku. Šīs cīņas, kad tauta pati veidoja savu politisko vēsturi nebija veltas, - Latvijas iedzīvotāji ieguva savu pārstāvniecību Krievijas valsts domē, kur varēja politisko pieredzi apgūt nākošie Latvijas valsts vadītāji: Jānis Čakste, Jānis Ozols u.c.. Tika pārtraukta latviešu tautskolu rusifikācija, brīvāka kļuva sabiedrība, izvirzījās ideja par Latvijas novadu apvienošanu vienā veselumā – Latvijā. Šī ideja, kas solīja atbrīvošanos no seniem nīstiem kaklakungiem ierāva latviešu zēnus cīņās pret vāciem. Latviešu karavīru varonību cīnoties zem dažādiem karogiem var skaidrot ar izmisīgiem mēģinājumiem izmantot jebkuru vēstures rata izdevību, lai īstenotos neatkarības idejas. Tādā, laikā attālā skatījumā šķiet, ka pats Dievs lika daļai no tiem nostāties „lielinieku” pusē, - cars nebūtu gāzts bez viņu palīdzības. Milzīgās Krievijas miera līgums ar nelielo Latviju liecināja par tās tā brīža nevarību. Ja cara armijas paliekas būtu guvušas panākumus, iespējams, tādas brīvas Latvijas nemaz nebūtu. Tā domāja latviešu strēlnieki. Pēc kara situācija arī pašā Latvijā bija ļoti sarežģīta un arī te nācās gudri laipot, lai beigu beigās veiksmīgi tiktu galā ar visiem Latvijas tīkotājiem.
Ir apbrīnojama to laiku latvju dižvīru K. Ulmaņa, J. Čakstes, A. Berga Z.A. Meierovica u.c. drosme, pārliecība, ticība, lai īstajā brīdī uzdrošinātos pasludināt jaunas valsts rašanos pēc gadsimtos mērāmas verdzības. Pasludināt, panākt tās atzīšanu gandrīz bezcerīga stāvoklī, kad lielinieki ir okupējuši vai visu Latviju, saorganizēt tautu tā, lai soli pa solim jaundibinātās Latvijas valdība no mazas patvērumu saliņas uz tvaikoņa „Saratova” Liepājas ostā atgrieztos Rīgā. Ir jāpateicas igauņu, lietuviešu karavīriem, Antantes flotei par palīdzību Latvijas atbrīvošanas cīņās. Taču šis atbalsts nebūtu, ja veiksmīgi nedarbotos mūs pirmie valsts vīri ar K.Ulmani priekšgalā. Tik pat būtiska bija latviešu karavīru uzticība jaunai Latvijai pat tajos mirkļos, kad pārtrūka tās centralizēta vadīšana. Būtiski bija to latviešu patriotu - partizānu cīņa lielinieku aizmugurē visos Latvijas novados. Vēlāk to vienības iekļāvās Latvijas regulārajā armijā. Jaunu neatkarīgu dzīvi bija jāiesāk ekonomiski izpostītā zemā. Rīga un ne tikai Rīga (pusmiljons kurši bija pametuši savas sētas) bija kara gados izlaupīta un tukša. Trīsdesmit tūkstošos vagonos krievi, Pirmajam pasaules karam sākoties, no Rīgas izveda fabriku iekārtas, mašīnas, transporta līdzekļus, visu kas bija no bronzas un vara – pat jumtus un pieminekļus. 250 tūkstošiem rīdzinieku bija jādodas līdzi rūpnīcām bēgļu gaitās. Jaunā Latvijas valdība atradās pie sasistas siles, bez naudas līdzekļiem, sākumā pat bez armijas, bez telpām apspriedēm. Tikai pēc divu gadu (kopš neatkarīgas valsts pasludināšanas) cīņas beidzot piepildījās gadsimtu garš latvieša sapnis par reālu neatkarīgu valsti. Ieguvuši savu valsti Latvijas ļaudis ar milzīgu sparu ķērās pie dzīves atjaunošanas darbiem. Bija nepieciešami tikai 20 gadi, lai Latvija, ar cītīgu un gudru darbu, paceltos no gruvešiem līdz attīstītai Eiropas valstij. Tika izveidota stabila finanšu sistēmu, panākta pozitīva bilance ārējā tirdzniecībā. Atceros Romāna Pussara stāstu par to, ka pirmskara valsts saimnieciskās dzīves organizētājiem nebija nekas dārgāks par Latvijas labklājību. Tie ziedoja savas privātās intereses, ne reti savu ģimenes dzīvi, lai katru diennakti dzīvotu tikai tai. Taču mūsu miermīlīgā attīstība bija spilgtā kontrastā ar kaimiņvalstu agresīviem teritoriju tīkojumiem. Lielvarām savstarpēji vienojoties, vēl pirms Otrā pasaules kara, Latvija tika „notirgota” Krievijai.  