Astotā vēstule

2015.04.21

 
Šo vēstuli nosūtu tikai mūsu kopai – 65 pieciem dalībniekiem: Agnese Irbe,  Agnese Rode-Danšina,  Agris Vanags,  Aivars Meiers,  Alexandrs Zlatopolskis,  Anastasija Aleksejeva Korta, Andris Buiķis,  Armans Sidorovičs,  Atis Neilands,  Austris Eglītis,  Baiba Baika,  Baiba Mennika,  Brigita Arbidāne,  Dace Mierina,  Daiga Ķeirāne,  Dzintars Vilnis Korns,  Dzintra Iļiško,  Elfrīda Krastiņa,  Elita Andruško,  Ginta Cīrule,  Gunita A.,  Gunta Bērze,  Guntis Veiskats,  Igo Midriānis,  Iluta Pavezska, Ilze Ezermale,  Ināra Kalniņa,  Inese Muhamberga , Inese Pastere,  Inga Midere,  Inita Ozola,  Ivars Šmits,  Ize Sedliņa,  Jana Strogonova,  Jānis Filks,  Jānis Ieviņš,  Jānis Kleperis, Jānis Zaļaiskalns, Julgi Stalte,  Kadiķis,  Kārlis Bunte,  Klubs Liepas,  Kristine Liberta, Līga Giniborga,  Madara Bunte,  Maija Talberga, Marija Ivanova,  Maruta Voitkus-Lūkina,  Mikus Čavarts,  Normunds Strods,  Normunds Krafts,  Liene Teterovska, Ronalds Šnēbahs,  Rudīte Emīra,  Sigita Batraga,   Tīna Sidoroviča,  Uldis Cekulis, Uldis Svilāns, Unda Rode,  Vilnis Auzins,  Zanda Zvīgule, Zane Stašāne

Uz aicinājumu saskrieties Rīgā šo trešdien atsaucās vairāk par 10 cilvēkiem, bet daži uzreiz paziņoja, ka darbdienās principā netiek, bet citi uzrādīja tik dažādus iespējamās tikšanās laiku, ka grūti bija atrast vienojošo. Laikam jau jāsāk ar ko citu – ne ar tikšanos. Pirms tiekamies, lai tikšanās būtu saturīga un mēs visi pēc tās justos gandarīti un laimīgi, ierosinu vispirms paveikt dažus mājas darbus (vēl jo vairāk tāpēc, ka novadi, kurus pārstāvam ir visai tālu viens no otra).

Atcerieties! – bija aicinājums mūsu sadarbību veidot uz priekšstatiem par to, kādas varētu būt attiecības nākotnes sabiedrībā. Mēs tikām aicināti piedalīties meditācijā, kurā nobeiguma fāzē, katrs šis attiecības arī ieraudzīja (varbūt varam dalīties pieredzē?). Redzētais ir attīstāms. Tas būtu darāms neuzspiesti, bet iekļaujoties dabīgā lietu attīstības gaitā, vērojot to, kas ar mani un manī un kā es personīgi varu šo savu dabīgo attīstības gaitu pastimulēt. Dabīgums, kā jau tas tika minēts kādā no vēstulēm, var tikt stimulēts ar iekļaušanos (cik nu tas katram ir iespējams) dabas ritmos – gan lielos, gan mazos. Arī Atmodas kustību centīsimies tajos iekļaut – tas, piemēram, nozīmē notikumu ritmisku atkārtošanos gadskārtu ritējumā. Tāpēc arī šobrīd saskaņojamies ar gadskārtas Ziemassvētku, Meteņu un Lieldienu laikiem. Laiks starp Ziemssvētkiem un Meteni „kosmiskā” miega periods, kas nepavisam nav pilnīgi tukšs – tajā laikā rodas ideja, rodas, ja tā varētu teikt, ģenētiskā koda sistēma kā nepieciešams nosacījums Jaunā dzimšanai (rodas olšūna). Mēs to arī centāmies darīt – paust ideju un veidot nosacījumus tā dzimšanai. Metenis – olšūnas apaugļošanas laiks. Mēs to apliecinājām ar to, ka bijām meditācijā uzbūruši to, kam būtu ne tikai jāpiedzimst, bet kā piedzimušais izskatīsies, kādu veidolu pieņems un visbeidzot ar Atmodas darbinieku kodola izveidošanos. Piedzimšanai jānotiek Lieldienās, kad savu jaunradīto iešūposim (un tā gadu no gada - tas ir ļoti tāls, nepārtraukts garās pupas ceļš uz aizvien augstākiem, plašākiem apziņas līmeņiem).
Te teiktais ir kā piemērs, centienam dabiskot attīstības gaitu gan personīgā, gan kopus garīgās attīstības darbā, un tā ir mūsu veidojamās Garīgās Atmodas īpatnība. Neatkarīgi no tā, ko mēs katrs jau piekopjam, kādu garīgo praksi prezentējam, mēs principā nevaram no šī ritma iziet (un, ja tā padomā, neesam arī izgājuši, pat tad, kad neesam piedalījušies gadskārtas svētkos. Tikai tagad mēs centīsimies tajā iekļauties apzināti, apzināti stimulējot katra laika noteiktos procesus).

