Dziesmas Jāņos Piltiņkalnā 3

2015.06.16

 
Gāju Jūrā

Gāju Jūrā naudas sēti
Saujā nesu dvēselīti;
Dārga bija jūras nauda
Dārga mana dvēselīte.
Visas jūras balta nauda
Nevērts manas dvēselītes!

Jūras māte, Jūras māte,
Valdi savas kalponītes!-
Sasegušas baltas sagšas,
Nelaiž mani maliņā.

Es redzēju Saules māti
Vidū jūras peldējam;
Tā nebija Saules māte,
Tas bij’ mans bālēliņš.

Saules meita jūrā brida
Vainadziņu vien redzēju;
Irat laivu, Dieva dēli,
Glābiet Saules dvēselīt’!

Kas jūrā kustināja
Pelēkos akmentiņus?-
Dieva dēli kustināja
Zelta naudu meklēdami!

Pērkons brauca pār jūriņu
Ar sudraba ratiņiem;
Vēja māte pakaļ skrēja,
Zeltu meta jūriņā’i.

Div’ laiviņas peld pa jūru

Div’ laiviņas peld pa jūru,
Niedres vieni, niedres vieni līgojās.
Viena bija puišu laiva,
Otra jaunu meitenīšu.
Puišu laiva izpušķota
Ar vanaga spalviņām;
Meitu laiva izpušķota
Ar raibām rozetēm.
Puiši, puiši liekat sargus
Uz tām prūšu robežām,-
Meitas sola projām bēgti
Uz tām prūšu robežām.
Tās domāja medu ēsti,
Saldu vīnu nodzerties,-
Tur tām deva pupas malti,
Vara bungas mugurā!


Saulīt’ vēlu vakarā

Saulīt’ vēlu vakarā’i
Sēžas zelta laiviņā!
Rītā agri uzlēgdama,
Atstāj laivu līgojot.

Kam, Saulīte, vēlu lēci,
Kur tik ilgi kavējies?
Aiz viņiem kalniņiem
Bāro bērnus sildīdama.

Ar laiviņu ielaidosi

Ar laiviņu ielaidosi
Irbes šauti jūriņā.
Nezināju kuru šauti,
Visām daiļi cekuliņ’.
To irbīti es nošāvu,
Kas gar malu lidinās.
Irbīt’,  manu zeltspārnīti,
Tu gul jūras dibenā.
Es laidīšu zelta āķi
Līdz taviem spārniņiemi.
Līdz taviem spārniņiemi,
Līdz spārniņu galiņiem.


Kur tu skriesi, vanadziņi?

Kur tu skriesi, vanadziņi,
Ar tiem vaska spārniņiem?
Skriešu liepu apraudzīti,
Vai ir liela izaugusi?
Gana liela, gana kupla,
Zari mirka Daugavā/
Jaunas meitas dziedādamas
Liepai zarus aplauzušas,
Liepai zarus aplauzušas,
Daugavā’i  iemetušas.
Tie aizgāja pa Daugavu,
Burbulīšus mētādami.

Tumša nakte, zaļa zāle

Tumša nakte, zaļa zāle,
Laukā laidu kumeliņu.
Migla migla, liela rasa,
Man pazuda kumeliņš.
Nu, Dieviņi, tava ziņa,-
Nu tavās’i rociņās.
Nu tavās’i rociņās
Manis bēris kumeliņš.
Nokrīt migla, nokrīt rasa
Dievs atdeva kumeliņu.
Dievs atdeva kumeliņu,
Es atradu līgaviņu.
Guli man  līgaviņa
Uz manām’i rociņām.
Kad rociņas nogulēsi,
Tad es tevi modināšu.

Māte savas meitas skaita

Māte savas meitas skaita
Vai ir visas vakarāji.
Rāmi lēnām, rāmi lēnām,
Rāmi lēnām ram.
Ir gan visas vakarāje,
Pastarītes vien nevaid.
Pastarīte aiztecējse
Gar Daugavu spēlēdama,
Gar Daugavu spēlēdama,
Baltas rozes lasīdama. Baltas rozes kacēdam,
Iekrīt pati Daugavā.
Daugaviņa nepanesa,
Tā iznesa maliņā.
Tur izauga kupla liepa,
Deviņāmi galotnēmi.
Tur atnāca svētu rītu
Dieva dēlis kokles cirst.
Cērtat, brāļi, tās koklītes,
Tas koklītes koši skan.

Divi sirmi kumeliņi

Divi sirmi kumeliņi
Uz akmeņa auzas ēda.
Abiem bija zelta segli,
Sidrabiņa iemauktiņi.

Caur segliem Saule lēca,
Caur iemauktu Mēnestiņš,
Pavadiņas galināji
Rīta zvaigzne ritināja.

Kam tie tādi kumeliņi,
Pie Saulītes nama durvju?-
Dieva dēli, kumeliņi,
Saules meitas vedamie.

Tie zināja Zemei galu,
Tie jūriņas dibeniņu.
Dienu loka zaļas birzes
Nakti jūras ūdentiņu.

Tumsa, tumsa, kas par tumsu

Tumsa, tumsa, kas par tumsu
Es par tumsu nebēdāju.
Tumsiņāje vakarāje
Pārved manīm līgaviņu.
Man bij jauna līgaviņa
Zvaigžņu deķa audējiņa.
Man bij’ melnis kumeliņis
Zvaigžņu deķis mugurāje.
Tas derēja tumša jati
Līdz uzlēca mēnestiņš.
Mēness zvaigznes izskaitīja
Vai ir visas vakarāje.
Ir gan visas vakarāje,
Auseklītis vien nevaid.
Auseklītis aiztecēja
Saules meitas lūkoties.
Mēness ņēma saules meitu,
Pērkons jāja panāksnēse.
Izjādams, pārjādams,
Sasper zelta ozoliņu.
Trīs gadiņis saule raud
Zelta zarus lasīdama.
Ceturtāji gadiņāji
Atrod zelta galotnīti.