Latvija tobrīd apzinājās savus spēkus, tā labi saprata pasaules politiskās attīstības gaitu, lielvaru draudus un izmisīgi (Munters) meklēja valstiskuma pastāvēšanas drošības garantu. Taču to nespēja atrast pat Baltijas reģiona valstīs, to savstarpējo nesaskaņu dēļ, ne arī tālākās zemēs (Lielbritānijā, Francijā) un bija spiesta pieņemt brīvību apdraudošus, lielvaru uzspiestus noteikumus, kas beigu beigās noveda pie Latvijas okupācijas. Un nu, to, ko nepaspēja izdarīt Krievijas cars, to tagad centās pabeigt Krievijas staļinisma rēgs. Veca patiesība – nocērt galvu un organisms ir dzīvot nespējīgs – atsākās latviskās elites iznīdēšanas laiks: deportācijas, apcietināšanas, fiziska izrēķināšanās, kurām netrūka ne pašmāju, ne no Krievijas atkūlušos (pēc 37. gada Krievijā apšauto palicēju) latviešu „kangaru” rokas.
Otrais pasaules karš. Latvija centās sadzīvot ar saviem kaimiņiem saticībā, taču tika ierauta otrajā pasaules pārdalīšanas karā. Ir saprotami, ka būdama mazskaitliska, tā ķērās pie katra brīvību sološa „salmiņa” - te iesaistīdamās vācu armijā, te krievu, iespējams cerēdama uz līdzīgu notikumu attīstības gaitu, kāds tas bija pēc Pirmā pasaules kara. Kara beigas iezīmējas ne mazāk postošas mūsu populācijai kā Pirmajā pasaules karā, pat vēl vairāk – tauta pazaudēja kara ceļos procentuāli vairāk, kā jebkura cita no Eiropu apdzīvojošām tautām, zaudēja savus dižākos ļaudis. Tikai politiskajās represijās vien cieta pāri par 200000 cilvēku, no kuriem daudzi tika nogalināti, daudzi aizgāja bojā, nerunājot nemaz par tiem Latvijas dēliem, kuri krita (ap 100000), cīnīdamies ar domu par Latviju, vienā vai otrā pusē. Latvija zaudēja arī tos, kuri devās bēgļu gaitās uz Rietumiem (pāri par 250000). Trimdā aizdevās liels skaits augsti izglītotu Latvijas iedzīvotāju (672 augstskolu mācību spēki, 2827 skolotāji, 564 ārsti, 766 inženieri, 336 garīdznieki, 52 rakstnieki u. c.).
Latvieši nezaudēja ticību brīvības atgūšanai ne pēdējās kara kaujās Kurzemes frontē, kur latviešu karavīri apliecināja savu cīņas sparu, ne arī vēlāk - gadus desmit pēc kara daudzi latvieši nenolika ieročus. Viņus uzturēja cerēja uz pasaules atbalstu. Padomju varas iestādes sadūrās ar nopietnu pretestību, kura reizēm izvērsās pat kaujas darbībās. Pētījumi liecina, ka no 1944. līdz 1953. gadam partizānu rindās Latvijas visos novados darbojās ap 15 000 cilvēku. Vēl 1953. gadā 19 nacionālo cīnītāju grupas apvienoja ap 400 dalībnieku (Dunavas novadā pēdējais partizāns noturējās līdz pat 1955.gada 27.jūnijam). Tas varēja notikt tikai ar nopietnu iedzīvotāju atbalstu. Tāpēc neizpalika represijas: daudzus arestēja, izsūtīja uz Tālajiem Austrumiem - Sibīriju, nošāva