Atcerēsimies mūsu kustības mērķi: garīgi modināt sevi un palīdzēt to izdarīt arī citiem.
Daži uztraucas; kur tad ir darbība! Kā jau minēts, viena no vispraktiskākajām darbībām ir mīlēt: mīlēt sevi, savu ģimeni, savus draugus, kolēģus, savu tautu, cilvēci, dabu vārdu sakot Visu, kas ir (ir bijis un būs). Jebkurā domā, runā un rīcībā būtu jāiekļauj caur mīlestības prizmu laista kalpošanas un sadarbības ideja – mēs nepamodināsim ne sevi, ne arī varēsim palīdzēt citiem, ja nebūs šīs vienas vienīgās konkrētas darbības.

Cits ļoti svarīgs mūsu veidotās Atmodas ilgtspējas elements ir tas, ka katram ir jākļūst par Atmodas kustības kristalizācijas centru (arī par to rakstīts kādā no iepriekšējām vēstulēm). Ar to vien, ka esat dibinātāju pulkā, jūs esat sev ierādījuši šo vietu. Pēc šāda modeļa, kā to aprāda daudzi pētnieki, uzbūvēts Visums – tas ir mūžīgas dzīvības uzturēšanas nosacījums, tas ir nosacījums atjaunotnei un attīstībai. Jo vairāk šādu centru būs, jo ilgtspējīgāka būs kustība. Jāatzīmē, ka mūsu grupas ļaudis jau šodien nebūt nav vienīgie, kas top (vai jau ir) par šādiem kristalizācijas centriem hologrāfiskajā nākotnes sabiedrībā. Tāda ir katra garīgas izaugsmes meklētāju kopa (varbūt ne vienmēr tā par tādu sevi uzskata, piemēram, folkloras kopas, tautas dziednieki, rīkstnieki, tautas dzīvesziņas nesēji un paudēji dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki, Dziesmusvētku un folkloras festivālu organizētāji, tautas daiļamatniecības meistari, tautas tradīciju kopēji ģimenēs un daudzi citi). Mums acīmredzot nāksies galvenokārt strādāt ar sevi un to ļaužu virzienā, kuri nejūtas piederīgi nevienam (lai gan arī mūsu vidū ir jau minēto kopu dalībnieki un fokusētāji). Mums būs jāatrod un jāiedarbina sviras, kuras kaut kā bremzētu šo ļautiņu masveidīgu iekļaušanos patreizējās sabiedrības izsmalcinātās paverdzināšanas formās. Kā to darīt? Kādiem paņēmieniem – tie ir jautājumi, par kuriem aicinu padomāt un izteikt priekšlikumus.
Cits darbības lauciņš būtu vēršams visu ļaužu, kopu vienošanas (konsolidēšanas) virzienā. Arī te ir viela pārdomām, ierosinājumiem, priekšlikumiem. Lūdzu, izsakiet tos!

Ar ko sākt?
Manuprāt, mums kā Atmodas darbinieku kopai būtu jāsāk ar to, ka iedibinām tādu kā ētikas kodeksu, kurā mēs, dibinātāji (par tādiem uzskatīsim mēs katrs sevi) vienojamies par savstarpējās sadarbības noteikumiem (lai sadarbības vietā nenotiktu plēšanās, strīdēšanās un beigu beigās pašķiršanās). Pie izveidotā ētikas kodeksa mēs pieturētos paši un to piedāvātu visiem, kuri ar laiku pievienotos mūsu kustībai. Šajā ētikas kodeksā varētu ietvert vispārcilvēciskas vērtības (tādas, kuras nav pretrunā ar raibo garīgo prakšu klāstu, kurus pārstāv mūsu grupas un varbūt arī potenciālie tās dalībnieki). Tās varētu tikt iegrāmatotas kopā ar mūsu priekšstatiem (skaidrojumiem) par katru no tām. Lūdzu, priekšlikumus!
Cits, manuprāt, svarīgs aspekts, kurš ir ievietojams mūsu kodeksa grāmatā un par ko ir jādomā, ir jau minētie savstarpējās sadarbības noteikumi. Protams, ka tiem ir jāizriet no mūsu definētām vērtībām, bet konkretizētas attiecībās. Piemēram, savstarpējos un arī ārējos kontaktos nekad neuzspiežam savu „patiesību”, bet izsakām par jebkuru jautājumu tikai savu viedokli, neapstrīdot otru, nenolamājot par diletantu, muļķi un vēl kā citādi (sadarbībā nevar veidoties uz kāda augstprātību). Lūdzu, priekšlikumus!

Te paraugam par vērtībām Igo Midrijāna jau atsūtītais viedoklis, kuras varētu tikt iekļautas kodeksā.
1.Glābšana un pilnveide:
-Cilvēce
-Latvija (latviešu tauta, tās zeme un garīgais satvars)
-Zeme (kā būtne, kā planēta Saules sistēmā, tās daba- no magnētiskā lauka un gravitācijas lauka tālākajām robežām līdz Zemes centram kodolā, dabas un cilvēces mijiedarbība).
2.Cilvēces Misijas izpilde, kurā neizbēgami ikviens spiests ar + vai - iesaistīties:
-līdzradīšana (Dieva līdzstrādnieki) kā Zemes/Visuma pārveide materiālajā plānā (Piemērs: cilvēks nerada ne no kā mālu, bet no māla rada keramiku, kleķa namus un torņus, nerada dzīvību, bet jauna šķirnes);
-ļaunuma varas (ietekmes) iznīcināšana (transformēšana ilgtermiņā).

Nepavisam nav jāuztraucas par to, vai tikai manis teiktais nav muļķība: uzticieties sev un savai „patiesībai”!
Visas atsūtītās vēstules nepubliskosim – apspriedīsim savā starpā un „tautās” iziesim jau ar gatavu dokumentu.
Lai top pirmā sadarbība!
Ojārs