par „dzimtenes nodevību”. Valsts drošības komiteja (VDK) strādāja aktīvi, piesaistot „kangarus", tā beigu beigās neitralizē izvērsto pretdarbību. Izsūtītajiem Sibīrijā, kā stāsta šo notikumu aculiecinieki, atņēma vārdu un uzvārdu, uz muguras uzlika numurus. Jādzīvo bija praktiski neapkurināmās koka barakās, kur uz vienu ieslodzīto bija mazāk par diviem kvadrātmetriem. Atceros arheologa Valda Urtāna stāstījumu par izmisīgo izdzīvošanas cīņu Sibīrijas plašumos, kad, lai izdzīvotu bija jāpārvar riebīgums un jāēd viss, kas kustas vai nekust. Palīdzēja, viņa vārdiem atstāstot, sapnis par atgriešanos Latvijā, par meiteni, kuru viņš tur sastaps, par ģimeni, kuru viņš tur nodibinās. Vairākkārtīgi izmisīgi mēģinājumi bēgt no nometināšanas vietas beidzās neveiksmīgi. Tikai pēc piedalīšanos latviešu Sibīrijas bērnu „glābšanas operācijā”, beidzot piepildījās viņa sapnis. Taču, neraugoties uz represijām, latvietī tieksme pēc brīvības saglabājās, tā katrā izdevīgā brīdī izlauzās uz āru. Tā parādījās pat sešdesmito gadu komunistiskā nomenklatūrā – nacionāli noskaņotie komunisti centās pretoties pārkrievošanas tendencēm. Par leģendāru notikumu izvērsās Bruno Javoiša varonība, kurš pašā Rīgas centrā, blakus milicijas pārvaldei radiotornī uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Bruno kopā ar  citiem brīvdomātājiem (Gunāru Astru un Knutu Skujenieku u.c.) Sibīrijā pavadīja daudzus gadus. Taču mājinieki nesnauda. Man viena no „Raunas karoga” dalībniecēm pastāstīja par to jauniešu drosmi, kuri, kad Vispārējo dziesmu svētku simtgades laikā tika atskaņota Raimonda Paula un Jāņa Petersa dziesma "Manai Dzimtenei", kad Rīgā pie Brīvības pieminekļa varoņi nolika ziedus, Raunas baznīcas tornī citi varoņi uzvilka neatkarīgās Latvijas karogu. Apbrīnojama bija viņas klases jauniešu vienotība – izmeklētāji tā arī neatrada „vainīgos”.     
  Varētu teikt, ka mērķtiecīgi tika panākta tāda situācija, ka mūsu tauta uz laiku, te Latvijā, palika bez intelektuālas, garīgas un politiskas līderības, bez atjaunināšanās avotiem. Faktiski pēc kara tautai bija jāģenerējas no jauna – jārada jauns gudru un protošu ļaužu slānis, kas būtu spējīgs organizēt un vadīt tautu. Un tam bija jānotiek okupācijas apstākļos, apstākļos, kad centās apspiest jebkuru brīvu domu, jebkuru nacionāli savdabīgu izpausmi – viss tika pakļauts komunistiskai ideoloģijai, rusifikācijai. Jaunā vara literatūrai un mākslai paģērēja “sociālistisko reālismu”.  Latviešu valoda tika izspiesta ne tikai no valsts iestādēm, bet arī no sadzīves. Jaunieši var neticēt, bet ar 1961. gadu viss, kas bija saistīts ar Jāņa svētkiem, tika pasludināts par liegtu. Tas pats attiecās uz Lieldienu un Ziemassvētku svinēšanu. Katram tavam solim līdzi sekoja komunistu partorgi (tu varēji nebūt vienīgās partijas biedrs, bet ne reti man bija jāiet pie LU partorgiem paskaidrot ko un kāpēc mēs dziedam tautasdziesmu, kāpēc svinam Ziemassvētkus). Nedrīkstēja izmantot jebkuru pavairošanas tehniku, lai pavairotu, piemēram, Ziemassvētku dziesmas – cilvēki bija tā iebiedēti, ka daži, neizturot baiļu spriedzi (baidīdamies no represijām), paši kļuva par ziņotājiem jeb „stukačiem”. Ja, piemēram, gadījās pabūt ārzemēs par tādu („stukaču”) bija jākļūst gribot negribot - bija jāraksta sīkas, garas atskaites VDK par cilvēkiem, ar kuriem tikāmies, par noskaņojumu un citiem vērojumiem kolektīvos, kuros nācās ārzemēs strādāt. Nebija reizes, kad īpaši VDK aģenti, nepiedalījās sabiedriskos pasākumos, lai fiksētu tur vērojamās „pretpadomju” tendences. Rusifikāciju Latvijā sekmēja rūpniecības forsēta attīstība ar forsētu migrantu iepludināšanu, milzīgās armijas kontinenta klātbūtne ar neskaitāmām raķešu bāzēm (līdz 1990. gadam Latvijā paspēja apmesties uz dzīvi ap 850 000 nelatviešu). Liegumi un ierobežojumi netraucēja (varbūt pat veicināja) tautas līderu atdzimšanu. Tautā ļoti iecienīta bija Ojāra Vācieša, Vizmas Belševicas, Imanta Ziedoņa, Ārijas Elksnes, Māra Čaklā dzeja, populāri drošsirži Alberts Bels un Visvaldis Lāms. Tieksme saglabāt savas saknes izpaudās folkloras un etnogrāfisko ansambļu dibināšanā sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados. Par nozīmīgu notikumu Jaunās Latvju tautas Atmodas laikmetā jāatzīmē „Skandinieku” folkloras kopas dibināšana1976. gadā, pēc kuras tautasdziesmu mīļotāju kopas dzima viena pēc otras – tautasdziesma piedzīvoja renesansi. Kopu saradās tik daudz, ka sekmīgi, Izglītības ministrijas paspārnē, jauniešiem domātu programmu ietvaros, izdevās noorganizēt bērnu folkloras festivālus „Pulkā eimu, pulkā teku”, bet vēlāk kopā ar lietuviešiem aizsākās Austras zīmē organizētie Folkloras festivāli „Baltica” (kuri ir dzīvi vēl šodien). Dibinājās legālas un nelegālas organizācijas (Helsinki-86, LNNK, LTF u.c.), dzima arvien jauni  tautas vadītāji, aktivizējās sadarbība ar trimdas latviešu organizācijām ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Vācijā u.c.(PBLA, Daugavas Vanagiem, ruporiem: Brīvā Eiropa”, „Amerikas balss”). Cerības ar savu darbību iedvesa trimdas latvieši – ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji, sarakstījās ar ārzemēs dzīvojošiem radiem, draugiem. Un tā vai citādi mēs, te palikušie, nojautām par viņu aktivitātēm Latvijas labā. Tā īsti par viņu pašaizliedzīgo un neatlaidīgo darbu Latvijas labā uzzinājām tikai pēc neatkarības atgūšanas. Tad atklājās tas, kā latvieši trimdā centās saglabāt latvietību: organizēja latviešu sestdienas vai svētdienas skolas (mācīja latviešu valodu, literatūru, folkloru, vēsturi, ģeogrāfiju; organizēja vasaras vidusskolas un dažādus kursus, nometnes. Minsterē darbojās latviešu ģimnāzija, kurā varēja mācīties latvieši no visas pasaules. Trimdas latvieši ticēja neatkarības atjaunošanai Latvijā. Dažādas trimdas organizācijas centās ietekmēt mītnes zemju sabiedrisko domu, valdības. Ticība neatkarības atgūšanai bija tik liela, ka visus okupācijas gadus turpināja darboties brīvās Latvijas diplomāti un konsuli. Tika meklēti veidi, kā palīdzēt Latvijā dzīvojošo pretestībai okupantiem. Piemēram, Atmodai Latvijā attīstoties PBLA aktīvi aizstāvēja mūsu tautas intereses Eiropas drošības un sadarbības apspriedēs Helsinkos, Belgradā, Madridē un citur, vēlāk Eiropas Parlamentā un Eiropas Padomē, tā centās dažādos veidos aizsargāt disidentus te.
Tauta strauji modās no „reālā Sociālisma” miega. 1987.gads – iznāk Žurnāls „Avots”, Molotova—Ribentropa pakta upuru godināšana pie Brīvības pieminekļa (Helsinki-86 organizēts), Vides aizsardzības kluba dibināšana; 1988.gads -  oficiāli tiek atzīti Jāņi; notiek vēsturiskais Latvijas Rakstnieku savienības valdes paplašinātais plēnums; dibinās LNNK; notiek folkloras festivāls „BALTICA”, kur gājiena priekšgalā Dainis Stalts un katra folkloras kopa aiz viņa pirmo reizi nesa sarkanbaltsarkano neatkarīgās Latvijas karogu starptautiskā sarīkojumā; notika LTF pirmais kongress, kurā par LTF vadītāju kļuva publicists Dainis Īvāns; atjaunoja LOK, nodibināja Latvijas Zinātnieku savienība. 1989. gads - Baltijas ceļš; latviešu valodai piešķir valsts valodas statusu; LTF valdes aicina cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību;  tiek reabilitēti  izsūtītie; tiek pieņemts likums par Latvijas saimniecisko pastāvību no PSRS; pirmo reizi oficiāli tika atzīmēta Lāčplēša diena; pirmo reizi pēckara gados Latvijā oficiāli tika svinēti Ziemassvētki. 1990.gads - pieņemta deklarācija par Latvijas valstisko neatkarību; atjaunota Latvijas Republikas Satversmes darbība; par Latvijas valsts oficiālo nosaukumu top Latvijas Republika; notiek XX Vispārējie latviešu Dziesmu un X Deju svētki, kuros pirmoreiz pēckara gados tajos piedalījās visas pasaules latvieši. Un beidzot 1991.gads - Barikāžu laiks;  LTF rīko Vislatvijas protesta manifestāciju (piedalās ap 600 000 līdz 700 000 cilvēku); tiek pieņēmts konstitucionāls akts par Latvijas neatkarīgās valsts statusu -  tiek pasludināta Latvijas Republikas neatkarība "de facto";  Latvija kļūst par ANO dalībvalsti,  Francijas banka atdod Latvijai 50 gadus glabāto zeltu,   – esam brīvi! Šis laiks vēl ir ļoti dzīvs ļaužu atmiņās – dzīvi un spēka vēl pilni ir barikāžu dalībnieki, tautfrontieši.
Ko tagad? Esam nodzīvojuši teju divdesmit piecus gadus atkal paši savā valstī. Visādi ir gājis. Pirms meklējam atbildi, vēlos citēt Ēriku Fromu: Mēs esam ganāmpulks, kurš tic, ka ceļš, pa kuru ejam, noteikti novedīs mūs pie vēlamā mērķa, jo mēs redzam, ka arī citi iet pa to pašu ceļu. Mēs ejam pa baigu tumsu, bet ejam drošsirdīgi, jo dzirdam, ka arī citi uzsvilpo kopā ar mums. Šis ir ceļš, kas orientēts uz cilvēka patērēšanas nepiesātinamību, uz savu iegribu realizāciju; uz prasmi pielāgoties, bet ne būt pašam; uz prasmi novākt konkurentus (līdzcilvēkus); uz pakļaušanos globālo tīklu interesēm, kuras tiek transformētas par visu interesēm; uz globālo tīklu patvaļu izniekojot resursus, izrīkojot valstis – transformējot savas intereses par valsts interesēm; uz ekoloģisko problēmu padziļināšanu (Kioto protokoli tiek ignorēti); uz izglītības, pētniecības, kultūras pārvēršanu par tirgus preci; uz faktisku verdzību, kuru nomaskē šķietamā drošība brīvībā zem globālo tīklu „labvēlības spārna” – īsi sakot uz globalizāciju. Reāli dzīvē šī „brīvība”, izmantojot skaļus cilvēku tiesību saukļus, pakāpeniski, soli pa solim pārtop legalizētā klaidonībā, pērkamībā, narkomānijā, seksuālā izlaidībā, prostitūcijā, pornogrāfijā, vardarbībā, nihilismā, radošuma graušanā un dīkdienībā vispār. Viss tiek reducēts uz pirkšanu un pārdošanu tirgū, kur var nopirkt skaisti iesaiņotu jebkuru „vērtību”, izņemot vispārcilvēciskās vērtības, jo tādu vispār nav. Latvija ir pilna ar dažādām sabiedriskām organizācijām, kuras vai nu apzināti, vai arī maldinātas šķietamajā brīvībā, raujas vaigu sviedros, lai pa sētas durvīm iemānītu visas šis augstāk minētās drazām apaugušo pasaules pilsoni. Vai tāpēc latvju tautas dižākie dēli un meitas pacieta verdzību, pacieta ņirgāšanos par sevi, savām ģimenēm, saviem sapņiem; vai tāpēc brīvības cīņās krita latvju dēli, ziedoja dzīvības mūsu meitas? Kur ir tas latvietis, kurš bijība noliec galvu savas tēvzemes priekšā, kurš akumulējis sevī latvju tautas gadsimtos lolotās brīvības alkas, atkal dodas cīņā? Laiks Jaunai Atmodai!

Ojārs Rode